Katru gadu Latvijā ar psihiskām saslimšanām slimo vairāki simti tūkstoši cilvēku, bet sabiedrībā joprojām valda aizspriedumi (stigma), un daudzi pie speciālistiem nevēršas. Portāls "Apollo" turpina projektu "Kā tev patiešām iet?", kura mērķis ir izglītot sabiedrību par psihiskās veselības jautājumiem, gan runājot ar jomas speciālistiem, gan sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kas ar tiem ir saskārušies.

Projekta ietvaros par bērnu un jauniešu psihisko veselību, to, kā šīs vecumgrupas atšķiras no pieaugušajiem, un to, kā var palīdzēt vecāki un apkārtējie, stāsta bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Datu par situāciju Latvijā nav, tomēr priekšstatu gūt ir iespējams

Dr. Bezborodovs atklāj, ka atšķirības starp bērniem un jauniešiem un citām vecumgrupām ir "sarežģīts jautājums", jo statistika par psihisko veselību Latvijā gandrīz nav pieejama. Slimību profilakses un kontroles centra Reģistrā pēdējie dati ir par 2017. gadu, "bet jāsaprot, ka tie neatspoguļo reālo situāciju, jo ļoti daudzas iestādes Reģistrā nekādus datus nesniedz". Tādēļ viņš neiesaka pēc tiem vadīties. Savukārt dati par sniegto valsts finansēto psihiatrisko palīdzību ir pieejami Nacionālajam veselības dienestam, tomēr tie nav publiski pieejami.

Tā kā konkrētu datu par jauniešu psihisko veselību Latvijā nav, priekšstatu par situāciju iespējams iegūt, piemēram, skatoties citu valstu statistiku.

"Jā, mēs varam balstīties datos, kas ir pieejami citās valstīs, jo nav pamata uzskatīt, ka Latvijā kaut kā ļoti atšķiramies no citām Eiropas populācijām. Un vēl mēs varam kaut kā pastarpināti secināt par psihisko veselību, piemēram, Latvijā regulāri – reizi četros gados – notiek pētījums HBSC (Health Behavior in School-aged Children; Skolēnu veselības paradumu pētījums – red.). Tas ir starptautisks pētījums.

Pēdējā reizē tajā tika iekļauts arī skrīninga instruments par psihoemocionālo veselību, par emociju un uzvedības traucējumiem. Tas nav diagnostisks instruments, bet parāda nedaudz, cik izplatītas ir šīs problēmas.

Ja vadāmies pēc datiem, kas pieejami pasaulē, tad jauniešu vidū psihiskās veselības problēmas ir ļoti izplatītas.

Sākot no skolas vecuma uz augšu, vismaz vienam no 10 bērniem ir kaut kādas psiholoģiskas grūtības," stāsta psihiatrs.

1

Katram piektajam bērnam ir grūtības, kas traucē ikdienā, savukārt katram desmitajam šīs grūtības ir tik izteiktas, ka iespējams runāt par diagnozi.

Turpinās bērniem raksturīgās problēmas un parādās arī pieaugušajiem raksturīgās

Pusaudžu vecumposmā psihiskās veselības jautājumi ir ļoti sarežģīti, jo gan turpinās traucējumi, kas raksturīgāki bērniem, gan parādās tādi, kas raksturīgāki pieaugušajiem.

"Pusaudžu vecumā šīs problēmas ir ļoti kompleksas, jo problēmas, kuras var būt sākušās bērnībā – uzmanības deficīts un hiperaktivitāte, autiskā spektra traucējumi, disleksija un tamlīdzīgi – turpinās, un sākās arī pieaugušo psihiskās veselības traucējumi – trauksmes spektrs, garastāvokļa traucējumi, pirmreizējās psihozes, atkarības. Un tas ir viens no vissvarīgākajiem vecumiem no attīstības puses, un [šajā laikā] ir vislielākie riski," stāsta speciālists. Šie traucējumi ir ļoti bieži sastopami arī Latvijā.

"Principā mēs zinām, ka psihiskie traucējumi ir ļoti izplatīti, it īpaši pusaudžu populācijā. Arī skatoties pēc HBSC salīdzinošajiem datiem, mēs varam secināt, ka mums šīs problēmas ir izplatītākas nekā citās Eiropas valstīs, tāpat kā mēs par mobingu zinām," atklāja psihiatrs.

Dr. Bezborodovs paskaidro, ka šie traucējumi, kas būtu diagnosticējami katram desmitajam bērnam un jaunietim, dalāmi vairākās sadaļās – nervu sistēmas attīstības traucējumi, piemēram intelekta un mācīšanās traucējumi vai autiskā spektra traucējumi, un ar negatīvo stresu jeb distresu un vidi saistīti traucējumi. Daļa cilvēku distresu internalizē jeb vērš uz iekšu, un tā rezultātā var rasties emociju traucējumi – trauksmes spektra traucējumi, somatizācija, garastāvokļa traucējumi un tamlīdzīgi, savukārt tiem, kas distresu eksternalizē jeb vērš uz āru, var rasties uzvedības traucējumi, vielu lietošanas problēmas.

Kāpēc pusaudžu vecumā psihiskās veselības problēmas ir biežāk izplatītas?

Psihiatrs stāsta, ka, piemēram, depresija bērniem pirmspubertātes vecumā ir salīdzinoši reti sastopama – aptuveni 2%, liecina pasaules statistikas dati. Savukārt pusaudžu vecumā garastāvokļa traucējumu izplatība strauji sasniedz pieaugušo līmeni, sasniedzot 8-10%.

"Tas ir saistīts ar vairākiem faktoriem, piemēram ar to kā mūsu smadzenes attīstās. Tās smadzeņu daļas, kas evolūcijas gaitā ir attīstījušās ātrāk, attīstās ātrāk arī mūsu individuālajā attīstības procesā. Kad bērns piedzimst, tās smadzeņu daļas, kas mums ir kopīgas ar reptiļiem jau ir attīstījušās. Tās atbild par elpošanu, sirdsdarbības regulāciju, visām bāzes izdzīvošanas funkcijām.

Pārējās smadzeņu daļas vēl nav līdz galam nobriedušas, tās turpina lēnām attīstīties. Kad bērns sasniedz pubertātes vecumu sākās hormonālā nobriešana. Mums ir tāds dziedzeris smadzenēs – hipofīze –, kas sāk izdalīt hormonus, kas stimulē dzimumdziedzerus, [un sākas] pubertāte. Hipofīze ir daļa no smadzeņu zemgarozas kodolu sistēmas, ko sauc par limbisko sistēmu, un tā ir tā smadzeņu daļa, kas mums ir kopīga ar visiem zīdītājiem – suņiem, kaķiem, pērtiķiem. Liela daļa no tā, ko limbiskā sistēma dara, ir saistīta ar emocijām, dziņām, afektiem, bailēm, trauksmi, seksuālās, agresīvās dziņas.

Kad sāk izdalīties dzimumhormoni, tas ir signāls, ka limbiskā sistēma jau ir nobriedusi. Savukārt pēdējā smadzeņu daļa, kas attīstās, ir pieres daiva un tās nobriešanas process turpinās līdz 25-26 gadiem. Šī smadzeņu daļa ir saistīta ar paškonkontroli, pašregulāciju, apzinātu dažādu impulsu bremzēšanu (gan kustību, gan emocionālo), spēju plānot, spēju atlikt baudu.

Jaunības periods ir tas laiks, kad limbiskā sistēma jau ir ļoti aktīva un nobriedusi, bet cilvēka spēja regulēt vēl attīstās. Tādēļ arī viss, kas ir saistīts ar emocijām, ir ļoti intensīvs šajā periodā," skaidro Dr. Bezborodovs.

1

Viņš arī uzsver, ka ļoti nozīmīga šajā laikā ir sociālā situācija.

"Pusaudžiem ir tāds ļoti divdomīgs stāvoklis, jo no vienas puses tu esi bērns – pēc civillikuma, ar tevi runā kā ar bērnu, bet no otras puses tu esi pieaugušais un no tevis sagaida, ka tu uzvedies kā pieaugušais. Un arī sociālais aspekts ir ļoti svarīgs, jo pusaudžu vecumā veidojas identitāte, un tas notiek caur grupas piederību, jo mums ir jāpieder kaut kādai sociālai grupai, mēs pieņemam grupas identitāti un caur to pakāpeniski būvējam savu.

Tāpēc, piemēram, mobings pusaudžu starpā ir ar tik negatīvām sekām, jo principā tā ir izslēgšana no grupas un pusaudži to ļoti sāpīgi pārdzīvo.

1

Šie jaunieši, kas tiek atstumti, ir arī trauksmes spektra, depresijas un citu psihoemocionālu traucējumu riska grupā," stāsta speciālists.

Kur ir nevienlīdzība, tur rodas problēmas

Vaicāts, kāda varētu būt iespējamā saistība starp augsto psihisko traucējumu rādītāju Latvijas bērnu un pusaudžu vidū un augsto mobinga izplatību, Dr. Bezborodovs saka, ka šeit jājautā, kas bija pirmais – vista vai ola? Viņš saka, ka, iespējams, šajā gadījumā cēloņi un sekas ir cieši sajaukti kopā, tomēr ir zināmi riska faktori, runājot par psihisko veselību, it īpaši pusaudžu vecumā.

"Viens no tiem varētu būt sociālā nevienlīdzība, jo, ja skatāmies uz dažādām valstīm, tas ir viens no galvenajiem riska faktoriem. Lielbritānijā veikti pētījumi rāda, ka psihisku traucējumu risks ir lielāks, piemēram, melnādainam skolēnam skolā, kurā lielākoties ir baltādainie bērni, un tas strādā arī otrādi, baltādainam skolēnam šāds risks būs skolā, kurā pārsvarā ir melnādainie bērni. Tas ir piederības jautājums.

Latvijā, protams, ar sociālo nevienlīdzību nav viss atrisināts," norāda speciālists.

1

Viņš stāsta, ka tas var būt jebkas, kas vienu cilvēku atšķir no citiem, piemēram, materiālais stāvoklis, seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes jautājumi, kas "Latvijas sabiedrībā ir aktuāli". Jebkurai minoritātei ir augstāks emocionālo traucējumu tai skaitā pašnāvību risks, norāda psihiatrs.

Vaicāts, ko varam darīt, lai to mainītu, Dr. Bezborodovs atbild, ka "ir globāli risinājumi, kas nav sasniedzami uzreiz".

"Viens no tiem ir, ka valsts politikai vajadzētu būt vērstai uz nevienlīdzības novēršanu, bet noteikti mums būtu jātiecas uz tolerantāku sabiedrību, kas ir ļoti grūti izdarāms.

Ja mēs runājam par bērniem – mazi bērni principā ir bez aizspriedumiem, tos mēs iemācāmies no savas sociālās vides – skolotāji, vecāki, tie cilvēki, kas ir apkārt," norāda speciālists.

1

Runājot par cilvēkiem, ar dažādiem nervu sistēmas attīstības traucējumiem, viņaprāt, "vienīgais veids, kā veidot iekļaujošu sabiedrību, ir ar iekļaujošu izglītību".

"Ja tu nekad neesi bijis eksponēts pret cilvēku, kurš ir citāds kaut kādu iemeslu pēc, vai arī tie visi citādie ir kaut kur sagrupēti un iebāzti dziļi iekšā mežā speciālā internātskolā, tāpēc tu viņu neredzi; tu vari nebūt arī eksponēts tādēļ, ka šis citādums ir ļoti stigmatizēts, sabiedrība un cilvēki neatklāj kaut ko, kas nav redzams. Piemēram, runājot par seksuālo orientāciju vai dzimumidentitāti, mācies vienā klasē un tā arī neuzzini, ka divi, trīs tavi klasesbiedri ir homoseksuāli, jo tu neesi bijis eksponēts kaut vai draudzīgās attiecībās. Un mēs baidāmies no tā, ko mēs nezinām," skaidro psihiatrs.

Cīnīties ar aizspriedumiem pret nezināmo var tikai, nonākot ar to kontaktā

"Vienīgais pierādītais veids, kā cīnīties ar aizspriedumiem un stigmu sabiedrībā, ir pozitīvs sociāls kontakts. Un ne obligāti tam jābūt [tiešam] kontaktam, piemēram, draugs vai klasesbiedrs, kurš pēc kaut kādas pazīmes ir atšķirīgs, bet, ja tu to zini, ka viņš tik un tā ir tikpat labs kā visi pārējie, tad tev nav vēlmes izolēties un sociāli distancēties," paskaidro Dr. Bezborodovs.

Turklāt, viņš norāda, sociālais kontakts strādā arī netieši, piemēram, kad par šādām tēmām runā mūziķi, aktieri vai citas sabiedrībā pazīstamas personas. Kā piemēru speciālists min gadījumu, kad Norvēģijas kādreizējais premjers, esot amatā, atklāja, ka viņam ir bijusi depresija, un līdz ar to "tas parādās sabiedrības diskursā". Tāpat šādi piemēri sastopami arī populārajā kultūrā – seriālos, filmās.

"Tas strādā, un šādā veidā, domāju, ka vismaz daļa no sabiedrības, it sevišķi jaunieši ir tolerantāki, jo viņi ir eksponētāki pret cilvēku daudzveidību," stāsta speciālists, uzteicot tādas kompānijas kā "Netflix", kas cenšas veicināt dažādību tēlos, kas attēloti to veidotajā saturā. Kaut gan ar to saskaras tikai daļa sabiedrības, Dr. Bezborodovs ir piesardzīgi optimistisks.

"Globāli runājot, es esmu cerīgs par nākotni šajā ziņā. Tas gan nenozīmē, ka emocionālie traucējumi mazināsies, jo izskatā, ka tie izskatās aug."

1

Kāpēc pieaug psihisko traucējumu izplatība?

Vaicāts, vai šī pieauguma tendence nav skaidrojama ar stigmas mazināšanos un to, ka cilvēki biežāk vēršas pēc palīdzības, Dr. Bezborodovs pauž, ka "tas ir viens no izskaidrojumiem, bet tas noteikti atšķiras dažādu traucējumu gadījumā." Vēl viens faktors ir tas, ka mainās veids, kā psihiskie traucējumi tiek diagnosticēti, "kategorijas paplašinās un tas, ko mēs agrāk neuzskatījām par diagnosticējamu, tagad tāds ir". Kā piemēru viņš min autiskā spektra traucējumu pieaugumu. Tomēr šie divi faktori "neaizskaidro visu pieaugumu".

"Ir arī kaut kāds reālais pieaugums, un tas, ar ko tas ir saistīts, ir liels diskusiju temats. Daļēji tas var būt saistīts arī ar to, ka pasaule mainās, un tas, kā mēs mijiedarbojamies, mainās.

Ar pusaudžiem un garastāvokļa traucējumiem ir riska faktori, bet tikpat svarīgi ir arī protektīvie faktori, no kuriem viens no svarīgākajiem ir, cik labas kvalitātes attiecības ir ģimenē un ar plašāku sociālo kontekstu – draugiem, klasesbiedriem.

Agrāk sabiedrības bija samērā saliedētas, jo dzīvoja salīdzinoši izolēti, tā [bija] komūna un visi visus pazina.

Tagad arvien vairāk pieaug sociālā distancētība, un mēs neesam radīti, lai būtu vientuļi, mēs esam grupas dzīvnieki, un vientulība ir nopietns riska faktors industrializētajās pilsētās, metropolēs," stāsta speciālists.

1

Šī problēma ir aktuāla gan pusaudžiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem, un bērni un jaunieši ir īpaši jūtīgi pret šādiem faktoriem.

Vide un stress

Speciālisti min, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina jebkādas saslimšanas, ir stress, turklāt daļa ekspertu uzskata, ka ļoti svarīgs negatīvs faktors ir pilsētvide. Vaicāts, vai tie spēlē lomu arī šajos jautājumos, Dr. Bezborodovs saka, ka "[pilsētvides ietekme uz cilvēka psihisko veselību] ir teorija".

"Mēs zinām, ka pilsētvide ir sliktāka psihiskajai veselībai. Tur ir dažādi faktori. Pirmais, ka pati vide to kaut kā ietekmē – gaisa piesārņojums, skaņas piesārņojums, lielāka sociālā izolētība. Otra lieta, kas var būt, ka cilvēki, kuri ir riska grupās vairāk brauc dzīvot uz pilsētām, bet tā ir sarežģīta lieta, ko atpiņķerēt.

Bet stress ir ļoti nozīmīgs faktors. Par to runājot, mums ir smadzeņu daļas, kas ir domātas tam, lai tiktu galā ar stresu – stresa atbildes sistēmas. Evolūcijas ceļā tās attīstījušas tā, ka šīs smadzeņu daļas labi tiek galā ar īslaicīgiem, bet intensīviem stresoriem. Piemēram, izlec no krūmiem tīģeris un nākas izstrādāt ļoti daudz stresa hormonus, adrenalīnu, lai ar to tiktu galā un varētu cīnīties vai bēgt. Un tad tas stresors beidzas – vai nu tevi apēd, vai nu tu aizbēdz un neesi apdraudēts.

Ir arī mehānismi, kas noregulē stresa atbildi. Daži no stresa hormoniem palīdz noregulēt to sistēmu atpakaļ.

Tagad tie stresori ir mainījušies – nav vairs tīģeri, kas lec ārā no krūmiem, tagad šie stresori ir ilglaicīgi un nekad nepārstāj darboties.

1

Piemēram, skolā tev ir kontroldarbs, kas karājas virs galvas kā Dāmokla zobens, vai mobings, un šāda veida sresoriem mūsu atbildes sistēmas nav domātas, un pakāpeniski tās tiek izsmeltas un mazinās, un tad rodas dažādas sekas," norāda psihiatrs. Arī šajā ziņā ļoti liela nozīme ir tieši bērnībā piedzīvotajam.

"Protams, ir dažādi dzīves periodi, kad esam jūtīgāki pret stresoriem. Tagad ļoti daudz runā gan psihiskajā veselībā, gan citās nozarēs par "early adverse childhood expieriences" (agrīnas nelabvēlīgas bērnības pieredzes – red.). Pētījumi rāda, [jo vairāk] agrīnā vecumā piedzīvotas negatīvas pieredzes – vardarbība, nevērība, pamešana novārtā, atkarības un citas disfunkcijas ģimenē – jo augstāki vēlāk dzīvē ir visi riski, ne tikai psihiskajā veselībā.

ASV veikti lieli populācijas pētījumi rāda, ka ja cilvēkam nav neviena negatīva agrīnā pieredze, tad, piemēram ,alkohola atkarības risks ir gandrīz neesošs. Ja tā kā man ir viens – alkohola atkarības risks pieaug par 2-3 %. Ja ir kādi četras vai vairāk agrīnās negatīvās pieredzes, tad šis procents ir jau padsmitos.

To pašu mēs redzam arī pie hroniskām somatiskām saslimšanām – sirds, asinsvadu slimības, insults, dažādi somatiskie traucējumi. Un pašlaik par to runā ļoti maz, jo mums ir dažādas programmas, lai parādītu, piemēram, holesterīnu un tā radītos riskus. Bet tā problēma, ar ko mēs saskaramies visvairāk risku ziņā, ir šīs negatīvās, agrīni pārdzīvotās pieredzes, bet par to mēs ne ļoti daudz runājam," norāda Dr. Bezborodovs.

Kļūs labāk

Iepriekš pieminēto fizioloģisko atšķirību dēļ jauniešiem ar emocionālām grūtībām tikt galā var būt grūtāk, salīdzinot ar cilvēkiem citās vecuma grupās. Speciālists pauž, ka no šī laika visiem "noteikti ir ko atcerēties".

"[Šajā vecumposmā] viss ir ļoti saasināts, un impulsu kontroles spējas nav līdz galam nobriedušas. Viens no mūsu galvenajiem mērķiem, strādājot ar pusaudžiem, ir palīdzēt viņiem izdzīvot šo te dzīves periodu, jo, ja mēs skatāmies uz mirstības rādītājiem, mums ir perinatālās mirstības [rādītāji], bērniem mirstība ir zema, un, līdzko iestājas pusaudžu vecums, mirstība pieaug – ir tāds pīķis. Tad [tā] atkal samazinās un pieaug vecākiem cilvēkiem.

Un tas ir tāpēc, ka mirstība no dažādiem ārējiem faktoriem – traumatisma, suicīda risks – pieaug. Tās nav hroniskās slimības.

1

Tādēļ mūsu mērķis ir palīdzēt izdzīvot šo dzīves posmu, bieži vien ne pat izārstēt traucējumu, tas arī ne vienmēr ir iespējams, ne vienmēr tam ir kāds bioloģisks iemesls. Palīdzot izdzīvot, daļa no problēmām mazinās. Man šķiet, ka tas mesidžs, ka "it gets better" (kļūs labāk – red.) diezgan labi arī strādā.

Šajā ziņā droši vien ir drusku grūtāk, jo pusaudžiem ir tendence izmantot ne pašas veiksmīgākās metodes, kā tikt galā ar distresu. Pusaudžiem tagad ļoti skaidri parādās paškaitējoša uzvedība, kas kādreiz nebija tik ļoti izplatīta. Latvijā gan nav statistikas par to, bet no citām valstīm ir dati, ka ļoti daudzi pusaudži ir kaut kad dzīvē ir nodarījuši sev [pāri], tātad tas ir sabiedrības domā.

Ļoti bieži tas netiek darīts ar domu nomirt, tas nav pašnāvības nolūkos, tas ir veids, kā var noregulēt savas emocijas, jo ir ļoti daudz un dažādi mehānismi [smadzenēs], kas ir domāti, lai tiktu galā ar sāpēm. Piemēram, endogēnie opiāti, ko smadzenes izstrādā, lai atsāpinātu. Un šīs vielas mēdz izstrādāties intensīvi, lai mazinātu fiziskās sāpes, bet tās darbojas nespecifiski – mazina arī emocionālās sāpes, trauksmi.

Ja ir milzīgs emocionālais pārdzīvojums, distress, tu izdari tā, ka tev fiziski sāp, [un kļūst] vieglāk emocionāli.

1

Problēma ir tāda, ka fiziskās sāpes drīz beidzas un tad atgriežas arī emocionālās, un tad to visu atkārto," skaidro speciālists. Viņš piemin, ka šādai rīcībai var būt arī citi mērķi, piemēram, komunikācija jeb "kliedziens pēc palīdzības", tomēr galvenais iemesls ir vēlme tikt galā ar distresu un paškaitējums ir pusaudzim tobrīd vienīgais zināmais un pieejamais veids.

Runājot par psihisko traucējumu izplatību jauniešu vidū, jāatkārto, ka datu par Latviju nav. Dr. Bezborodovs norāda, ka, globāli skatoties, biežāk sastopamie ir depresija, garastāvokļa traucējumi un trauksme, kas Latvijā ir izplatīti arī pieaugušajiem. Tāpat ir arī specifiskas grūtības, kas saistītas tieši ar vecumposmu.

"Pusaudžiem pavisam noteikti, atšķirībā no citām vecuma grupām, īpaši aktuāli ir identitātes traucējumi, tai skaitā dzimumidentitātes traucējumi, tieši jauniešiem mēs redzam, ka šīs problēmas strauji pieaug.

1

Var diskutēt kāpēc, bet problēma strauji izplatās.

Ar starppersonu attiecībām arī problēmas jauniešiem ir aktuālas, uzvedības problēmas, ar kurām ir tā interesanti. Psihiatrijā ir tāda traucējumu grupa kā uzvedības traucējumi, par ko mēs runājam, ja bērns regulāri, atkārtoti pārkāpj noteikumus, dara kaut ko, kas ir pavisam ārpus atļautā – demolē, zog, dedzina. Ja tas ir hroniski un atkārtoti, tad tos sauc par uzvedības traucējumiem.

Visgrūtāk ir tad, kad šie traucējumi sākas jaunā vecumā un nekas netiek darīts, jo uzvedība nav atkarīga no ģenētiskiem faktoriem, uzvedība ir atkarīga no vides, neapšaubāmi. Ja bērnam sākas uzvedības traucējumi, tas ir signāls, ka vidē, kurā viņš atrodas, kaut kas neatbilst bērna vajadzībām. Ja uzvedības traucējumi sākas agrīnā vecumā un nekas netiek darīts, sasniedzot pusaudžu vecumu, ir ļoti grūti to atrisināt. Ir ļoti maz efektīvu metožu, ko mēs lietojam, kas palīdz, ja ir ilgstoši uzvedības traucējumi.

Savukārt, ja uzvedības traucējumi ir sākušies pusaudžu vecumā, tas ir OK. Tā ir diezgan prognostiski labvēlīga situācija, ir dažādi faktori, kādēļ tas tā notiek, un ir daudz vieglāk palīdzēt.

Vēl viena nopietna lieta, kas skar pusaudžu grupu, ir smagāki psihiskie traucējumi – psihoze, bipolāri afektīvie traucējumi. Jo psihotiskiem traucējumiem kā šizofrēnija, visbiežāk pirmā psihoze ir pusaudžu vecumā vai agrīnajā pieaugušo vecumā. Protams, arī kaitējoši pārmērīga vielu lietošana un atkarība ir ļoti aktuāla," izklāsta psihiatrs.

Vai jaunieši mūsdienās ir vientuļāki?

Nereti iespējams dzirdēt, ka jaunieši ir vientuļāki nekā jebkad agrāk. Vaicāts, vai tā ir un kāpēc tieši šajā vecumposmā, kad sociālie kontakti ir tik nozīmīgi, Dr. Bezborodovs saka, ka "tas ir ļoti sarežģīts jautājums". No vienas puses tas skaidrojams ar vecumposma īpatnībām, kas aprakstītas iepriekš. Tomēr ir arī citi faktori.

"Viena lieta ir sabiedrības attīstības process, kas ir saistīts ar industrializāciju 20. gadsimta garumā. Tagad var arī tīri fiziski viens cilvēks izdzīvot, neiziet no mājas un visu internetā pasūtīt, un tu vari fiziski izdzīvot bez grupas.

Sabiedrība kopumā paliek sadrumstalotāka, mēs nezinām, kā mūsu kaimiņus sauc, esam viņus knapi redzējuši.

1

Droši vien vēl viens faktors ir tehnoloģiju attīstība, un mēs nezinām līdz galam kādā virzienā tas iet, jo šobrīd tehnoloģijas ir tik tālu attīstījušās, lai ļautu mums eksistēt arī bez citiem cilvēkiem, bet ne tik tālu, lai pilnvērtīgi nodrošinātu piederību," sacīja psihiatrs, piebilstot, ka "varbūt nākotnē tas viss mainīsies".

Daudz tiek runāts arī par sociālo tīklu nelabvēlīgo ietekmi uz jauniešu psihisko veselību. Tomēr arī šajā gadījumā nav iespējams viennozīmīgi atbildēt, vai un kāda ir to ietekme, norāda speciālists.

"Runājot par sociālo tīklu lietošanu, tas noteikti nav atsevišķs faktors, jo to ir ļoti grūti definēt, līdzīgi kā grūti definēt to, kas ir datoratkarība. Tie pētījumi, kas ir par šādu saikni, parāda, ka jaunieši, kas vispār nelieto nekādas ekrānierīces, ir ar augstākiem psihiskās veselības traucējumu riskiem nekā tie, kas lieto, bet ar mēru. Tiem, kas lieto ļoti intensīvi, atkal šie riski pieaug.

Bet tur ir jautājums, vai tas ir iemesls vai indikators, jo tas, ko mēs klīniskajā praksē redzam, ka tas drīzāk ir indikators, un, kad atnāk vecāki un saka, ka viņu bērnam ir datoratkarība un grib, lai ārstē, jo visu laiku draņķis sēž pie datora un neko nedara. 

Un tu mēģini pajautāt vecākam kādas ir alternatīvas, izrādās, ka nav viņam nekādu alternatīvu dzīvē, tad ko tur gaidīt?

1

Tas ļoti ilgais laiks, ko bērns pavada pie datora, tai skaitā sociālajos tīklos, ir indikators par situāciju kopumā viņa dzīvē. Varbūt tā ir vienīgā vieta, kur viņš var dabūt to grupas piederību, jo citas iespējas nav," paskaidro speciālists. Viņš arī norāda, ka tehnoloģiju izmantošanai nav tikai negatīvas sekas.

"Runājot par tehnoloģiju izmantošanu, mēs zinām, ka tam var būt arī labvēlīgs efekts, jo tā grupas piederība šajā laikā ir ļoti svarīga pusaudžiem. Ja tu esi nogriezts nost no virtuālās vides, tev nav iespējas piederēt, un tas ir tajā brīdī ļoti svarīgi, ko pieaugušie ne vienmēr saprot. Esmu saskāries ar situācijām, kur jaunietim, kas pēc vecāku domām pārmērīgi daudz laika pavada pie datora, vecāki pēkšņi izdomā šo iespēju pilnīgi nogriezt, neko nedrīkst lietot, kas ir kaitnieciski, jo tas atkal nogriež iespēju piederēt grupai. Tur ir ļoti daudz aspektu," pastāsta speciālists, pieminot, ka "runājot par pētījumu rezultātiem, ir svarīgi saprast metodiku un ko tieši viņi ir pētījuši".

Turklāt "zinātnes cikls ir lēns", savukārt tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tādēļ paiet laiks, lai šādu faktoru sekas varētu objektīvi izpētīt, norāda Dr. Bezborodovs. Daudz pētījumu ir par televīziju, tomēr tie vairs nav tik aktuāli, jo "ekrāni mainās", tādēļ jāgaida, kas vēl tikai tiks atklāts. Speciālists arī atgādina, ka tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne ļaunas.

"Ir jāsaprot, ka tas ir vienkārši darbarīks," norāda psihiatrs, atgādinot, ka tieši spēja izgatavot un izmantot darbarīkus ir viena no lietām, kas mūs atšķir no citām dzīvnieku sugām.

"Mēs esam eksistējuši ar darbarīkiem visu savu evolucionārās attīstības laiku, un tas mums ir kaut kas neatņemams. Ja es paņemu pildspalvu rokā, tā kļūst par daļu no manas rokas un piešķir tai citu funkciju nekā tad, ja man būtu lāpsta rokā. Vai arī es iesēžos mašīnā pie stūres, es "iemiesoju" mašīnu, tādēļ, ja notiek kaut kāds negadījums, reakcija ir līdzīga kā tad, ja būtu ievainota kāja vai roka, lai gan tas ir nedzīvs objekts.

Un tas pats ir ar viedierīcēm. Ja es esmu uzticējis savu atmiņu "Google" kalendāram, un viņš nestrādā, tad es neko neatceros. Protams, bērnu smadzenes ir plastiskākas, viņiem ātrāk tas process notiek.

Principā neviens darbarīks nav slikts. Āmurs nav slikts, ar to var māju uzcelt, bet var arī kādam galvu sasist.

1

Un tas pats ir arī ar šiem darbarīkiem, tiem var būt gan pozitīva ietekme, gan negatīvas sekas, ja tie tiek lietoti ļoti, ļoti nepareizi. Noteikti nevar apgalvot, ka tas ir kaut kas viennozīmīgi slikts.

Tas ir solis darbarīku attīstībā, un noteikti nākamais solis būtu smadzeņu un datora interfeiss un mēs, nezinām, kā tas izskatīsies. To noteikti varēs izmantot bērni vairāk, jo viņu smadzenes ir plastiskākas un [labāk] māk iemācīties, kā mijiedarboties ar datiem. Kad tā kļūs par realitāti, manas smadzenes jau būs par vecu un par "cietu", lai varētu to iemācīties. Būs interesanti, būs kaut kas jauns," ilustrē Dr. Bezborodovs.

Palīdzības pieejamība ir problemātiska

Vaicāts, cik pieejami pusaudžiem ir psihiskās veselības speciālisti, psihiatrs sacīja, ka, viņaprāt, tā "visās valstīs ir problēma", tai skaitā Latvijā.

"Šeit tā ir milzīga problēma visos līmeņos – sākot ar bērnu un pusaudžu psihiatriem, kuri ļoti maz valstī šobrīd ir, un ir grūti tikt pie palīdzības.

1

Bet tas neskar tikai psihiatrus, tas ir visā veselības aprūpes jomā.

Klīniskie psihologi, psihoterapeiti – ļoti ilgstoši bija situācija, kad valsts neapmaksāja nekāda veida nemedikamentozo palīdzību, piemēram, psihoterapiju. Tas nedaudz mainījās pagājušajā gadā, līdz ar psihiskās veselības plānu, kas Veselības ministrijā ir izveidots, kad sāka apmaksāt nemedikamentozas terapijas. (..) Tomēr joprojām pieeja ir ierobežota, un tā ir ļoti liela problēma.

Vēl viens jautājums, runājot par pusaudžu populāciju, tā kā [viņiem] tie riski ir vislielākie – viņiem tā pieejamība ir vissliktākā, jo pieaugušo psihiatri ir samērā vieglāk [pieejami] tādēļ, ka skaitliski viņu ir vairāk. Maziem bērniem arī droši vien ir nedaudz vieglāk piekļūt, bet pusaudži ir tā grupa, kas, ja par viņiem speciāli nedomā, un neveido dienestus, kas palīdz tieši pusaudžiem, viņi "pazūd"," uzsver speciālists.

Piemēram, viens no mītiem ir tāds, ka katrā skolā ir psihologs, pie kura skolēns var vērsties grūtību gadījumā. Tomēr viņu pamatuzdevums būtu strādāt tieši ar izglītību saistītiem jautājumiem, piemēram, uzvedības problēmām, grūtībām mācīties vai adaptēties. Dr. Bezborodovs arī norāda, ka skolu psihologi ir labs resurss, kas nereti netiek pilnvērtīgi izmantots.

"Izglītības psihologa joma un specialitāte ir atšķirīga no citām. Principā tam vajadzētu būt ļoti labam resursam, bet realitātē tas ir ļoti neviendabīgs, jo ir skolu psihologi, kuri ir ļoti labi un kompetenti, un iesaistās problēmu risināšanā, bet ir arī tādi, kas ļoti formāli uz papīra skaitās" norādīja speciālists.

Viņš arī piebilda, ka "ir jāskatās, kāds ir tā psihologa izglītības sastāvs, kompetence un atbalsts no viņa puses. Es domāju, ka izglītības psihologam ir loma arī psihiskajā veselībā kā pirmajai kontaktpersonai, pirmais, kuram vajadzētu zināt, ko darīt, kur pusaudzi virzīt, bet, ja mēs runājam par psiholoģiskām intervencēm, to vairāk dara klīniskie un veselības psihologi, un šie speciālisti valstī nav pietiekoši."

Tāpat ir svarīgi tas, kādas intervences un palīdzības metodes katrs speciālists ir apguvis un izmanto savā praksē, norāda Dr. Bezborodovs.

Tā kā nepilngadīgie pēc likuma nav pieaugušie, arī šis apstāklis var ierobežot palīdzības pieejamību. Piemēram, Psihologu likums nosaka, ka ar klientiem, kas nav sasnieguši 14 gadu vecumu, psihologs drīkst strādāt tikai ar vecāka vai aizbildņa atļauju. Vaicāts, kā rīkoties gadījumos, ja šāda atļauja netiek dota, speciālists norāda, ka "likumdošana ir neviennozīmīga".

"Vismaz formāli, runājot arī pēc pacientu tiesību likuma, no 14 gadu vecuma cilvēks var pats pieņemt lēmumus par savu veselības aprūpi," saka speciālists. Jāņem vērā arī tas, ka dažādas medicīnas iestādes likumu var interpretēt dažādi.

"Visbiežāk ir tā, ka uz pirmo vizīti tomēr lūdz pieaugušā klātbūtni, kam ir sava jēga, jo viens ir tas, ko subjektīvi pusaudzis var pastāstīt, bet otrs ir, lai saprastu tieši to traucējumu būtību, ir vajadzīga dzīves gājuma anamnēze, attīstības vēsture, ko pats īsti nevar pastāstīt, ko būtu svarīgi dabūt no vecākiem," paskaidroja Dr. Bezborodovs. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS), piemēram, vecāka klātbūtne pirmajā tikšanās reizē ir obligāta.

Vaicāts, kā rīkoties situācijā, ja vecāks vai aizbildnis kategoriski iebilst pret to, ka bērns grib vērsties pie speciālista, psihiatrs atbild, ka "tad ar veselības aprūpi šajā brīdī tas nav līdz galam sakārtots". Viņš pieļauj, ka privātajās ārstniecības iestādēs varētu būt iespējamas arī šādās situācijas, kad palīdzību saņem nepilngadīgais, turklāt iespējamu šķēršļu novēršana ir viens no mērķiem, izstrādājot palīdzības programmas jauniešiem.

"Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ būtu svarīgi izveidot tieši dienestu jauniešiem un kādēļ mēs mēģinājām Pusaudžu resursu centru izveidot, tur pašā saknē cenšoties ielikt filozofiju, ka tu vari tur vērsties arī pats, un saņemt palīdzību, kad tā ir nepieciešama.

Ja ir runa par nopietnāku medicīnisko iejaukšanos, vecāku piekrišana būs nepieciešama, bet, lai saņemtu psiholoģisku palīdzību un atbalstu manā izpratnē pilnīgi noteikti nevajadzētu būt šādam nosacījumam, jo tas liedz pieeju daudziem pusaudžiem, kuriem šī palīdzība ir vajadzīga," sacīja Dr. Bezborodovs, uzsverot, ka veselības aprūpes iestādēs tas ir sarežģītāks jautājums.

Lai palīdzību pusaudžiem padarītu pieejamāku, BKUS fonds ir izveidojis atsevišķu pakalpojumu – Pusaudžu resursu centru – kur iespējams vērsties grūtību gadījumā.

Pusaudzi aiz rokas vest pie speciālista būs neefektīvi

Vaicāts, kā var rīkoties pretējā gadījumā – ja vecāks ir norūpējies par savu atvasi, bet bērns pret palīdzību ir noraidošs, Dr. Bezborodovs saka, ka tas "arī ir samērā sarežģīts moments, jo nevar īsti palīdzēt cilvēkam, kurš nevēlas saņemt palīdzību".

"Šajās situācijās ir ļoti svarīga komunikācija starp pusaudzi un vecāku, jo ne vienmēr pusaudzim būs pieņemama un saprotama tā palīdzība, ko vecāks mēģina piedāvāt tā dēļ, kā vecāki par to komunicē. Šādos gadījumos, ja zvana satraukti un liekas, ka bērnam ir depresija, bet viņš nekur negrib iet un darīt, viens mans ieteikums ir tupināt komunicēt un jautāt kaut vai trīs reizes, jo ne vienmēr ar pirmo reizi to atbildi varēs saņemt, un svarīgi, protams, ir arī, kā to jautā pusaudzim.

Ļoti labi ir tad, ja tā komunikācija ir daļa no ģimenes ikdienas, nevis kaut kas pēkšņi, mākslīgi uzspiests, piemēram, kopīga pusdienu gatavošana – kamēr tu mizo kartupeļus – vai, braucot mašīnā, to sarunu būs vieglāk turpināt. Svarīgi arī nereaģēt asi, nepārmest, ja pusaudzis uzreiz nav atsaucīgs, jo vecākiem ir raksturīgi ieņemt tādu aizsardzības pozīciju, bet tas nestrādās. Ir svarīgi saprast bērna pašsajūtu, jo jebkuri psihiskās veselības traucējumi ir saistīti ar kaut kādām ciešanām.

Ja viņam noteikti ir kaut kādas ciešanas vai grūtības, kuras viņš pats apzinās, tas vienmēr ir kaut kas, pie kā var apelēt, jo mēs visi gribam atvieglojumu no ciešanām.

1

Bet tas, kas vecākam var likties kaut kas būtisks vai satraucošs, ne vienmēr tāds liksies arī pusaudzim, tāpēc ir tik svarīgi komunicēt, ka ir ģimene un var runāt, jo tā var saprast, kuras grūtības pusaudzim pašam šķiet nozīmīgas, jo viņam pašam var neinteresēt tas, ka ir pasliktinājušās sekmes, kas vecākam var likties kaut kas slikts. Bet savukārt viņam ļoti nozīmīgs liekas drauga vai attiecību zaudējums, par kuru vecāks vispār varbūt nezina," skaidro psihiatrs. Tādēļ paņemt pusaudzi pie rokas un vest pie speciālista lielākoties nebūs efektīvi.

Jāsāk ar sevi

Vaicāts, kā vecākiem parūpēties par to, lai bērni pēc iespējas mazāk būtu pakļauti psihisko saslimšanu riskam, Dr. Bezborodovs norāda, ka vajag "sākt ar sevi".

"Tas, ko mēs redzam gan pētījumos, gan praksē, ir, ka daudz kas sākas ģimenē, un daudzi šie riski tiek ielikti ģimenes sistēmā, bet ģimenei ir arī daudzi protektīvie elementi, ir iespēja pasargāt. Tas ir tiešām atkarīgs no attiecību kvalitātes, un tas sākas agrīnā vecumā.

Tad mēs runājam par piesaisti, jo tas ir pamats, uz kura mēs būvējam savu emocionālo dzīvi un kā mēs spējam tikt galā ar emocionāliem izaicinājumiem. Kad pie manis atnāk vecāks ar mazu bērnu, un ir kaut kādas sūdzības tieši par emocionālām grūtībām, gandrīz simtprocentīgi es mēģināšu tās sarunas laikā likt saprast, ka palīdzība ir vajadzīga viņam, nevis bērnam, jo bērns tikai parāda to simptomu, tāds mazāks rezistences punkts, bet patiesībā problēma ir vecāku pašsajūtā – vecāka trauksme, disfunkcionālas attiecības ģimenē.

Atrisināt šīs vecāku problēmas ir galvenais, kā var bērnam palīdzēt.

1

Bet tas droši vien ir aktuāls jebkurā vecumā, jo, ja vecākam ir bažas, tad ļoti bieži ir jāsāk ar sevi. (..) Pat ja tas ir saistīts ar kaut ko, kas ir apkārt, vecākam ir nozīmīga loma kā tam, kurš var atbalstīt un palīdzēt. Ja vecākam pašam nav laba pašsajūta, viņš nevarēs būt atbalsta persona.

Otrs būtiskais ir tomēr kaut kā piedalīties tajā pusaudžu dzīvē, jo bieži vien viņu draugi var likties slikti, intereses var būt nesaprotamas, nodarbes kaut kādas ne tādas, bet, ja vecāki izolējas un noraida, tas nogriež komunikācijas kanālus, un tad nav jābrīnās, ka pusaudzis nedalās ne ar ko, un tad vecāki nevarēs palīdzēt.

Tādēļ ir svarīgi jau no agrīna vecuma veidot to atmosfēru ģimenē, ka jūs darāt kaut ko kopā un vecākam ir neviltota interese par bērna dzīvi, tāpēc ir jājautā, kā jūtas, un kaut vai trīs reizes, bet ir diezgan grūti to pēkšņi [sākt] darīt no 17 gadu vecuma.

Tādēļ ir svarīgi jau, piemēram, no trīs gadu vecuma, pēc bērnudārza interesēties, kā gāja, kā pavadīja laiku.

1

Trešā lieta – būtu svarīgi cienīt pusaudža autonomiju, jo nav tie vairs mazi bērni, un tas ir tas laiks, kad veidojas identitāte, un tas ir ļoti būtisks faktors saistībā ar palīdzības sniegšanu, jo nevar to sniegt pret pusaudža gribu – tas nebūs efektīvi. Ir ļoti svarīgi saprast viņa paša uzskatu un viedokli par tām problēmām, un ņemt to vērā, nevis vienkārši pieņemt, ka viņš ir bērns un nevar pats izdomāt un saprast, un tad pie rociņas vest pie speciālista – tas nedarbosies.

Ļoti svarīgi ir stimulēt visu, kas saistīts ar attiecībām. Ne tikai ģimenes ietvaros, bet arī ar draugiem, un šis ir svarīgs moments pusaudžiem, kuriem ir kaut kādas sociālās komunikācijas grūtības. Ne vienmēr ļoti viegli ir atrast draugus un izveidot attiecības skolas vidē, jo tur tie cilvēki ir ļoti nejauši kopā salikti, un tev var nebūt nekas kopīgs ar viņiem. Ja tev ir grūtības ar sociālo komunikāciju, ne vienmēr ir viegli izlavierēt, dažreiz vieglāk to piederību ir atrast ārpus skolas, bet tur ir svarīgas opcijas – interešu izglītība, pulciņi, jaunsardze vai kas tamlīdzīgs. Tā ir vecāka iespēja – aiziet izmēģināt kopā, atrast dažādas citas dzīves un aktivitāšu jomas, kur tev kaut kas sanāks un varēsi uzturēt pozitīvas attiecības," iesaka speciālists.

Ne no visa var pasargāt, bet vienmēr var palīdzēt

Ņemot vērā agrīnās bērnības riska faktorus, vecāki var, piemēram, sākotnēji risināt savas problēmas, ārstēt saslimšanas, ja tādas ir, radīt bērnus tikai stabilās attiecībās, un Dr. Bezborodovs smejoties piekrīt, ka "tas būtu fantastiski". Tomēr dzīvē tā lielākoties nenotiek, kā arī nākas saskarties ar notikumiem, ko nespējam ietekmēt, piemēram, nelaimes gadījumiem. Vaicāts, kā rīkoties vecākiem, kuri zina, ka viņu bērniem ir kāds no riska faktoriem, psihiatrs norāda, ka svarīgi, lai ir kāds, kuram bērns rūp.

"Runājot par stresu, to var izšķirt pozitīvajā stresā [jeb eistresā] un distresā, bet ir arī tāds jēdziens kā tolarējamais stress, kas arī ir nopietni stresori, bet kas iedarbojas protektīvo attiecību aizsegā. Respektīvi, ja ir tās protektīvās attiecības, tas pasargā no daudzām nelaimēm, zaudējumiem, šīs attiecības ir svarīgas.

Pirmais ir primārais aprūpētājs, ne vienmēr tas ir vecāks, dažreiz tā ir vecmāmiņa, tas ir tas cilvēks, kurš ir nolēmis būt par primāro aprūpētāju.

Un vēlākā vecumā – tas ir arī pētījumos parādīts –, ir ļoti svarīgi, ka ir vismaz viens pieaugušais tavā dzīvē, kurš par tevi rūpējās.

1

Tas var arī nebūt vecāks, tas var būt vecvecāks, skolotājs, treneris, bet ja, tev ir tas viens cilvēks, kam rūp, kā tev iet, tas pasargā no diezgan nopietniem stresoriem un palīdz izdzīvot šo sarežģīto periodu."