Tokijas Akasakas geišu rajona "lielā māsa" Ikuko galvaspilsētā laimi meklēt ieradās 1964. gadā, kad Japānas galvaspilsēt;a pirmoreiz tika rīkotas olimpiskās spēles. Nu koronavīrusa pandēmija viņai likusi šaubīties par profesijas dzīvotspēju kā vēl nekad agrāk, raksta aģentūra "Reuters".
Geišas pazīstamas ar spēju uzturēt inteliģentu sarunu, skaistumu un tradicionālo mākslu pārzināšanu. Mūsdienās geišu skaits samazinās, taču Covid-19 pandēmija Ikuko un viņas kolēģēm sagādāja vēl vienu sāpīgu triecienu - Japānā izsludinātā ārkārtas stāvokļa dēļ viņas vairākus mēnešus nevarēja strādāt vispār, bet tagad viņu darbu apgrūtina fiziskās distancēšanās noteikumi.
"Kad es ierados Akasakā, šeit bija vairāk nekā 400 geišu. Viņu bija tik daudz, ka es visām nevarēju atcerēties vārdus. Taču laiki ir mainījušies," saka 80 gadus vecā Ikuko.
Pašlaik atlikušas vien apmēram 20 geišas. Turklāt viņām nav pietiekami daudz vizīšu, lai varētu apmācīt jaunas mācekles.
Koronavīruss daudziem licis rūpīgāk apdomāt savus tēriņus, kā arī mazinājis vēlmi vairākas stundas pavadīt skaistajās, taču slēgtajās tradicionāli iekārtotajās istabās, kur geišas izklaidē savus viesus.
Pierakstu daudzums sarucis par 95%. Geišām attiecībā pret klientiem jāievēro jauni noteikumi: nedrīkst ieliet viņiem dzērienus vai pieskarties, kaut paspiest roku, kā arī jāievēro divu metru distance. Parūku dēļ geišām ir grūti valkāt sejas maskas, tāpēc vairums to nedara.
"Sēžot tuvu klāt, var kaismīgi runāt, tava degsme ir sajūtama," stāsta melnā zīda kimono tērptā Ikuko.
"Kad jāsēž divu metru attālumā vienam no otra, saruna nevedas."
Bez darba var palikt ne tikai geišas, bet arī geišu grima mākslinieces, parūku darinātājas un kimono ģērbējas.
Lai gan visvairāk geišu ir Japānas senā galvaspilsēta Kioto, Tokijā ir seši geišu rajoni. Visos Tokijas rajonos kopā dzīvo ap 230 geišām.
Mūsdienās piesaistīt jaunās mācekles nav viegli. Daudzas jaunietes atbaida milzīgais laiks, kas jāiegulda geišas dzīvē un māksliniecisko prasmju izkopšanā. Mācībās un kimono jāiegulda lielas naudas summas, savukārt alga atkarīga no tā, cik lielu popularitāti geišai izdodas gūt. Dažas prasmes - piemēram, sarunu māksla, kuras dēļ Ikuko ir īpaši iecienīta - iegūstamas tikai gadu gaitā.
"Mūsu ienākumi nokritušies līdz nullei," stāsta Ikuko. "Man ir iekrājumi, bet jaunākajām geišām klājas ļoti grūti. Geišu asociācija palīdz nomaksāt īri."
Geišas ir pašnodarbinātās, tāpēc var pieteikties valdības atbalstam. Ikuko norāda, ka, visticamāk, lielākā daļa to arī izdarījušas.
"Tas bija trauksmains laiks," saka 47 gadus vecā geiša Maju. "Es pārskatīju fotogrāfijas, sašķiroju kimono... Doma par otro vilni ir šausminoša."
Bijusī geiša Mičijo Jukava, kura laiku pa laikam savā bārā Akasakā rīko geišu pasākumus, domā, ka šīs profesijas pārstāvēm nāksies piemēroties situācijai un demokratizēt savu nodarbošanos, lai piesaistītu ne tikai pašus turīgākos sabiedrības slāņus.
"Viņām piemīt īpašs skaistums," norāda Jukava. "Viņas izgājušas tādas apmācības, kādas citiem cilvēkiem nav bijušas, viņas šajā nodarbē ieguldījušas ļoti daudz naudas. Tas padara viņas īpašas. Būtu bēdīgi, ja tas pazustu."
