Cilvēktiesību pārkāpumi, demokrātisko principu neievērošana un iespējama diskriminācija pret vairākām sabiedrības grupām ir aktuāli jautājumi, par kuriem regulāri diskutē gan sabiedrība, gan deputāti, gan tiesību eksperti. Portāls "Apollo.lv" veica analīzi par demokrātijas un cilvēktiesību principu ievērošanu Covid-19 izplatības ierobežojumu noteikšanā Latvijā un Eiropas Savienībā.

Cilvēktiesības, demokrātija un diskriminācija

Lai spētu analizēt jautājumu par to, vai ES valstu valdības nepārkāpj cilvēktiesības un nediskriminē nevakcinētos, ir jādefinē attiecīgie termini. 

Cilvēktiesības apzīmē ikvienam cilvēkam piemītošas visaptverošas tiesības, kas aizsargā cilvēku fizisko drošību un garīgo labklājību no kaitējuma. Cilvēktiesības, kas saistītas ar veselības jautājumiem, ir stingri noteiktas saskaņā ar starptautiskajiem un valsts tiesību aktiem, kas atbilst normām, kā veicināt veselības aprūpes kvalitāti, atbilstošu dzīves līmeni un infekcijas slimību profilaksi un kontroli.

Demokrātija ir viena no valsts pārvaldes formām, kurā augstākā vara valstī pieder tās tautai. Galvenā demokrātijas pazīme ir tāda, ka lielākā vara pieder tautai. Tauta izsaka savu gribu, piedaloties vēlēšanās, referendumos un iesniedzot likumprojektus. Vēl viena svarīga demokrātijas iezīme ir tā, ka periodiski notiek galveno iestāžu darbinieku pārvēlēšana.

Termins "diskriminācija" tiek skaidrots kā indivīda vai indivīdu grupas tiesību ierobežošana, balstoties uz rases, dzimuma, etniskās piederības, politiskās vai reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citu pazīmju dēļ.

FOTO: "Apollo.lv" kolāža.

Kā atzīst Eiropas Savienība (ES), pašreizējā Covid-19 pandēmija un tās sociālekonomiskās sekas arvien vairāk negatīvi ietekmē cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu, tostarp pilsonisko telpu. Pandēmija vēl vairāk padziļina iepriekš pastāvējušo nevienlīdzību un palielina spiedienu uz personām neaizsargātās situācijās.

Arī tiesībsargs Juris Jansons vairākkārt ir apgalvojis, ka Covid-19 ierobežojumi būtiski  ietekmē cilvēktiesības Latvijā, taču nav apgalvojis, ka tās tiek pārkāptas. Pētot ierobežojumu tiesiskumu, tiesībsargs ir secinājis, ka ir vajadzīgi ierobežojumi, taču jāizsver to samērīgums - vai ierobežojumi nenodara lielāku ļaunumu nekā labumu.

Tāpat tiesībsargs, skaidrojot Latvijā pieņemtos ierobežojumus, ir sacījis, ka Satversmē nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos. Atbilstoši Satversmei, tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Vaicājot cilvēktiesību pētniecei Evai Vīksnai par "robežām" cilvēktiesību ierobežošanā, viņa skaidro:

"Cilvēktiesību ierobežošana ir noteikta ar likumu un likumīgā veidā, nosakot, vai ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, proti, vai tas ir samērīgs.

36

Ir atsevišķas cilvēktiesības, kuras vispār nevar ierobežot, piemēram, spīdzināšanas aizliegums. Tās ir absolūtas tiesības, ko nevar ierobežot."

Covid-19 pandēmijas ietekme uz cilvēktiesībām un likuma varu

Eiropas Savienības valstis pandēmijas ietvaros ir ieviesušas līdzīgus ierobežojumus, kā, piemēram, pārvietošanās un pulcēšanās brīvības ierobežojumus. Arī citu ierobežojumu rezultātā ir nepārprotama ietekme uz cilvēktiesībām, piemēram, pilsētu slēgšana, liegums pulcēties reliģiskās vietās, apmeklēt skolas, piedalīties kultūras, sporta vai atpūtas pasākumos.

Kā norāda Helsinku cilvēktiesību centra veiktais pētījums par to, kā pandēmija ietekmēja cilvēktiesības un likuma varu, daudzās Eiropas Savienības valstīs tiesiskuma attīstība samazinājās jau pirms koronavīrusa pandēmijas. Cilvēktiesības un to nozīme tiek apstrīdētas, un likuma norma tiek interpretēta, uzsverot nacionālās īpatnības.

Līdzīgos pētījumos tiek apskatīti arī dažādu valstu piemēri, kā tika apdraudēta likuma vara. Piemēram, Lietuvā valdība pieņēma un vēlāk grozīja "karantīnas rezolūciju", ieviešot ierobežojumus, kas nebija paredzēti attiecīgajā likumā. Lietuvas parlamentam bija pienākums grozīt likumu ar atpakaļejošu spēku, lai leģitimizētu šos pasākumus.

Savukārt Polijā konstitūcija pieprasa, lai ierobežojumi tiktu ieviesti ar likumu un atbilstu to mērķim, taču Polijas valdība ieviesta stingrus tiesību ierobežojumus, pamatojoties uz jauniem normatīvajiem aktiem, kas formulēti neskaidri un vispārīgi.

FOTO: "Apollo.lv" kolāža.

Lai arī šādu ierobežojumu apjomi ietekmē Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izmantošanu, tie ne vienmēr to pārkāpj. Konvencijā noteiktās tiesības pieļauj ierobežojumus, lai līdzsvarotu indivīdu ar sabiedrības interesēm, tostarp sabiedrības veselības un drošības aizsardzību.

ES valstīm, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ir tiesības piemērot šādus lēmumus, ja tie ir likumīgi, nepieciešami, samērojami ar sabiedrības interesēm un netiek veikta diskriminācija. Arī pulcēšanās un pārvietošanās brīvība, lai novērstu infekcijas slimību izplatīšanos, tostarp obligāta karantīna, ir atļauta saskaņā ar konvenciju.

Sākoties pandēmijai, Latvija, tāpat kā citas valstis, ārkārtējās situācijas laikā daļēji atkāpās no Eiropas Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām noteiktajām saistībām. Taču, kā norāda cilvēktiesību eksperti un to veidotie pētījumi, ir svarīgi nošķirt ārkārtas ierobežojumos un atkāpes no noteiktajām saistībām.

Raugoties no cilvēktiesību perspektīvas,

ārkārtas situācijas izsludināšana var ierobežot cilvēku pamattiesības, taču šis likums var būt saderīgs ar Eiropas Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas prasībām,

36

pamatojoties uz to, ka tas ir likumīgs, nepieciešams un samērīgs, reaģējot uz draudiem sabiedrības veselībai un drošībai.

Tomēr, ja valsts atkāpjas no noteiktajām saistībām, ierobežojumi pārsniedz to, kas varētu būt atļauts saskaņā ar likumiem, un nav saderīgi ar konvencijas prasībām. Tāpēc konvencijas 15. pantā ir noteikts, ka "puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no saistībām, ko tā uzņēmusies šīs Konvencijas ietvaros, tai apjomā, ko neizbēgami prasa situācijas ārkārtas raksturs, ar noteikumu, ka šie pasākumi nav pretrunā ar citām tās saistībām, ko nosaka starptautiskās tiesības".

Kādas ir valsts tiesības noteikt ārkārtas situāciju un ar to saistītos ierobežojumus?

Ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu ir veidots, atsaucoties uz Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likumu.

Likums "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" atrunā, kādus ierobežojumus ārkārtējās situācijas laikā Ministru kabinets var noteikt, piemēram, īpašu pārvietošanās un pulcēšanās kārtību vai pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumus, īpašu saimnieciskās darbības kārtību vai šīs darbības ierobežojumus.

Ministru kabineta noteiktie pasākumi ir saistoši visām fiziskajām un juridiskajām personām visā Latvijas Republikas teritorijā.

Ārkārtējās situācijas laikā visām fiziskām un juridiskām personām jāpakļaujas valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, kā arī to amatpersonu likumīgajām prasībām.

36

Tāpat 2020. gada 5. jūnijā Saeima ārkārtas sēdē steidzamības kārtībā pieņēma Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu, ko Valsts prezidents izsludināja 9. jūnijā.

Likums stājās spēkā 2020. gada 10. jūnijā, un tā mērķis ir atjaunot vispārējo tiesisko kārtību pēc ārkārtējās situācijas termiņa beigām, paredzot atbilstošu pasākumu kopumu, kas nodrošina ar sabiedrības veselības un drošības interesēm samērīgu privātpersonu tiesību un pienākumu apjomu un efektīvu valsts un pašvaldību institūciju (valsts institūcijas) darbību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību valstī.

Video: Intervija ar cilvēktiesību pētnieci Evu Vīksnu par demokrātijas un cilvēktiesību principu ievērošanu Covid-19 izplatības ierobežojumu noteikšanā Latvijā

Līdz ar šo tiesisko regulējumu likums nosaka valsts institūciju darbības pamatprincipus un valsts institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai pēc Covid-19 infekcijas izplatības radītās ārkārtējās situācijas atcelšanas.

Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce žurnālā "Jurista Vārds" vēstījusi, ka ne visas vēlmes ir tiesības, ne visas tiesības ir cilvēktiesības, un ne visas cilvēktiesības ir absolūtas jeb neierobežojamas. Šīm konceptuālajām atšķirībām ir izšķiroša nozīme attiecībā uz valsts pienākumu saturu un personu subjektīvajām tiesībām prasīt šo pienākumu izpildi, kā arī uz valsts pienākumu izpildes vērtējuma metodoloģiju.

"Piemēram, ir izskanējuši apgalvojumi, ka Ministru kabineta lēmums uzlikt personai pienākumu uzrādīt negatīvu testu, pirms personai tiek ļauts izmantot starptautiskā pasažieru pārvadājuma pakalpojumu ceļojumam uz Latviju, pārkāpj Satversmes 98. pantā garantētās tiesības ikvienam, kuram ir Latvijas pase, brīvi atgriezties Latvijā.

Taču ir jānošķir personas tiesības atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas

36

izmantot konkrētu transporta veidu, paturot prātā, ka nevienam nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu. 

Tas, ka cilvēktiesības piemīt ikvienam un nevienam nav jālūdz piešķirt šīs tiesības, nenozīmē, ka persona var būt tikai pasīva un sagaidīt, ka kāds cits rīkojas viņas vietā, lai persona varētu īstenot cilvēktiesības," vēstīja Kristīne Līce.

Vai vakcinācijas sertifikāti un obligāta vakcinācija ir cilvēktiesību pārkāpums?

Tā kā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju ir parakstījušas 47 Eiropas Padomes dalīvalstis, tad vakcinācijas sertifikātu un obligātas vakcinācijas noteikšana atsevišķām sabiedrības grupām ir jāvērtē, ņemot vērā konvencijā noteikto.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija nosaka, ka vakcinācijai, tāpat kā jebkurai citai medicīniskai iejaukšanās, ir jābūt balstītai uz saņēmēja brīvu un apzinātu piekrišanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), izskatot lietu "Solomakhin v Ukraine", nosprieda, ka obligāta vakcinācija nozīmē iejaukšanos tiesībās uz privāto dzīvi, kas ietver personas fizisko un psiholoģisko integritāti, ko garantē konvencijas 8. pants. Tomēr tiesa secināja, ka šāda iejaukšanās var būt attaisnojama, ja to uzskata par "nepieciešamību kontrolēt infekcijas slimību izplatīšanos".

Arī spriedums par bērnu obligāto vakcināciju pret Covid-19 atbilst demokrātijas normām. Tā atzinusi ECT, izskatot prasību pret Čehijas valdību, kuru bija iesniegusi čehu bērnu vecāku grupa, kas nepiekrita pret Covid-19 vakcinēt pirmsskolas vecuma bērnus, kā to pieprasa valsts likums.

Šis ir vēsturē pirmais ECT spriedums jautājumā par bērnu obligāto vakcināciju, pret kuru cīnās nelielas, bet aktīvas pretinieku grupas daudzās valstīs. Var secināt, ka arī citas ES valstis nepieciešamības gadījumā varētu noteikt kādus soļus, lai veicinātu bērnu vakcināciju.

Atsaucoties uz šo ECT lēmumu Tiesībsarga biroja Bērnu nodaļas vadītāja Laila Grāvere raidījumā "Panorāma" šādu lēmumu skaidroja: "Tas ir tāds pamācošs spriedums tādā ziņā, ka, ja tāda vajadzība būtu, tad varētu domāt par to, ka arī Latvijā noteikt kādus ierobežojumus tiem bērniem, vai naudas sodus tiem vecākiem, kas atsakās savus bērnus vakcinēt, jo tiesa tieši uzsvēra, ka katrā lēmumā ir jāvērtē, kas ir bērnu interesēs 

Un, kas attiecas uz vakcināciju, bērna labākajās interesēs ir tikt pasargātam no saslimšanas ar nopietnām infekcijas slimībām, no kurām bērns var tikt pasargāts.

36

Un šeit ar vakcināciju tiek pasargāti gan tie bērni, kas ir vakcinēti, gan tie bērni, kuri nedrīkst būt vakcinēti, kuriem ir medicīniskas kontrindikācijas. Un šiem bērniem ir vēl svarīgāk, lai apkārt pārējie būtu vakcinēti."

Arī Tiesībsargs atzīmē, ka Ministru kabinets var pieņemt lēmumus, kas ierobežo likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Epidemioloģiskās drošības likums nosaka, ka gadījumā, ja ir sākusies epidēmija vai pandēmija vai pastāv tās draudi, var izsludināt papildu obligāto vakcināciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Gan starptautiskās organizācijas, gan ES valstu valdības ir paudušas, ka, nosakot ierobežojumus, ir būtiski, lai tie ir leģitīmi, samērīgi un vērsti uz Satversmē noteikto mērķu sasniegšanu,

36

kas konkrētajā gadījumā ir aizsargāt sabiedrības drošību un cilvēku tiesības uz drošu vidi.

Lai arī obligātā vakcinācija ir ECT akceptēta, vairāki zinātnieki izvirza divus konkrētus ECT pantus, kurus obligātā vakcinācija varētu ietekmēt - 1) 8. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību un 2) 9. pants, kas nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību.

Īpaši attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, valsts nevar ietekmēt indivīda tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī ietekmēt indivīda fizisko un psiholoģisko integritāti. Indivīda tiesības, kas noteiktas 8. un 9. pantā, ir svarīgs elements, pieņemot lēmumu par obligātu vakcināciju.

ECT ir noteikusi, ka šādiem lēmumiem ir jābūt - 1) saskaņā ar likumu, 2) valsts drošības, sabiedrības drošības vai valsts ekonomiskās labklājības interesēs, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai aizstāvētu citu tiesības un brīvības un 3) iejaukšanās ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Video: Intervija ar starptautisko tiesību eksperti Ievu Miļūnu par demokrātijas un cilvēktiesību principu ievērošanu Covid-19 izplatības ierobežojumu noteikšanā Eiropas Savienībā

Attiecībā uz pirmo prasību ECT ir nodrošinājusi, ka jebkurai valsts iestādei pieņemot šādu lēmumu, ir jāatbilst likumam. Šī prasība ir saistīta ar tiesiskumu, jo iejaukšanās ir jāatbilst ne tikai vietējiem tiesību aktiem, bet arī vienādi jāīsteno visām personām un organizācijām, kas ietilpst tās jurisdikcijā.

Otrā prasība attiecas uz jautājumu, vai iejaukšanās atbilst likumīgam mērķim. Tiesa bieži ir pierādījusi, ka, kamēr iejaukšanās mērķis ietilpst noteiktajās prasībās, tā nevilcināsies apstiprināt šīs prasības izpildi. Savukārt trešā prasība ir saistīta ar īpašiem apstākļiem, kā rezultātā jāizmanto terminu "nepieciešamība". Termins nozīmē, ka pastāv neatliekama sociālā vajadzība, un tai jābūt samērīgai ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

Digitālais zaļais sertifikāts - diskriminācija pret nevakcinētajiem?

2021. gada pavasarī aktuāls kļuva arī jautājums par digitālo zaļo sertifikātu, lai varētu šķērsot ES robežas. Sertifikātu sistēmas izveides periodā tika diskutēts par to, vai šāds lēmums ir vērtējams kā diskriminācija pret nevakcinētajiem.

Šī likumprojekta izstrādē vairākiem līderiem un valstīm bija bažas, ka vakcīnu pases riskē radīt atsevišķas cilvēku kategorijas sabiedrībā – vakcinētos un nevakcinētos cilvēkus. Šis lēmums tika uzskatīts par īpaši negodīgu attiecībā pret daudzām valstīm, kur ir grūti piekļūt vakcīnām. Pasaules Veselības organizācija kopā ar tādām valstīm kā Francija un Beļģija uzskatīja, ka risinājums varētu būt diskriminējošs.

Dažus mēnešus pirms digitālā zaļā sertifikāta ieviešanas portāls "Euronews" ziņoja, ka zaļā sertifikāta ieviešanas gadījumā pasaulē, kur vairāk nekā miljards cilvēku nespēj pierādīt savu identitāti, jo viņiem trūkst pasu, dzimšanas apliecību, autovadītāja apliecību vai identifikācijas karšu, palielinātos nevienlīdzība cilvēku starpā. Tāpat ir bažas arī par privātumu un datu koplietošanu.

Neilgi pēc šī lēmuma paziņošanas tiesībsargam Jurim Jansonam bija bažas, ka Covid-19 pases vakcīnu trūkuma dēļ var radīt diskriminācijas risku, vakcinētos nostādot pret nepotētajiem:

"Tas diskriminācijas risks būs attiecībā pret nepotētajiem. Tātad viņiem ir jāuzrāda visu laiku tests. Lai gan potētie cilvēki tāpat, viņi ir pasargājuši sevi, bet viņi var būt šī vīrusa nēsātāji."

36

Arī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš attiecībā par šo lēmumu pauda bažas. "Patlaban Eiropas Savienības līmenī tiek diskutēts par to, kā nediskriminēt personas, kuras kaut kādu iemeslu dēļ izvēlas nevakcinēties pret Covid-19," viņš sacīja. Kariņš pauda pārliecību, ka šajā jautājumā ir jāizvairās no diskriminācijas.

Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā uz jautājumu, kā tiks nodrošināts, ka nevakcinētie cilvēki netiek diskriminēti, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties, atbildēja: "Lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā tiek ievērotas brīvas pārvietošanās tiesības un netiek diskriminētas personas, kuras nav vakcinētas, Komisija ierosina izveidot ne tikai savstarpēji izmantojamu vakcinācijas sertifikātu, bet arī Covid-19 testēšanas sertifikātus un sertifikātus personām, kuras ir pārslimojušas Covid-19.

Tādējādi digitālo zaļo sertifikātu ceļošanas nolūkā varētu izmantot iespējami plašs personu loks. No priekšlikuma skaidri izriet, ka digitālajam zaļajam sertifikātam ir jāatvieglo brīva pārvietošanās Eiropas Savienībā. Tas nebūs brīvas pārvietošanās priekšnosacījums. Personām, kuras nav vakcinētas, jābūt iespējai turpināt izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties, vajadzības gadījumā ievērojot tādus ierobežojumus kā testēšana vai karantīna/pašizolācija.

Tas pats attiecas uz to ārpussavienības valstu valstspiederīgo tiesībām, kuri uzturas vai dzīvo dalībvalstīs un kuriem ir tiesības ceļot citās dalībvalstīs."

Taču ne visas ES valstis rīkojas vienādi. Malta paziņoja, ka no 14. jūlija valstī varēs ieceļot tikai tie cilvēki, kuri ir vakcinēti pret Covid-19. Pēc šī paziņojuma Eiropas Komisijas preses sekretārs Kristiāns Vīgands pauda bažas un sacīja, ka visiem noteiktajiem ieceļošanas ierobežojumiem ir jābūt "proporcionāliem un nediskriminējošiem". Tāpat Maltas gadījumā tika norādīts, ka šādi pasākumi var diskriminēt personas, kuras nav pilnībā vakcinētas.