"Šī apbrīnojamā sieviete izglāba mana vectētiņa dzīvību." Stāsts par pašaizliedzīgu Rīgas ārsti, kura pēckara gados paveica neiedomājamo

Jeļenas meklētā ārste strādājusi Rīgas psihiatriskajā slimnīcā laikposmā no 1946. līdz 1948. gadam. "Vēlos atrast viņas bērnus, mazbērnus, lai pateiktos.

Šī patiešām apbrīnojamā sieviete nenobijās no iespējamām represijām un glāba mana vectētiņa Sergeja Ivana Alekseja dēla dzīvību," tā raksta Jeļena.

"Pēc kara vectēvs atgriezās mājās Ļeņingradā (tagad - Sanktpēterburga), kur viņu iecēla par Karagūstekņu un uz Vāciju deportēto repatriācijas nodaļas priekšnieku," stāsta Jeļena. "Viņš sāka glābt cilvēkus no nošaušanas un lēģeriem, iekārtojot tos darbā kara rūpnīcā."

"1946. gada beigās vai 1947. gada sākumā - mamma precīzi neatceras datumu, bet tas bija ziemā - vectēvs neatgriezās mājās. Manu vecmāmiņu ar trim mazām meitenēm izmeta no dzīvokļa un izmitināja bijušajā lietuviešu teātrī aiz Marijas teātra," mammas atmiņas atstāsta sieviete.

"Par vectētiņu nebija nekādu ziņu. Kad viņa sieva mēģināja uzzināt kaut ko par viņa likteni iepriekšējā darbavietā, viņai rupji norādīja, lai vairāk neko nejautā.

Un tad notika brīnums. Vecmāmiņa saņēma zīmīti, kurā bija rakstīts: "Neuztraucieties, Jūsu vīrs un bērnu tēvs ir dzīvs. Es atbraukšu un visu izstāstīšu."

Tādas ir manas mammas Lidijas Zemskovas (Sergejevas) atmiņas," pauž Jeļena.

Rīgas ārstes stāsts. 1947. gads

"Cerības uz izdzīvošanu nebija. Viņš bija tikko izvests no moku kambara, bez samaņas, nebija nekādu dzīvības pazīmju. Kravas automašīnas riteņi brauca pāri baltajam, kraukšķīgam sniegam, pietuvinot viņu melnajai nekurienei," mammas dzirdēto no vecmāmiņas atstāsta Jeļena.

"Taču notika negaidītais. Mašīna piepeši apstājās, izmetot cietušo.

Tā pie apvāršņa parādījās pirmais sargenģelis, pavēršot tumšo spēku iedarbību dzīvības un gaismas virzienā. Pēc tam agrā rītā parādījās cits sargenģelis - ārste, kura izglāba manu vīru..."

"Bija agrs 1947. gada ziemas rīts. Kopā ar sanitāru mēs kā parasti devāmies zirgu pajūgā uz ceptuvi pēc maizes. Slimos jābaro katru dienu, tāpēc izbraukums ārpus slimnīcas teritorijas bija ikdienišķs un līdz sīkumam izplānots rituāls," Jeļena turpina atstāstīt ārstes teikto viņas vecmāmiņai:

"Kolīdz izbraucām pa slimnīcas vārtiem, sniegā ieraudzīju cilvēku. Viņš bija zaldāta zābakos bez šņorēm, praktiski izģērbts, nosalis un bez samaņas. Neviena nebija blakus. Atstāt viņu salā tādā stāvoklī vienkārši nedrīkstēja. Mēs viņu iekrāvām ratos un devāmies atpakaļ uz slimnīcu. Vīrieti ievietoja palātā, kur atradās psihiski veseli cilvēki, pārējās ārstēja garīgi sasirgušos. Pēc kara tādu bija daudz."

Vīrietis ilgi nav nācis pie samaņas. Viņam līdzi nav bijuši dokumenti. Kad beidzot viņš pamodies, bijis skaidri redzams, ka viņš baidījās runāt, vēstulē Ziebergam raksta sieviete. "Sāku viņu ārstēt. Viņš izrādījās spēcīgs un ātri atlaba, teica, ka viņu saucot Ivans. Vairāk neko viņš nestāstīja. Bija skaidri redzams, ka viņš ir izglītots un inteliģents cilvēks, kura dzīvē notikuši šausminoši notikumi," ārstes stāstīto ģimenei atsauc atmiņā Jeļena.

"Ivans sāka palīdzēt manai ģimenei, kura dzīvoja slimnīcas teritorijā. Spēlējās ar bērniem, lasīja tiem priekšā grāmatas, mācīja, tāpat sāka palīdzēt slimnīcā. Kaut kādā brīnumainā veidā palīdzēja izārstēt vīru no tuberkulozes," ārstes stāstīto atstāsta Jeļena. "Reiz Ivans nosauca savu uzvārdu, pateica, ka viņš ir no Ļeņingradas, kur viņam dzīvo sieva un bērni."

Tad Rīgas psihiatriskās slimnīcas ārste ar sanitāra palīdzību nosūtīja zīmīti Ivana ģimenei ar informāciju, ka "tēvs ir sveiks un vesels" un solījumu, ka kādu dienu viņa aizbrauks pie ģimenes un visu izstāstīs.

Pēc kāda laika ārste pati brauca uz Ļeņingradu kvalifikācijas celšanas nolūkā un iepazinās ar Ivana ģimeni - ar sievu Anastasiju un viņa trim meitām.

"Bija skaidrs, ka Ivanu jāatgriež slepeni. Pasi noformēja vecākā meita Lida, balstoties uz medicīnisko izziņu. Tad tika nozīmēts pavadonis un  Ivanu atgrieza Ļeņingradā. Tur Ivanu pārtvēra citi sargenģeļi, bet tas jau ir cits stāsts," raksta Jeļena.

"Es ļoti gribu atrast šīs labsirdīgās sievietes bērnus vai mazbērnus, lai pateiktu viņiem vienkārši cilvēcisku paldies.

Cik sapratu, tad slimnīcas ārsti dzīvoja slimnīcas teritorijā, ārstu mājā. Vectētiņš lielāko daļu laika pavadīja ārstes dzīvoklī līdz viņš atgriezās mājās. Daktere viņam uzrakstīja slimību vēsturi, kā arī izziņu, lai viņš būtu aizsargāts un netiktu pakļauts represijām," stāsta sieviete.