2021. gada marta sākumā Viktors Mohovs, kurš pazīstams kā "Skopinas maniaks", tika atbrīvots no cietuma. Drīz pēc atbrīvošanas viņu intervēja Krievijas ētera personība Ksenija Sobčaka. Tas izraisīja vētrainu reakciju sabiedrībā un pat kalpoja par ieganstu, lai sāktu izmeklēšanu. Sobčaka apgalvo, ka intervijā vadījusies pēc "Netflix" dokumentālajām filmām "true crime" žanrā un vēlējusies parādīt "ļaunuma banalitāti". Sarunā ar raidsabiedrību BBC Sobčaka un citi žurnālisti stāsta par savu pieredzi. 

Mohovam tiesa piesprieda nepilnus 17 gadus ilgu cietumsodu par divu nepilngadīgu meiteņu nolaupīšanu, viņu turēšanu pagrabā pie Rjazaņas trīsarpus gadu garumā un izvarošanu.

BBC vēsta, ka neilgi pirms Mohova iznākšanas brīvībā Krievijas plašsaziņas līdzekļi sākuši kalt plānus par "Skopinas maniaka" iespējamo intervēšanu. Neilgi pēc Mohova atbrīvošanas Krievijas mediji vēstīja, ka "Skoinas maniaks" nav ieradies savā dzīvesvietā noteiktajā laikā. Vēlāk Mohovs norādījis, ka pēc atbrīvošanas viņš "apmeklējis Maskavu un atvedis pilnu naudas maisu". 

Maskavā viņš piedalījies TV šovā "Patiesībā", kas tika filmēts redaktores dzīvoklī. Bija paredzēts, ka tur piedalīsies arī viena no viņa gūsteknēm - Jekaterina Martinova, taču viņas nosacījums bijis nesatikt Mohovu, ziņo BBC. Šis raidījums vēl nav pārraidīts televīzijā.

Tikmēr Ksenija Sobčaka un Sergejs Jerženkovs izveidoja filmu "Skopinas maniaks. Saruna brīvībā". 22. martā filma tika publicēta Sobčakas "YouTube" kanālā un līdz 1. aprīlim šī filma skatīta vairāk nekā 5,7 miljonus reižu.

Mohovs filmā detalizēti stāsta par savām seksuālajām tieksmēm. Viņš arī piemin savu vēlmi atkal "pieķerties" savai gūsteknei Jeļenai Samohinai, kura dzemdēja trīs viņa bērnus, bet pēc atbrīvošanas no gūsta "viņa vairs nedzemdē".

Pēc filmas publicēšanas sabiedrībā sākās plašas diskusijas, kuras vēlāk rezultējās "procesuālā pārbaudē par Viktora Mohova izteikumiem plašsaziņas līdzekļos". Šādu pārbaudi lūdza veikt Krievijas Valsts domes deputāte Oksana Puškina.

Intervijā BBC Ksenija Sobčaka atzīmēja, ka strādāt pie filmas viņu iedvesmojusi "Netflix" dokumentālo filmu sērija "Slepkavības akts", kurā stāsta par Suharto režīma indonēziešu bendi.

"Mūsu izvirzītais mērķis, aizbraucot turp un padziļināti izpētot šo jautājumu, bija parādīt ļaunuma banalitāti," saka Sobčaka.

"Parādīt, ka ļaunums nenozīmē aizdomīgu maniaku ar dunci un pievilcīgu Entonija Hopkinsa smīnu, bet tas var būt kaimiņu vecītis, kurš absolūti neizskatās pēc maniaka, bet tajā pašā laikā viņš tāds ir.

5

Tas nav kaut kāds perverss ļaunums, tas ir pats banālākais ļaunums, kas dzīvo jums blakus."

Daudzus filmas skatītājus satricināja tajā parādīto intīmo detaļu pārpilnība, kas dažreiz tiešā mērā neattiecās uz pašu stāstu. Piemēram, Sobčaka jautā Mohovam, kurā vecumā viņš zaudēja nevainību vai izmeklētājs sīki izstāsta, kā Mohovs savām gūsteknēm pirka apakšbikses.

"Ja viņš būtu cilvēks ar kādām citām perversijām (piemēram, viņš būtu nekrofils), mēs runātu par to. Bet šis cilvēks acīmredzami ir seksuāls maniaks, tāpēc mēs savā pētījumā runājam tieši par to.

Tas viss arī man bija pretīgi, taču bija svarīgi to parādīt," Sobčaka atbild kritiķiem.  

5

Žurnālisti, kuri vēlas intervēt Mohovu, arī saņem pārmetumus par to, ka viņi, iespējams, piekāpjas viņa vēlmēm sazināties ar presi un atrasties uzmanības centrā. Tomēr Sobčaka norāda, ka viņai tas neesot svarīgi.

"Es kā žurnāliste nekad nedomāju, ko vēlas mans varonis. Kāds vēlas pārlasīt interviju, kāds vēlas reklamēt savu grāmatu vai ko citu. Kad cilvēks piekrīt sarunai ar žurnālistu, viņam vienmēr ir motīvi šādai sarunai. Man ir vienalga, kādu motīvu vadīts cilvēks nonācis pie manis: vai viņš vēlas slavu, uzmanību, parādīt sevi kā labu vai attaisnoties par kaut ko. Man ir tikai viens kritērijs - es uzskatu, ka ir svarīgi to notikumu vai tematu izcelt gaismā, kad runā konkrēti ar šo varoni," atzīmē Sobčaka. 

Izdevums "Mash", atsaucoties uz Mohova teikto, ziņoja, ka Sobčaka un viņas komanda par iespēju viņu intervēt, iespējams, viņam samaksājusi 50 000 rubļu. Vēlāk liberāldemokrātiskās partijas līderis Vladimirs Žirinovskis paziņoja par daudz lielāku summu - 3 miljoniem rubļu. Sobčaka apgalvo, ka viņa nevienam nav maksājusi par interviju. Viņa plāno tiesāties ar Žirinovski, ziņo BBC.

"Mums bija ļoti sarežģīta shēma, pēc kuras mēs tikām līdz šim varonim. Diemžēl es nevaru sniegt sīkāku informāciju, taču šī shēma ir saistīta ar maniem personīgajiem kontaktiem ar cilvēkiem no ļoti dažādām pasaulēm,"

viņa skaidro. "Mēs sākotnēji vēlējāmies šo notikumu "ķēdīti" parādīt filmas sākumā, taču vēlāk atmetām ar roku tieši tāpēc, ka šie mani kontakti ir diezgan dīvaini. Es kā žurnāliste izmantoju visus kontaktus, lai sasniegtu varoni."

"Sarunas ar slepkavām"

Dokumentālās filmas par maniakiem, sērijveida slepkavām un citiem bīstamiem noziedzniekiem, kurās bieži vārds tiek dots pašam likumpārkāpējam, jau sen ir kļuvušas populāras gan Eiropā, gan ASV, kur šādām filmām ir speciāls apzīmējums - "true crime" ("īsts noziegums") žanrs.

Šī žanra pirmsākumi meklējami tālā pagātnē: jau 16. gadsimtā, strauji attīstoties tipogrāfijai Lielbritānijā, popularitāti guva skrejlapas, brošūras, balādes, kurās bieži vien tika drukāti šokējoši stāsti no noziedznieku dzīves un nereti tika stāstīts arī no slepkavas vai zagļa skatījuma. 

Mūsdienīgā "true crime" pamatlicējs ir skotu advokāts un kriminologs Viljams Rouheds (1870-1952), kurš savās vairākās grāmatās un esejās vispirms mēģina iekļūt noziedznieka prātā un saprast, kas ir viņu virza. 

Šis noziedzīgo stāstu žanrs īpašu popularitāti guva ASV tā dēvētās "jaunās žurnālistikas" laikā 1960. - 1970. gados. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Trūmana Kapotes romāns "Aukstasinīgā slepkavība" par brutālo masu slepkavību Teksasā 1959. gadā.

1980. gadā "Newsweek" žurnālisti Hjū Einsvorts un Stīvens Mišo veica vairākas intervijas ar sērijveida slepkavu Tedu Bandiju, kurš nogalināja desmitiem sieviešu un meiteņu dažādos ASV štatos. Balstoties uz šīm intervijām, grāmata "Vienīgais dzīvais liecinieks" kļuva par tūlītēju dižpārdokli un joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajiem "true crime" žanra darbiem. Interviju audioieraksti vēlāk kalpoja par pamatu uzņemt "Netflix" dokumentālo filmu "Sarunas ar slepkavu: Teda Bandija ieraksti". Pašam Bandijam 1989. gadā tika izpildīts nāvessods, izmantojot elektrisko krēslu.

"Sarunas ar Tedu bija grūts pārbaudījums, jo viņš absolūti nevēlējās runāt par saviem noziegumiem, līdz es viņam piedāvāju veidu, kā to varētu izdarīt: pastāstīt par tiem trešajā personā, it kā viņš būtu pats savu noziegumu aculiecinieks,"

5

intervijā BBC stāsta Stīvens Mišo, grāmatas "Vienīgais dzīvais liecinieks" autors.

Teds Bandijs.

FOTO: AP/Scanpix

"Es biju pārsteigts, cik ātri viņš sāka runāt par saviem "varoņdarbiem". Bija acīmredzams, ka viņam tās atmiņas patika un viņš lepojas ar sieviešu nogalināšanu."

Septiņdesmitajos gados "true crime" kļuva par populāru žanru kino un televīzijā. ASV varasiestādes sāka pat uztraukties, ka žurnālisti varētu noziedzniekiem maksāt par viņu stāstiem. Šādu bažu dēļ 1977. gadā tika pieņemts tā sauktais Sema dēla likums, kas aizliedza notiesātajiem saņemt naudu par saviem stāstiem.

Vēlāk likums tika apstrīdēts Augstākajā tiesā kā konstitūcijas pārkāpums, bet 2001. gadā Ņujorkas štatā tika apstiprināta jauna dokumenta versija. Tā noteica, ka obligāts pienākums ir paziņot likumpārkāpēja upuriem, ka viņu pāridarītājs ir saņēmis vairāk nekā 10 tūkstošus dolāru no jebkura avota. 

"Sema dēla likums" darbojas galvenokārt atsevišķos ASV štatos, šim likumam atšķirīgos štatos ir atšķirīgs juridiskais spēks," skaidro Stīvens Mišo. "Es nedomāju, ka šodien tiem ir liela ietekme, jo tos bieži var viegli apiet. Es jau daudzus gadus neesmu dzirdējis par tiesas procesu par "Sema dēla likumu" ASV". 

Ir bijuši gadījumi, kad dokumentālās filmas un seriāli "true crime" žanrā ir ietekmējuši varoņu turpmāko likteni. Piemēram, filmas "Šaurā, zilā līnija" (1988) autoriem par notiesāto amerikāņu slepkavu Rendalu Deilu Adamsu izdevās pierādīt, ka viņš ir nepatiesi apsūdzēts, tāpēc lieta tika pārskatīta. Gadu pēc filmas pirmizrādes Adams tika atbrīvots.

Pavisam citādāks liktenis piemeklēja citu noziedznieku. HBO dokumentālais seriāls "Miljardiera noslēpumi" (2015) palīdzēja policijai arestēt Robertu Alanu Derstu, kurš tika turēts aizdomās par trīs cilvēku slepkavību dažādos ASV štatos. Seriāla noslēgumā pēc intervijas Dersts devās uz tualeti, aizmirsa izslēgt mikrofonu un pateica frāzi: "Es viņus visus nogalināju". Šī iemesla dēļ FIB darbinieki arestēja Derstu  filmēšanas pēdējās dienās. Tiesas process viņa lietā joprojām turpinās, ziņo BBC. 

Kā stāsta Stīvens Mišo, strādājot pie dokumentālās filmas uzņemšanas par noziedzniekiem, ir svarīgi izskaidrot, kas viņus virza, bet tajā pašā laikā "neiesēt" skatītājā vai lasītājā domu, ka slepkavam vai izvarotājam ir kaut kāda liela vara. 

"Lielākā daļa cilvēku kļūdaini domā, ka uzreiz var identificēt cilvēkus, kuri ir spējīgi nogalināt un izvarot. Faktiski to nevar izdarīt, kamēr vainīgais nav pieķerts savu noziegumu izdarīšanā, kas notiek reti.

Slepkavas, piemēram, Teds Bandijs, starp mums dzīvo viegli un nemanāmi,"

5

saka žurnālists.

Krievijas "true crime"

1993. gadā Samaras žurnālists Boriss Kožins kopā ar režisoru Mihailu Serkovu ieradās Novočerkaskā. Tur, cietumā, savu nāvessodu gaidīja bēdīgi slavenais padomju laika sērijveida slepkava Andrejs Čikatilo, kurš ārkārtīgi cietsirdīgi noslepkavoja vismaz 43 cilvēkus un tika arestēts dažus mēnešus pirms PSRS sabrukuma. Kožins un Serkovs uzņēma filmu par Čikatilo un vēlējās parunāt ar maniaku. Tā bija pēdējā Čikatilo intervija - viņš uzrakstīja lūgumu par apžēlošanu prezidentam Borisam Jeļcinam un gaidīja atbildi. Dažus mēnešus vēlāk sērijveida slepkava tika nošauts. 

Kožins atceras, kā Čikatilo pārlēca no vienas tēmas uz citu: viņš noliedza savu vainu, pēc tam pastāstīja slepkavību detaļas, pēc tam vēl piedāvāja uztaisīt fizkultūras "tiltiņu". Žurnālists Kožins saka, ka tā ir bijusi viena no interesantākajām intervijām viņa dzīvē un viņš nekad nav nožēlojis, ka runājis ar Čikatilo. 

"Kas cilvēkus varētu interesēt? Protams, viņa psihe un raksturs. Cilvēks - tas vispār ir mākslas priekšmets. Ļaunuma daba - arī.

Es dzirdēju, ka Vladimirs Solovjovs (Krievijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs) ierosināja aizliegt intervēt slepkavas un maniakus. Manuprāt, tas ir nepareizi." saka Kožins. 

BBC vēsta, ka Kožins Andreju Čikatilo uzskata par briesmoni, bet uzskata, ka, pareizi nosakot savus mērķus, acīmredzama būs gan reportāžas autora, gan sabiedrības attieksme pret ļaunumu un vardarbību. 

Pēcpadomju gados Krievijas televīzijā regulāri tika pārraidīti raidījumi par sērijveida slepkavām un izvarotājiem un šiem raidījumiem bija augsti reitingi. Viena no slavenākajām pārraidēm bija "Noziedzīgā Krievija", kas TV ekrānos parādījās 1995. gadā. Tā bija dokumentālo filmu sērija par PSRS un Krievijas noziedzīgo pasauli. Daudzās sērijās tika sīki aprakstīti slaktiņi un demonstrēti upuru sagraizītie ķermeņi, tāpēc cilvēkiem ar vājiem nerviem nebija ieteicams vērot "Noziedzīgo Krieviju".

Pārraides producents bija Deivids Hamburgs, kurš agrāk strādāja ASV pie projekta "Cops" ("Poliči") un vēlāk pārdeva līdzīgu ideju krievu telekanālam NTV. Vēlāk Hamburgs nāca klajā ar raidījumu "Izmeklēšana tika veikta..." ar Leonīdu Kaņevski, slavenu padomju laika aktieri un tāda paša nosaukuma detektīvu filmu sērijas zvaigzni. To joprojām veiksmīgi pārraida televīzijā, ziņo BBC. Deivids Hamburgs atteicās no komentāriem BBC, sakot: "Es nekādā gadījumā negribētu tajā piedalīties."

"Trase 161" bija viens no pirmajiem "true crime" podkāstiem krievu valodā, kas parādījās izdevumā "Holod". Pirmais izdevuma raksts bija par Hakasijas sērijveida slepkavu Dmitriju Ļebedu, kurš piecus gadus nesodīti nogalināja un izvaroja sievietes. Tās autore un publikācijas galvenā redaktore Taisija Bekbulatova uz jautājumu, "kāpēc rakstīt par maniakiem", atbild: "Jāraksta tāpat kā par visām sabiedrības problēmām. Ja mērķis ir skatīšanās, tad pieeja būs viena. Ja vēlies izstāstīt vēsturi - pieeja būs cita. Es negribētu, lai konkrētais stāsts kļūtu par iemeslu cenzūrai."

Bekbulatova vērš uzmanību uz to, ka viņu ne tik daudz interesēja Ļebeda stāsts, cik izmeklētāju piedzīvotais. "Gadiem ilgi viņi visu darīja slikti," saka žurnāliste. "Tad vēl pastāvēja iespēja, ka viņi tiks sodīti. Dažiem upuriem tas bija ļoti svarīgi."

Bekbulatova norāda, ja viņai būtu iespēja, tad viņa būtu runājusi ar Dmitriju Ļebedu (raksta izveides brīdī viņš nebija pieejams komentāriem). Viņa uzsver, ka pieejai parastai intervijai un "true crime" jābūt ļoti atšķirīgām. 

"Šī nav izklaide sabiedrībai. Jūs nevarat iet uz interviju ar maniaku tāpat, kā ietu uz interviju ar popzvaigzni. Jūs dodaties runāt ar cilvēku, kas ir nodarījis lielu ļaunumu.

Ja tā ir ļoti detalizēta ļaunuma izklāstīšana, tad jums ir jāuzdod viņam atbilstoši jautājumi, nevis jāiedod viņam publicitāti,"

5

saka Bekbulatova.

Žurnāliste saprot cilvēktiesību aizstāvju nostāju, kuri arī iebilst pret šādiem materiāliem, taču uzskata, ka katram jādara savs darbs: "Es uzskatu, ka žurnālista uzdevums ir informēt. Ja jūs sāksiet aizstāvēt cietušā intereses, risināt psihologu un cilvēktiesību uzdevumus, tad nekas labs no tā nesanāks. Jūs nebūsiet labs žurnālists un jūs arī nekļūsiet par labu cilvēktiesību aizstāvi".

Saša Sulima, grāmatas un filmas par "Angarskas maniaku" Mihailu Popkovu, kurš veica 90 slepkavības Irkutskas apgabalā, autore, arī komentēja situāciju ap Sobčakas filmu un salīdzināja to ar saviem darbiem.

Žurnāliste uzskata, ka visi viņas materiāli galvenokārt tika veidoti nevis par maniaku, bet gan par izmeklētājiem, kas pēc ilga un smaga darba spēja notvert sērijveida slepkavu. Lai veiktu interviju ar pašu slepkavu, tolaik viņa samaksājusi piecus tūkstošus rubļu un nopirkusi vairākus sudoku krustvārdu mīklu izdevumus.

"Kad lasīju par Popkovu pirms došanās pie viņa, bieži parādījās viedoklis, ka viņš ir sava veida "tīrītājs" un viņam tiek piedēvēta kāda ideoloģija. Man bija svarīgi parādīt, ka tur nav nekādas ideoloģijas un, ka tas ir tīrs, absolūts un ļoti banāls ļaunums," saka Sulima.

Viņu uztrauca arī attieksme pret šādu noziegumu upuriem: "Bēdīgi slavenais "pati ir vainīga" - tas ir nepieņemami un briesmīgi. Kad es viņu nointervēju un sāku interviju rediģēt, man bija svarīgi parādīt, ka tas nav tā un par to nevar būt pat runa."

Ko pastrādājis "Skopinas maniaks"

Kadrus, kā "Skopinas maniaks" spēra pirmos soļus brīvībā, iemūžinājis "Telegram" kanāls "Godīgais detektīvs". Kāda sieviete aizkadrā vaicā vīrietim, vai viņš saprot, ka ir sabojājis savu gūstekņu dzīves. Mohovs atbild:

"Nu, tā, jā… Es savu vainu esmu apjēdzis, patiesi nožēlojis".

Sarunā viņš tāpat atzīst, ka no ieslodzījuma vietas viņš nosūtījis vēstuli vienai no savām gūsteknēm – Jekaterinai.

Kā pusaudzes nonāca pagrabā

Ilustratīvs attēls.

FOTO: Tinnakorn jorruang/shutterstock.com

2000. gada 30. septembrī Rjazaņā pazuda skolniece Jekaterina Martinova un viņas vecākās māsas kursabiedrene Jeļena Samohina. Tajā vakarā 14 gadus vecā Jekaterina un viņas 17 gadus vecā paziņa Jeļena devās mājās no diskotēkas, taču mājās tā arī nenonāca.

Mājupceļā pie meitenēm piestāja kāds auto. Tā vadītājs – aptuveni 50 gadus vecs vīrietis – stādījies priekšā kā Viktors un piedāvājis meitenes aizvest mājās. Abas iekāpušas automobilī. Salonā bijis vēl kāds pasažieris, kurš sacījis, ka viņš ir Aleksejs un piedāvājis pusaudzēm iedzert.

Vēlāk gan izrādījās, ka par Alekseju uzdevusies Mohova līdzzinātāja Jeļena Badukina. Viņai bijis īss matu griezums un sieviete uzdevusies par puisi. Jekaterina atceras, ka lietot alkoholu ne viņa, ne arī Jeļena nav vēlējušās.

"Mēs nedaudz iedzērām, bet ne tā nopietni, negribējām to darīt, jo rūgts, negaršīgs. Pēc tam mums iedeva ūdeni. Tas jau bija auto, tur, izrādījās, bija miegazāles. Tā mēs arī šādā stāvoklī, knapi saprotot notiekošo, nokļuvām Skopinā," 20 gadus pēc notikušā atceras Jekaterina.

Pēc viņas teiktā, kad jaunietes attapušās, "Aleksejs" sacījis, ka viņu auto saplīsis lukturis, jāiebrauc pie Viktora to nomainīt, kamēr policisti nav to pamanījuši.

"Mēs domājām, ka esam Rjazaņā, tajā brīdī nebija arī aizdomu, ka notiek kaut kas slikts," atceras Jekaterina.

Tiesa, kad visi nonākuši galapunktā, situācija strauji mainījusies. "Aleksejs" paziņojis, ka viņš ir vietējā organizētās noziedzības grupējuma pārstāvis un sācis draudēt, liekot stāties dzimumsakaros ar 50 gadus veco līdzzinātāju.

Sākumā "Skopinas maniaks" Mohovs izvarojis 14 gadus veco Jekaterinu un aizvedis viņu uz pagrabu. Pēc tam turpat nogādāta arī 17 gadus vecā Jeļena. Zem zemes viņas abas pavadīja turpmākos trīs gadus un septiņus mēnešus.

Bunkurs zem garāžas

Bunkuru zem garāžas Mohovs sācis būvēt vēl pagājušā gadsimta 90. gadu vidū. "Skopinas maniaks", būdams metālapstrādes speciālists, savulaik mācību laikā nereti nolaidies šahtās. Tajā laikā gūtās praktiskās un teorētiskās iemaņas viņš izmantojis laikā, kad veidojis pazemes konstrukcijas, kur gūstā turējis pusaudzes, vēlāk atklājuši izmeklētāji.

Vīrieša privātā dzīve nav bijusi veiksmīga. Viņš bijis precējies, bet labas attiecības nav izveidojušās, bet laulība izirusi vien dažus mēnešus pēc kāzām. Mohovs Skopinā dzīvojis kopā ar savu māti.

Sākotnēji telpa zem garāžas, visticamāk, bijusi paredzēta saimnieciskām vajadzībām – piemēram, dārzeņu glabāšanai ziemā. Tomēr drīz vien pēc būvdarbu beigām Mohovs nolēmis to izmantot citiem mērķiem. Izmeklētāji nonākuši pie secinājuma, ka šāda doma "Skopinas maniakam" ienākusi prātā pēc tam, kad viņš noskatījies televīzijas sižetu par kādu skaļu krimināllietu par – upuru turēšanu verdzībā.

Īpaši svarīgu lietu izmeklētājs Dmitrijs Plotkins atminas, ka 2000. gadā televīzijā pārraidīta filma no cikla "Kriminālā Krievija "Kooperatīvs "Ieslodzītais"". Tajā stāstīts par sieviešu nolaupītāju, kurš organizējis pagrabā cehu un savām gūsteknēm licis šūt pārdošanai lētas drēbes.

Izmeklētājs uzskata, ka Mohovs pieķēries šai idejai.

"Viņš arī skaidroja, ka radusies doma – kāpēc gan nemēģināt šādu lietu… Viņam radās doma uztaisīt līdzīgu pagrabu, atrast vienu vai divas meitenes, nogādāt viņas tur - un viņam būs konkubīnes. Jaunākas par viņu pašu.

Kā viņš pats ir teicis – 25 gados jauniete jau ir večiņa, lai gan pašam bija 50," atceras izmeklētājs Plotkins.

Daudzus gadus pēc nozieguma pastrādāšanas pats Mohovs izdarīto apraksta šādi: "Vienpusēja mīlestība. Meičas [mani] nemīlēja, tāpēc es ņēmu un iesēdināju viņas tur. Tikos ar dažādām, bet, ziniet, aplido-aplido, bet atdeves nav – vienpusēja mīlestība," Krievijas mediji citē transkribētās Mohova sarunas ar izmeklētājiem.

Jautāts, kā šāda ideja ienākusi prātā, "Skopinas maniaks" izmeklētājiem sacījis: "Tā netīšām sagadījās, citi nogalina savus upurus, es, redz, tos atstāju sev".

Trīsarpus gadi seksa verdzībā

Ilustratīvs attēls.

FOTO: Motortion Films/shutterstock.com

"Pirmā nedēļa gūstā bija šausmīga. Mēs kliedzām līdz aizsmakumam, klauvējāmies pa sienām – neviens nedzirdēja. Es cerēju, ka milicija mūs atradīs. Tikai vēlāk es uzzināju, ka nebija neviena aculiecinieka – Mohovam bija izdevies veikt ideālu noziegumu," Krievijas medijiem sacījusi Jekaterina.

Sieviete atceras, ka pagrabam bijuši divi stāvi. Apakšējā dzīvojušas abas pusaudzes, bet augšējā mitinājies Mohovs un regulāri izvarojis kādu no meitenēm.

"Mēs mazgājāmies nelielā plastmasas bļodā apmēram reizi divās nedēļās. Lai mēs nomazgātos, maniaks nesa četrus ūdens traukus – divus ar tīru ūdeni, divus – netīrajam.

Šampūnu un ziepes centāmies taupīt, jo Mohovs mums bieži pārmeta izšķērdību," atceras Jekaterina.

Drīz vien Jeļenai iestājusies grūtniecība. Sākumā meitenes cerējušas, ka tas palīdzēs viņām nokļūt atpakaļ brīvībā, taču Mohovs atnesis uz bunkuru grāmatu par dzemdībām. Jekaterinas dzemdības pieņēmusi Jeļena. Viņai to nācies darīt divas reizes. Kad meitenes 2004. gadā tika atbrīvotas, Jeļena bijusi stāvoklī ar trešo bērnu.

Pēc bērnu dzimšanas Mohovs tos atstājis pie daudzdzīvokļu namu kāpņutelpām. Pirmoreiz jaundzimušo viņš paņēmis, kamēr meitenes gulējušas. Māte nav vēlējusies atdot bērnu, tāpēc, pēc Jekaterinas domām, Mohovs dzeramajam ūdenim piebēris miegazāles, lai paņemtu mazuli. Otrreiz meitenes jaundzimušo atdevušas pašas. "Tāpēc, ka sapratām, ka puisēns neizdzīvos [pagrabā]," sacījusi viena no pusaudzēm.

Jeļena atceras, ka dzemdības pamatīgi iedragājušas Jekaterinas veselību. "Viņa ļoti slikti jutās. Ar katru grūtniecību – arvien sliktāk. Arī tad, ja nokrita pildspalva, viņai bija grūti pieliekties un to paņemt. Mohovs nekā nereaģēja uz to, ka viņa gaida bērnu. Viņš nežēloja Jekaterinu, tāpat izvaroja viņu visus mēnešus, kamēr viņa iznēsāja viņa bērnu."

"Tēva jūtas"

2004. gada aprīlī Mohovs negaidīti paziņoja jaunietēm, ka drīzumā plāno pie viņām nogādāt trešo meiteni.

Mohova plāns paredzēja, ka par gūstekni jākļūst medicīnas studentei, kura īrējusi istabu vīrieša mājā. Arī šajā gadījumā Mohovs plānoja sazāļot meiteni, lai viņa nenojaustu par briesmām. Vīrietis uz tikšanos paņēma līdzi Jekaterinu un sacīja, ka tā ir viņa radiniece.

Jekaterina atceras, ka Mohova plāns jau sākotnēji bijis neveiksmīgs. Studente neesot bijusi priecīga par apciemojumu un atteikusies no vīna. Kamēr Mohovs centies uzturēt sarunu un stāstījis anekdotes, Jekaterina paspējusi paslēpt iepriekš sagatavotu zīmīti kādas audiokasetes vāciņā.

"Viktors nav mans tēvocis. Viņš mūs tur ieslēgtas pagrabā no 2000. gada septembra. Viņš mūs un tevi var nogalināt. Aiznes zīmīti uz miliciju," meitenes rakstīto citē "Mash".

Neiegūstot kāroto, Mohovs devās prom, bet Jekaterinai un Jeļenai sākās dienas, kad cerība tikt atbrīvotām bija kļuvusi lielāka.

"2004. gada 4. maijā no rīta mēs izdzirdējām soļus, nepazīstamas skaņas, atvērās lūka, tur bija nepazīstama vīrieša seja. Viņš teica – mēs drīz jūs izglābsim, lūdzu, drusku pagaidiet. Un lūka tika aiztaisīta uz septiņām-astoņām stundām. Mēs sēdējām un gaidījām – kad tad mūs izglābs. Un šo septiņu-astoņu stundu laikā mēs, šķiet, izjutām visu emociju gammu. Mēs bijām izsmeltas.

Kad ieradās liecinieki, kad notika operatīvais darbs, mums jau vairs nebija nekādu domu un emociju," stāsta Jekaterina.  

Medicīnas studente kasetes vāciņā atrada zīmīti, devās pie likumsargiem un pastāstīja, ka viņas kaimiņš ir maniaks. Sākumā Mohovs visu noliedzis, taču nopratināšanas laikā viņš sācis nervozēt un tomēr atzinies.

Drīz vien pēc Mohova aizturēšanas izmeklētājiem izdevās atrast arī viņa līdzzinātāju – to pašu sivieti, kura izlikās par puisi vārdā "Aleksejs". Izrādījās, ka tā bija tobrīd 25 gadus vecā Mohova paziņa Jeļena Badukina, kura arī jau bija nonākusi likumsargu redzeslokā.

Pēc izmeklētāju domām, Badukina nolēmusi Mohinam palīdzēt nolaupīt pusaudzes, jo no bērnības pret meitenēm izturējusies vardarbīgi. Piemēram, pusaudzes gados Badukina piekāvusi savas klasesbiedrenes. Nopratināšanu laikā Badukina sacījusi, ka mērķis bijusi izvarošana, nevis turēšana gūstā, atklāj bijušais izmeklētājs Plotkins.

Badukinai tika piespriesti pieci gadi cietumā. Mohovs tika atzīts par pieskaitāmu un viņam tika piespriesti 16 gadi un 10 mēneši brīvības atņemšanas.

"Mohovu audzināja cietsirdīga, autoritatīva māte. Viņam bija acīmredzams mazvērtības komplekss. Nespējot izveidot ģimeni, Mohovs organizēja sev savdabīgu mīlestības surogātu ar divām gūsteknēm. Turklāt viņš esot ticējis, ka patiešām par meitenēm rūpējas, dēvējis viņas par savām trusenēm," stāsta Plotkins.

Pats "Skopinas maniaks" ieslodzījuma vietā stāstījis par savām gūsteknēm:

"Es viņas mīlēju. Vispār meitenes labas… [Man] bija tēva jūtas."

Kamēr izmeklētājs Plotkins paudis pārliecību, ka 70 gadus vecais Mohovs vairs nav bīstams sabiedrībai, viena no gūsteknēm – Jekaterina ir pārliecināta par pretējo.

Pēc tam, kad sieviete nokļuva brīvībā, Jekaterina iestājās augstskolā un nodibināja ģimeni. Pirms četriem gadiem viņa uzrakstīja grāmatu par trīsarpus gadiem gūstā.

"Es gribētu, lai cilvēki saprot: ne es, ne Ļena neesam ne pie kā vainīgas." 

Pēc sievietes teiktā, viņai piedāvāta nauda par tikšanos ar Mohovu, taču viņa kategoriski atteikusies tikties ar savu pāridarītāju - "Skopinas maniaku".