Austriešu rakstnieks un žurnālists Džeks Untervegers bija paraugcietumnieks. Viņam bija jābūt dzīvam pierādījumam tam, ka neatkarīgi no tā, ko cilvēks ir izdarījis savā dzīvē, nekad nav par vēlu mainīties. Taču, kad viņš tika atbrīvots, Džeks gada laikā nogalināja astoņas sievietes, vēstī laikrakts "The Washington Post".

1976. gadā pēc kriminālas pagātnes, ieskaitot seksuāla rakstura uzbrukumus un slepkavību, uz mūžu notiesātais austrietis "saredzēja gaismu tuneļa galā". Atrodoties cietumā, viņš savos agrīnajos 20 gados paguva uzrakstīt autobiogrāfiju un tik skaistu dzejoļu krājumu, ka tos mācīja Austrijas skolās un uzskatīja par patiesa dzejnieka dvēseles atspoguļojumu.

Viņš bija dzīvs pierādījums tam, ka ikviens var mainīties, tā vismaz domāja viņa atbalstītāji, kas aģitēja par viņa atbrīvošanu pirms termiņa. Vīrietis tika atbrīvots 1990. gadā un tad sākās viņa "slepkavošanas maratons". Viņš paņēma vismaz deviņu sieviešu dzīvības.

Slepkavas glābšana

1976. gadā Džeks Untervegers tika arestēts par slepkavību, par ko viņam tika piespriests mūža ieslodzījums. Viņš tika notiesāts par 18 gadus vecās Margaretas Šēferes nonāvēšanu. Džeks jauno sievieti bija ievilinājis mežā, kur seksuāli viņu izmantojis un nožņaudzis ar pašas cietušās krūšturi.

Tas noteikti nebija viņa pirmais noziegums. Uz Untervegera sirdsapziņas gūlās vismaz 16 citas apsūdzības - visvairāk par seksuālu vardarbību pret prostitūtām. Tikai dažus mēnešus pirms viņa pirmās slepkavības Džeks kādu sievieti bija sasējis un izvarojis ar tērauda stieni.

Nav nekāds pārsteigums, ka viņa seksuālās vardarbības epizodes noveda līdz slepkavībai, taču neviens negaidīja to, kas notika pēc tam. Nokļūstot aiz restēm, vīrietis sāka rakstīt dzeju, daiļliteratūru un savu autobiogrāfiju. Acumirklī viens no Austrijas bīstamākajiem vīriešiem kļuva par vienu no vislabāk pārdotajiem autoriem.

Dzejnieka dvēsele

"Nekas nav poētiskāks par skaistas sievietes nāvi," rakstīja Džeks Untervegers. "Ir vecums, kurā sievietei jābūt skaistai, lai tiktu mīlēta, un ir vecums, kurā sieviete ir jāmīl, lai viņa būtu skaista."

5

Šis bija savāds sentiments, kas nāca no maniakāla vīrieša mutes, bet tieši viņa literatūra aizrāva neskaitāmu austriešu sirdis, kamēr Džeks atradās cietumā.

Maniakālā rakstnieka autobiogrāfija pārliecināja pasauli, ka viņš ir jūtīga dvēsele, kas juka prātā, jo viņš bija uzaudzis bez mātes. Viņa rakstītprasme pārliecināja daudzus cilvēkus, ka viņš ir pelnījis būt brīvībā.

Kustība, lai atbrīvotu Džeku Untervegeru

Tiklīdz Džeka Untervegera darbi sāka iegūt popularitāti, tūkstošiem cilvēku aicināja viņu nekavējoties atbrīvot. Viņiem bija vienalga, ko viņš bija izdarījis. Džeks Untervegers bija pierādījums tam, ka māksla var dziedēt jebkuru spīdzinātu dvēseli, un viņš ir jāatbrīvo. Kā teikts atbalstītāju parakstītajā paziņojumā: "Austrijas taisnīgumu noteiks Untervegera lieta".

Pat ļoti daudz elitas pārstāvju metās viņu aizstāvēt. Kustībai pievienojās arī divi Nobela prēmijas laureāti, Elfrīde Jelineka un Ginters Grass, aicinot viņu atbrīvot un slavējot daiļradi. Jelineka paskaidroja, ka viņu pārsteigusi "skaidrība un lieliskā literārā kvalitāte, kā viņš aprakstīja savu bērnību". Savukārt cits atbalstītājs Pīters Hjūmers aprakstīja viņa atbrīvošanas kustību, sakot:

"Untervegers pārstāvēja intelektuāļu cerību, ka, verbalizējot problēmas, jūs varat kaut kā ar tām tikt galā. Mēs ļoti viņam gribējām ticēt."

5

Un Austrija viņam ticēja. 1990. gadā pēc tam, kad Džeks bija izcietis 15 gadus soda, viņš tika atbrīvots. Kad Untervegers tika uz brīvām kājām, cietuma priekšnieks paziņoja: "Mēs nekad neatradīsim tik labi sagatavotu ieslodzīto, kas varētu atgriezties brīvībā."

Sērijveida slepkavas dvēsele

Neskatoties uz visu, ko viņa atbalstītāji bija apgalvojuši, pirmajā brīvības gadā Džeks Untervegers noslepkavoja astoņus cilvēkus.

Slepkavības sekoja viena pēc otras līdzīgā rokrakstā - sievietes tika ievilinātas mežā, piekautas un nožņaugtas ar viņu pašu apakšveļu. Plašsaziņas līdzekļi, varbūt nevēlēdamies radīt aizdomas par acīmredzamo aizdomās turamo, nāves gadījumus piedēvēja "nezināmam sērijveida slepkavam".

Un, kamēr viņš nogalināja sievietes, Untervegers tika intervēts sarunu šovos un tika slavēts gan kā cietuma rehabilitācijas modelis, gan kā izcils rakstnieks. Viņu pat nolīga Austrijas žurnāls kā žurnālistu. Reizēm viņš ziņoja par slepkavībām, kuras viņš pats izdarīja.

Kā žurnālists, viņš devās uz ASV, lai veidotu reportāžu par "briesmīgajiem apstākļiem", kādos dzīvo amerikāņu prostitūtas. Atrodoties tur, viņš no "Cecil" hosteļa, kur mitinājās, naktīs lavījās ārā, lai varētu nonāvēt reportāžas varones.

Dzejnieka nāve

Slepkavību laikā policija pietiekami bieži nopratināja Džeku Untervegeru, līdz brīdim, kad viņiem bija pietiekami daudz pierādījumu, lai slepkavnieku notiesātu, Džeks jau labi zināja, ka likumsargi viņam ir uz pēdām.

Untervegers bēga caur Eiropu uz Ziemeļameriku, ik pa laikam zvanot presei un policijai, lai viņš paliktu uzmanības centrā.

"Es nevaru paciest domu, ka man būtu jāatgriežas aiz restēm. Šīs domas vien mani ir iznīcinājušas. Man nav jēgas palikt Austrijā," viņš skaidroja savu izvēli uzsākt bēgļa gaitas.

5

Viņa apsēstība ar to, kā cilvēki viņu redzēja, galu galā viņu iegāza. FIB Džeku pārliecināja, ka amatpersonas ir žurnāla "Success" reportieri, kas ir gatavi samaksāt viņam 10 000 dolārus par iespēju dzirdēt viņa stāsta pusi. Untervegers uzķērās uz ēsmas.

Džeks Untervegers 1994. gada 29. jūnijā tika atzīts par vainīgu deviņos slepkavības gadījumos - visticamāk, viņš ir nogalinājis vēl vairāk.

"Es pārsūdzēšu," Untervegers uzsvēra tiesā.

Viņš gan arī nekad to nedarīja. Tajā naktī cietuma kamerā Džeks pakārās, izveidojot virvi no drēbēm un kurpju šņorēm.

Mezgls, kuru viņš izmantoja cilpai, bija tāds pats, ko izmeklētāji atrada uz katras nogalinātās sievietes.