2015. gadā Brūka no ASV nokrita no aptuveni septiņus metrus augsta koka. Tas ietekmēja ne tikai viņas fizisko stāvokli, bet arī mainīja sievietes attieksmi pret dzīvi. Par viņas pieredzi raksta portāls "Huffpost". 

"Atceros, ka atrados augstu kokā, paskatījos uz meiteni, ar ko pa šiem kokiem kopā ložņāju un viņai pateicu, ka man steidzami jātiek lejā. Nesagaidot viņas atbildi, es kritu lejā līdz vairs mani nevarēja redzēt. Tad viņa izdzirdēja lielu blīkšķi," notikumu atceras Brūka.

Pirms kritiena sieviete lietoja alkoholu. Viņa alkoholu lieto regulāri jau kopš 14 gadu vecuma un atzīst, ka nosaukt to par iedzeršanas problēmu būtu pārāk maigi.

Studējot universitātē, Brūkas atzīmes bija viduvējas. Bieži vien viņa bija piedzērusies kontroldarba laikā vai vienkārši nolēma neiesniegt eseju. 

"Reiz man pasniedzēja iedeva manu domrakstu ar treknu 10 uz tā un teica: "Tavi darbi ir ģeniāli, kad tu tos padari. Iedomājies, ja vien tu būtu apņēmīgāka." Tomēr savā galvā es dzirdēju: "Iedomājies, ja vien tev nebūtu depresijas... ja vien tu nebūtu alkoholiķe... ja tu būtu labāks cilvēks"," stāsta Brūka.

Tomēr viņa savu laiku izvēlējās pavadīt iedzerot un ložņājot pa kokiem. Skaidrā prātā esot, viņa izvairījās no bīstamākām galotnēm, tomēr daži aliņi bija pietiekami, lai savas bailes pārvarētu.

"Draudzene sacīja, ka pirms liktēnīgā kritiena izdzēru tikai divus alus. Es to nevaru ne apstiprināt, ne noliegt - man no tās dienas atmiņu nav," viņa turpina.

Nākamās 10 dienas Brūka bija komā. Viņas ģimeni ar lieliem solījumiem neiepriecināja, jo pastāvēja liela iespēja, ka sieviete vairs nekad nepamodīsies.

"Koma nav tāda, kādu esam raduši to redzēt Holivudas filmās.

Tajās neviens nerāda, ka ar katru dienu muskuļi atrofējas arvien vairāk, ka balss saites var kļūt paralizētas vai vienīgā pārtika, ko iespējams uzņemt, ir sablenderēta," stāsta Brūka.

Papildu tam Brūkai bija smaga smadzeņu trauma, kas ietekmēja teju visu sievietes ķermeni. Tāpat viņai bija diplopija jeb redzes attēla dubultošanās, tāpēc bija jāveic acu muskuļu korekcija, taču šī operācija tika atlikta deviņus mēnešus. Brūkas dzīvesveids atlabšanas procesu tikai apgrūtināja.

"Tad ārste sāka man lasīt lekciju par dzeršanu. Viņa palūdza manai mammai parādīt fotogrāfiju, kurā atrodos komā un, to redzot, es sāku smieties. Ārste turpināja skaidrot, ka šo nelaimi izraisījusi mana dzeršana un bija neizpratnē, kāpēc uztveru to tik vienaldzīgi. Mana mamma viņai paskaidroja, ka es vienmēr tāda esmu bijusi," stāsta Brūka.

Viņai no jauna bija jāiemācās viss. Ar runas pasniedzēju viņa mācījās ne vien runāt, bet arī norīt siekalas. Tāpat viņas trenēja Brūkas atmiņu. Viņai mācīja atrasties mājās, rīkoties savā virtuvē un iet dušā. Viņai mācīja visus jautājumus, ko ikdienas skrējienā pat nepamanām sev uzdodam. Piemēram, vai kultenis tiek cepts gana ilgi un, vai no matiem tika izskalots šampūns. 

"Man mācīja pareizi turēt savu ķermeni un kustināt rokas kā normālam cilvēkam, nevis robotam," viņa stāsta.

Brūka atzīst, ka iemācīties jebko bijis īsts izaicinājums, jo viņas atmiņa bija principā zudusi. Tā neagriezās vairākas nedēļas pēc pamošanās no komas. Izrādījās, ka Brūka regulāri bija devusies uz dažādām terapijām, taču pati par to neko neatcerējās. Arī ārstu vārdu atcerēšanās aizņēma vairākas dienas.

"Visu to laiku slimnīcā jutos apjukusi un pat mazliet uzjautrināta. Ārsti stāstīja, ka bieži esmu komentējusi apkārt notiekošo un pret to paturējusi veselīgu attieksmi, tomēr mans tik pat kā nesalasāmais rokraksts tā gada pierakstos liecina ko citu.

Uz savas klades biju uzrakstījusi, ka nezinu, kā justies par nākotni, jo, kas gan ir dzīve, ja to neatceries," stāsta Brūka.

Sievieti no slimnīcas izrakstīja pēc pusotra mēneša, taču viņas ceļš uz atlabšanu nebija ne tuvu pie beigām. Viņa ievācās pie vecākiem un piecas dienas nedēļā turpināja iesākto - runas terapiju, acu vingrinājumus, fizisko terapiju un daudz citu lietu, par kurām Brūka pat neatcerējās.

"Vēl pēc diviem ar pusi mēnešiem es jau varēju pastaigāt bez spieķa, bet pēc četriem mēnešiem es atgriezos universitātē, lai pabeigtu pēdējo studiju gadu. Tiesa, acu operācija bija vēl tikai priekšā, tāpēc, lai lasot viss nerādītos dubultā, vienu aci nācās turēt ciet," viņa turpina.

2016. gada vasarā Brūkai paziņoja, ka uz labākiem rezultātiem atlabšanā gadu pēc negadījuma var vairs īpaši necerēt. Vien piebilda, ka turpmāk viss pasliktināsies. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centru datiem 52% cilvēku, kuriem bijusi smaga smadzeņu trauma, piecu gadu laikā pēc ievainojumiem mirst vai viņu veselības stāvoklis pasliktinās.

"Mediķi priecājās, ka man klājas labi. Nesen sāku strādāt par producenta palīgu un pieteicos tālākām studijām. Tomēr lielākā problēma šajā visā ir tas, ka es izskatos pilnīgi vesela un cilvēki nevar noteikt, kā jūtos paskatoties vien.

Kad kāds man prasa vilcienā sēdvietu, es nevēlos iedziļināties savas problēmas skaidrošanā, tāpēc ceļos vien kājās un savu galamērķi sasniedzu trīcēdama," viņa stāsta.

"Es joprojām esmu alkoholiķe. Es vienmēr tāda bušu, bet šī trauma un atlabšanas periods bija mans attīrīšanās posms. Es nevarēju ne iedzert, ne aiziet uz klubiem. Protams, šajā laikā esmu salūzusi un vēlreiz iedzērusi, tomēr mani apstādina apziņa, ka šajā dzīves posmā dzeršana mani tik tiešām nonāvēs, tāpēc es apmeklēju psihologu un cenšos savu laiku aizpildīt lietderīgi," stāsta Brūka.

Viņa atzīst, ka ir laimīgāka kā jebkad pirms kritiena, kas tiešām izrādījās liktenīgs. Tas mainīja viņas attieksmi pret dzīvi un lika saprast patiesās vērtības. Nu viņa ir atveseļojusies no depresijas, nelieto alkoholu un ir pasniedzēja universitātē.