"Mamma jūs nemīl, mamma jūs grib pamest." Skaudra emocionālās vardarbības pieredze un kopīgie bērni kā ieroči šķiršanās procesā

Daina ar savu vīru ir oficiālā laulībā septiņus gadus, pirms tam viņi draudzējās vēl piecus gadus. Laulība tika noslēgta 2014. gada aprīļa sākumā. Daina saka, ka viņa ļoti labi atceras savu kāzu dienu. "Tobrīd viss bija ļoti labi un forši! Mēs abi divi bijām studenti toreiz, mums jau bija sešus mēnešus vecs bērniņš."

Daina min, ka lūzuma punkts, kad viņu attiecības sāka brukt un cieņpilna attieksme vienam pret otru mazinājās, pienāca, kad ģimenē ienāca bērns. "Vīram bija pavisam citādāki uzskati, kā sievietei ir jāuzvedas, kas viņai ir jādara. Protams, saistībā ar bērna audzināšanu iesaistījās arī viņa māte. Es atceros ļoti spilgti vienu momentu - kad piedzima vecākais bērns. Vīram beidzās tēva atvaļinājums,

es ar bērnu uz rokām viņu pavadīju uz darbu, bet viņš man teica: "Es tev neuzticu savu bērnu, varbūt labāk būtu, ja mana mamma atbrauktu!""

Pāris tad vēl nebija precēti un jaunā māmiņa tolaik šīm frāzēm nav pievērsusi uzmanību, jo centusies saprast arī jaunā tēva sajūtas - izmaiņas ģimenē, kaut kas jauns, kaut kas nebijis. "Signāli bija visu laiku, bet es acīmredzot tos ignorēju."

Pēc neilga laika piedzima otrs bērniņš un Daina vēl vairāk sāka koncentrēties uz atvasēm: "Koncentrējos uz bērnu audzināšanu, kopšanu, ārstēšanu. Kaut kā tos vīrieša aizrādījumus es laidu gar ausīm!"

Jautāta, kur šai neuzticībai pret savu bērnu māti auga kājas, Daina stāsta, ka viņa tikai pēdējā gada laikā, ko laulātie dzīvo atsevišķi, saprot, ka neuzticība viņas vīram bijusi no paša sākuma.

"Es esmu bijusi tā, kas daļēji iekļāvās viņa vidē un pieļāva šādu uzvedību. (..) Tad, kad tika noslēgta laulība un sākās ģimenes dzīve, nāca gaismā viņa uzskati, ka viņš tagad ir tiesīgs mani regulēt, tā kā viņš domā, kā ir pareizi."

Daina pasmaida un noteic, ka "viņa, protams, nav ideālā sieviete, kura no rīta līdz vakaram tīra māju un stāv pie plīts". "Nē, tas nav mans! Tāda dzīve arī nav tā, kuru es gribu vispār, bet, lūk, viņa uzskati bija tādi, ka sievai tas ir jādara."

Sieviete kopdzīves laikā piedzīvojusi pastiprinātu kontroli un fizisku ietekmēšanu. Pret bērniem vīrietis nav pacēlis roku vai kaut ko jebkad teicis - bērni bija novērotāji. "Viņi atceras momentus no tā visa. Viņiem arī tas ir jāstāsta instancēm. Komunikācijai ar tēvu ir noteikta saskarsmes persona. Vīrs, protams, nesaprot, kāpēc tas tā ir, viņš uzstāj, ka es viņu apmeloju...

Paldies dievam, ka Latvijā mums - mammām - ir sava veida aizsardzība pret agresiju, bet no otras puses man nav kur sprukt, jo ir jānodrošina  tikšanās ar bērniem.

Lai gan viņš mani ir klapējis no rīta līdz vakaram, man tik un tā ir jādod viņam savi bērni."

Daina norāda, ka bērnu tēvs pret atvasēm nav bijis vardarbīgs, taču vīrietis smalki manipulējot ar bērniem šķiršanās procesa laikā.

Bērni kā ieroči

Sieviete atceras dienu, kad viņa nolēma pielikt punktu attiecībām. Dainas paziņojums par iešanu prom ātri vien izvērtās skandālā. "Viņš atņēma man dzīvokļa atslēgas un teica, lai es eju, kur man acis rāda, ka es bērnus neredzēšu nekad vairs."

Sievietei paveicās, ka viņa vārēja vērsties pie senas paziņas un mammas pēc palīdzības un viņai bija šīs atbalsta personas.

"Bija grūti, jo tik ilgi tev visu laiku ir borēts, ka tu esi nekas un tu neko nevari. Piedraudēts, ka bērnus tev atņems un tu nevienam neko nepierādīsi. Tas moments bija emocionāli smags."

Mamma viņu mudināja nokārtot aizsardzību pret vardarbību. "Es mammai teicu, ka es to nevaru, bet no otras puses es arī nezināju, ko darīt." Sievietes griezušās pie advokāta pēc palīdzības, jo Dainai bijušas bailes pat ieiet vecajās mājās.

"Protams, neviens tur ar bisi nestāvēja, bet bija emocionāli grūti atgriezties pie tiem cilvēkiem. Es to izdarīju ar policijas klātbūtni, protams, ka ar lieliem skandāliem no vīra un vīra mātes puses... Labi, ka tur bija policija."

Tādā veidā Daina atguva savus bērnus un pašas nepieciešamākās lietas. "(..) Sākās visas tiesvedības, kas šobrīd vēl aizvien turpinās, šķīrušies mēs vēl neesam."

Kā jau minēts, tēvs ar bērniem tiekas saskarsmes personas klātbūtnē, bet tas netraucējot veikt veiksmīgas manipulācijas ar kopīgajām atvasēm:

""Mamma jūs nemīl, mamma jūs grib pamest."

Viņš zināja, ka es vērsos pie savas paziņas pēc palīdzības šķiršanās brīdī, ka man ar viņu ir bijušas attiecības, tāpēc viņš bērniem centās ieskaidrot, ka es tagad esmu atradusi citu, lai bērni aizmirst par mammu."

Daina norāda, ka bērnu ietekmēšana turpinās un viņai ir emocionāli grūti tajā noraudzīties un izpildīt vīra prasības. Viņa norāda, ka vīra māte ir ļoti svarīga persona vīrieša dzīvē un viņai Daina jau no paša sākuma neesot patikusi.

"Kad viņa mani iepazina, viņa saprata, ka es neesmu tāda, kuru grozīt pēc savām iegribām. (..) Mūsu attiecības nebija ideālas, viņa centās iesaistīties manā un vīra kopdzīvē, bet, kad piedzima pirmais bērns un neilgi pēc tam otrais, vīrs centās norobežot savu māti no mums, pēc tam atkal viņiem attiecības atjaunojās. Un laikam jau tur apakšā bija kaut kāda noskaņošana pret mani.

It kā es esmu sieva un māte viņa bērniem, bet no otras puses es biju līdzās dzīvojošs ienaidnieks, kas pie kaut kā parasti ir vainīgs. To atceras arī bērni, ka mamma vienmēr pie kaut kā ir vainīga."

Sieviete uzsver, ka viņai ir ļoti žēl savu bērnu, jo tiesvedības un bāriņtiesas apmeklējumi aizvien turpinās. Vīrs visu laiku atrod jaunus iemeslus, kā uzrakstīt iesniegumus pret Dainu. "Bāriņtiesas darbinieces man jau novēlēja stiprus nervus, viņas teica, ka redz un saprot, kas notiek, bet nevar neko daudz ietekmēt - pēc likuma uz iesniegumiem ir jāreaģē..."

Arī vecāku savstarpēja vardarbība vai šķiršanās rada neatgriezeniskas sekas bērna smadzenēs

Zināms, ka pret bērnu vērsta vardarbība var ietekmēt turpmāku bērna attīstību, bet nereti tiek aizmirsts, ka visa veida negatīvas pieredzes, piemēram, arī vecāku savstarpēja vardarbība vai šķiršanās rada neatgriezeniskas sekas bērna smadzenēs, portālam "Apollo.lv" norāda bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

"To, kā funkcionēs cilvēku smadzenes, nosaka divas svarīgas faktoru grupas - bioloģiskā un sociālā. Lielu lomu spēlē ģenētika, tā nosaka, cik lielā mērā cilvēks spēs pretoties dažāda veida negatīvajām vides ietekmēm. Taču, vai cilvēks dzīves laikā piedzīvos psihiskos traucējumus, ir atkarīgs tieši no pieredzes, kuru gūstam sociālajā vidē," stāsta Bezborodovs.

"Bērniem riska faktori psihiskajām saslimšanām ir visa veida vardarbība.

Arī vardarbība starp vecākiem, šķiršanās, viena vai abu vecāku atkarības rada labvēlīgu augsni tam, lai bērns pieaugušā vecumā ciestu no depresijas, trauksmes, šizofrēnijas."

"Dažādas smadzeņu daļas attīstās un nobriest dažādos laikos. Jo evolucionāri vecāka ir smadzeņu daļa, jo dziļāk tā atrodas smadzeņu struktūrā, jo ātrāk tā nobriest arī mūsu katra individuālās attīstības periodā. Savukārt tās smadzeņu struktūras, kas evolucionāri ir jaunākas, nobriest pēdējās.

Jāņem vērā, ka jebkurai smadzeņu daļai ir arī savs kritiskais attīstības periods, kad tieši apkārtējā vide var atstāt paliekošu iespaidu uz smadzeņu nobriešanu. Viens no svarīgākajiem ir vecums līdz trīs gadiem.

Ja bērns atkārtoti piedzīvo emocionālu vardarbību, piemēram, viņš tiek lamāts, neirobioloģiski izmainās tās smadzeņu daļas, kas saistītas ar verbālās informācijas analīzi. Vēlākos gados šiem cilvēkiem anatomiski var konstatēt izmaiņas smadzeņu garozas deniņu rajonā (tā atbild par dzirdi), ir traucēta baltās vielas saišķa struktūra, kas saista deniņu daivu ar pieres daivu (tā atbild par informācijas analīzi). Turpmākajā dzīvē šiem cilvēkiem būs grūtības analizēt verbālo informāciju.

Tiem bērniem, kas paši uz savas ādas to nav izjutuši, bet vardarbību redzējuši savā ģimenē, ir samazināts pelēkās vielas tilpums smadzeņu garozas pakauša daļā, kas atbild par vizuālās informācijas analīzi.

Bērniem, kas cietuši no seksuālās vardarbības, būs samazināts smadzeņu garozas biezums rajonā, kas atbild par jušanu dzimumorgānu rajonā. Šīs izmaiņas smadzenēs ir paliekošas. Mūsu smadzenes pielāgojas videi, kurā mums jādzīvo.

Ja bērns eksistē vardarbīgā vidē, viņa smadzenes adaptējas, lai viņu pasargātu no pārdzīvojumiem, tāpēc tās darbojas pēc principa – neredzēt, nedzirdēt, neanalizēt un nejust. Vienlaikus adaptējas arī stresa atbildes sistēma, kas regulāras vardarbības gadījumā tiek pārslogota un kļūst inerta.

Mūsu smadzenes attīstās caur ieprogrammētu šūnu nāvi: jo vecāks esi, jo mazāk šūnu paliek un jo stabilākas ir izveidojušās saites starp šūnām. Bērnam smadzenes ir ļoti plastiskas, šūnas var pielāgoties un pārņemt zaudēto šūnu funkcijas, bet jo vecāks cilvēks kļūst, jo grūtāk tās mainīt.

Ja bērns ilgstoši cietis no negatīvām pieredzēm bērnībā, smadzenes notiekošajam ir pielāgojušās, turklāt, bērnam augot, smadzeņu plasticitāte strauji mazinās," skaidro Bezborodovs.

"Tas būtu jāsaprot sabiedrības līmenī, ka bērniem ir jādzīvo drošā vidē. Mums katram ir dažādi ģenētiskie riski, bet, ja novēršam vardarbību, mēs būtiski samazinām visdažādākos riskus gan uz psihiskām, gan fiziskām saslimšanām un atkarībām.

Jā, arī agrīni cietis cilvēks gadu gaitā var iemācīties apvaldīt impulsus, var ārstēt depresiju un citas saslimšanas, taču šī ārstēšana būs ilga, sarežģīta, un bieži vien tikai simptomātiska, jo mainīt smadzeņu struktūru un funkcijas pieaugušo vecumā ir ļoti grūti," uzsver Ņikita Bezborodovs.

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.