Svētdien, 9. augustā, ar krāšņu noslēguma ceremoniju beidzās Tokijas 2020. gada vasaras olimpiskās spēles. Līdz ar to pienācis laiks atskatīties uz latviešu startu četrgades (šoreiz piecgades) lielākajā sporta notikumā.

Mūsu atlēti Tokijā izcīnīja vienu zelta un vienu bronzas olimpisko medaļu. Atminoties kopējo noskaņojumu pirms Olimpiādes, jāsaka, ka sasniegts vairāk nekā iepriekš tika cerēts, jo valdošais uzskats bija sagaidīt medaļu no 3x3 basketbolistiem un viss pārējais jau būtu bonuss.

Apskatot sauso atlikumu jeb medaļu kopējo situāciju, var secināt, ka mūsu sportisti bija vienā līmenī ar igauņiem (viens zelts un viena bronza) un pārāki par lietuviešiem (viens sudrabs). 

Šā raksta autors gribētu teikt, ka divas medaļas ir labs rezultāts, bet gribētos citēt pludmales volejbolisti Anastasiju Kravčenoku, kura pēc zaudējuma bronzas mačā sacīja:

"Apetīte aug ēdot."

5

Tieši tā var noraksturot emocijas pēc tam, kad Artūrs Plēsnieks izcīnīja bronzas medaļu, un vēl priekšā bija Anastasijas Grigorjevas cīņa par bronzu, kā arī pusfinālā bija iekļuvuši abi Latvijas pludmales volejbola dueti. Galu galā nedaudz apetīti tomēr bija jāremdē ar realitātes diētu, jo vairāk godalgas netika izcīnītas.

Latviju olimpiskajās spēlēs pārstāvēja kopumā 31 sportists, jo džudists Jevgēņijs Borodavko jau pirms starta inficējās ar Covid-19. Turpinājumā atskatīsimies uz spožākajiem varoņiem, kā arī mūsu sportistu startiem, kas lika vilties. Protams, ir arī sportisti, kuri nelika nedz vilties, nedz arī par sevi dziedāt slavas dziesmas.

Varoņi

Mārtiņš Pļaviņš un Edgars Točs

No vienas puses skatoties, mūsu pludmales volejbolistiem, kuri turnīrā bija izsēti ar 14. numuru, veiksme nedaudz uzspīdēja jau grupu turnīra sākumā, kad čehi Ondržejs Perušičs un Davids Šveiners laukumā neizgāja Covid-19 dēļ. Tomēr jau nākamajā mačā veiksme tika nopelnīta, kad mūsu puiši uzveica pasaules čempionus Vjačeslavu Krasiļņikovu un Oļegu Stojanovski. Grupu turnīra noslēgumā gan nedaudz paslīdēja kāja pret meksikāņiem, bet biļete uz izslēgšanas spēlēm bija nopelnīta. Un tad sākās "gaļas mašīna"...

Mārtiņš Pļaviņš un Edgars Točs

FOTO: Reuters/ScanPix

Izkļūšana no grupas mūsu puišiem bija optimāls rezultāts. Jau pirmajā "play-off" kārtā pretim nāca brazīlieši ar olimpisko čempionu Brunu Oskaru Šmitu priekšgalā. Pēc uzvaras pār šo Brazīlijas duetu Pļaviņam/Točam pretim nāca vēl viens pāris no šīs nācijas - olimpiskais čempions Alisons Seruti un Alvaru Filju. Vēl viena spoža uzvara un Latvija jau gaida vēl vienu medaļu.

Ar to gan iepriekšminētā "gaļas mašīna" nebeidzās, jo pusfinālā pretī stājās nesatricināmie norvēģi - Annešs Mūls un Kristians Sērums. Šeit tika piedzīvots zaudējums. Bronzas maču skatoties, nedaudz sanāca atgriezties pusaugu gados, jo atkal bija cīņa par bronzas godalgu un atkal mūsu puišiem mugurā bija zaļie krekli... Šoreiz gan ikoniskie formas tērpi nepalīdzēja, tomēr, neskatoties uz faktu, ka medaļas netika izcīnītas, Mārtiņš Pļaviņš un Edgars Točs pavisam noteikti ir ievietojami varoņu kategorijā, jo viņiem izdevās uzrādīt rezultātu, ko pirms olimpiskā turnīra, atļaušos teikt, neparedzēja neviens.

Anastasija Kravčenoka un Tīna Graudiņa

Arī mūsu pludmales volejbola dāmas aizspēlējās tālāk nekā bija "paredzēts". Galu galā, Latvija bija vienīgā valsts, kuru pludmales volejbola pusfinālos pārstāvēja divi pāri. Ne Brazīlija, ne Krievijas Olimpiskā komiteja (OKR), bet gan Latvija.

Šeit gan jāatzīmē, ka, neskatoties uz jau tā augstvērtīgo rezultātu (4. vieta), ir pavisam neliela rūgtuma piegarša, jo, ja kungiem izslēgšanas spēļu gaitā pretim nāca tikai un vienīgi "pilnās lozes", tad no dāmu ceļa pirms pusfināla tika "noslaucītas" vienas no turnīra galvenajām favorītēm kanādietes Sāra Pavana un Melisa Humana-Peredesa. Tajā brīdī pat nedaudz radās cerība, ka Latvija zelta medaļu ailē varētu atzīmēties vēlreiz.

Diemžēl tika piedzīvots zaudējums gan pusfināla, gan bronzas medaļas mačā. Tomēr, atkāpjoties no alkatīgajām cerībām, kas uzvirmoja pēc ceturtdaļfināla mača, jāsaka, ka 4. vieta olimpisko spēļu debijā pārim, kuram priekšā vēl stāv gara un spoža nākotne, ir ļoti augstvērtīgs rezultāts.

Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka

FOTO: Reuters/ScanPix

Artūrs Plēsnieks

Mūsu svarcēlāja bronzas medaļa, gribētos teikt, ir šī turnīra pats lielākais pārsteigums. Artūra veikums svarcelšanas sacensībās burtiski bija pārsteigums mirklī, kad tas notika. Paralēli Plēsnieka startam svarcelšanas sacensībās par vietu olimpisko spēļu pusfinālā cīnījās Kravčenoka/Graudiņa un tieši meitenes turnīra gaitā bija pamanījušās sacelt lielāku traci vārda vislabākajā nozīmē, tāpēc objektīvi lielāka uzmanība tobrīd tika veltīta tieši viņām. Mirklī, kad mūsu meitenes trešā seta galotnē tuvojās uzvarai, ienāca vēsts, ka svarcelšanas sacensībās Latvija tikusi pie vēl vienas godalgas.

Pirms sacensībām bija sajūta, ka Plēsnieks varētu finišēt aptuveni piektajā vai ceturtajā vietā, kas jau būtu labs rezultāts. Pēc tam varbūt kādu sāncensi noņemtu no trases par dopinga lietošanu, kā tas svarcelšanas sportā notiek nereti, un 2023. gada februārī, kad Plēsnieks jau, iespējams, tuvojas karjeras noslēgumam, mēs uzzinātu, ka Latvijai tomēr Tokijas olimpiskajās spēlēs ir medaļa. Bobsleja cienītāji šādu stāstu noteikti jau kaut kur ir dzirdējuši...

Bet Artūrs ņēma un uzcēla Latvijas rekordu grūšanas disciplīnā (230 kilogrami), vēlreiz apliecinot latviešu spēku tieši šajā svarcelšanas elementā. Ar to pietika trešajai vietai un "tai vēl vienai medaļai", kuru pēc 3x3 basketbolistu triumfa bija sajūta, ka vēl kāds latviešu sportists izcīnīs. Runājot par Latvijas 3x3 basketbolistiem...

Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš, Kārlis Pauls Lasmanis un Nauris Miezis

Latvijas 3x3 basketbola komandu uzreiz pēc izcīnītā zelta teju katrs lika vienā teikumā ar vārdu "varoņi". Un pelnīti. Galu galā pirmā vasaras olimpiskā medaļa deviņu gadu laikā un uzreiz zelts.

Lai gan puišu treneris Raimonds Feldmanis pirms olimpiskajām spēlēm norādīja, ka spiediens drīzāk ir privilēģija nekā slogs, nevar noliegt, ka uz basketbolistu pleciem gūlās vislielākā tautas cerība uz olimpisko spēļu medaļu. Divas reizes dienā doties laukumā ar apziņu, ka no tevis tiek gaidīti paši augstākie rezultāti, visticamāk, nav viegli.

Jā, varam runāt par to, ka favorītus Serbijas basketbolistus laicīgi "no trases" noņēma OKR basketbolisti, bet kurš ir teicis, ka pirmā savstarpējā mača iznākums būtu atkārtojies arī finālā, ja serbi tur tiktu? Varam arī teikt, ka turnīrā piedalījās vien astoņas komandas, bet šeit ir vērts atcerēties, ka ceļš līdz pašām olimpiskajām spēlēm puišiem nebija no vieglākajiem - visu bija jāizcīna "ar zobiem un nagiem", kamēr citām valstīm tik ļoti jāiespringst nebija.

Līdz ar to pavisam droši varam apgalvot, ka Latvijas 3x3 basketbolisti ir olimpisko spēļu varoņi. Par to arī liecināja lielāku un mazāku fanu reakcija pēc izcīnītā zelta...

Vilšanās 

Tenisistes Anastasija Sevastova un Aļona Ostapenko

Jau paskatoties uz rezultātiem vien viss ir skaidrs - abas mūsu tenisistes somas varēja sākt kravāt jau otrajā olimpisko spēļu dienā (pirmajā viņas nestartēja), jo zaudējumi vispirms tika piedzīvoti vienspēļu turnīrā un pēcpusdienā mūsu tenisistes varēja teikt ardievas arī dubultspēļu turnīram.

Pirms olimpiskajām spēlēm bija dzirdamas runas, ka tālu varētu aizspēlēties arī tenisistes. Protams, uz medaļu cerēt bija naivi, tomēr iekļūšana, piemēram, labāko sešpadsmitniekā jau būtu augstvērtīgs rezultāts.

Pēc tam, kad mūsu tenisistes bija zaudējušas savus vienspēļu mačus, uz dubultspēļu turnīra pirmās kārtas pārvarēšanu cerības bija mazas. Pirmkārt, Ostapenko vien dažas stundas pirms tam bija noslēgusi smagu trīs setu cīņu vienspēļu turnīrā. Otrkārt, abas tenisistes piedzīvoja smagus zaudējumus vienspēļu turnīrā, kas ļāva nojaust, ka nepatikšanas būs arī dubultspēļu turnīrā, jo pēc sāpīgiem zaudējumiem dažu stundu laikā atgūties nav tik viegli nedz fiziski, nedz psiholoģiski.

Ja runājam par psiholoģisko noturību, šeit nevar nepieminēt Ostapenko, kurai bija uzticēts gods atklāšanas ceremonijā nest Latvijas karogu. Sasniegtais rezultāts, protams, nobāl otra karognesēja, Agņa Čavara sasniegtā priekšā. Bet atzīmēšanas vērts ir arī fakts, ka Ostapenko pēc neoficiāli izskanējušas informācijas šis gods tika uzticēts ar norunu, ka viņa laukumā uzvedīsies cieņpilnāk, jo nevienam nav noslēpums, ka Aļona spēļu laikā mēdz aizsvilties. Arī olimpiskais turnīrs nebija izņēmums, līdz ar to Ostapenko var izcelt "vilšanās" kategorijā pat neskatoties uz zaudējumu pirmajā kārtā.

Pati tenisiste gan pēc olimpiskajām spēlēm sarunā ar medijiem pauda apņēmību turpmāk kortā būt savaldīgāka. Vai tā notiks? To rādīs tikai laiks.

Latvijas olimpiskā delegācija

FOTO: Reuters/ScanPix

Anastasija Grigorjeva

Šeit jāatzīmē, ka Anastasija jau pirmās cīņas pretinieces izlozē nevarēja lepoties ar veiksmi, jo brīvās cīņas turnīra ievadā bija jāspēkojas ar sacensību favorīti Aisulu Tinibekovu, kura zaudējumu nebija piedzīvojusi kopš 2019. gadā. Neveiksme šajā cīņā nozīmēja, ka galdā palikusi bija vien tikai iespēja izcīnīt bronzu.

To diemžēl neizdevās, jo bronzas medaļas finālā tika piedzīvots zaudējums pret 22 gadus veco ukrainieti Koļadenko.

Nezinot kontekstu, izcīnītā 5. vieta šķiet solīds rezultāts, bet tad jāatceras, ka olimpiskajā turnīrā trīs cīņās tika piedzīvoti divi zaudējumi... Ņemot vērā, ka bronzas medaļu izcīnīt bija pavisam reāli, diemžēl Grigorjevas startu nākas iekļaut "vilšanās" kategorijā.

Latvijas šķēpmetēji

Šobrīd mums ir jāpieņem fakts, ka Latvija jau ilgāku laiku nav šķēpmešanas lielvalsts, par kādu mums sevi savulaik labpatikās uzskatīt. Olimpiskajās spēlēs startēja kopumā četri Latvijas šķēpmetēji - Anete Kociņa, Madara Palameika un Līna Mūze dāmu konkurencē, bet vienīgais mūsu valsts pārstāvis vīru sacensībās bija Gatis Čakšs.

Tikai vienam no mūsu šķēpraižiem izdevās kvalificēties olimpisko spēļu finālam un tieši par viņu vilšanās, iespējams, ir vislielākā.

Gatis Čakšs neilgi pirms olimpiskajām spēlēm šķēpu spēja raidīt pāri 85 metru atzīmei, bet sezonas rezultāti kopumā nelika domāt, ka vieta finālā būs garantēta un tas arī nenotika. Līna Mūze un Anete Kociņa pēc neiekļūšanas labāko divpadsmitniekā ar asarām acīs runāja par nepieciešamību veikt radikālas pārmaiņas (Mūze) un iepriekš gūto savainojumu (Kociņa).

Savukārt Palameikai izdevās iekļūt finālsacensībās, kur gan viņas raidītais šķēps lidoja vien 58,70 metru attālumā, kas sacensībās deva 11. pozīciju. Rezultāts, protams, neveiksmīgs, bet lielāku sašutumu radīja Latvijas rekordistes un trīskārtējās olimpietes teiktais pēc sacensībām.

"Es šodien jutos mazliet slikti. Mans ekipējums man šodien traucēja. Nevarēju atbrīvoties, biju saspringusi. Rādīju trenerim, ka ķermeņa augšdaļa ir saspringumā. Nevarēju izjust metiena garumu. Iesildoties blakus stadionā, jutos brīvāk. Tobrīd man bija uzvilkta tikai viena josta, bet parasti metu ar divām," neveiksmi uz ekipējumu norakstīja Palameika.

5

Šāds attaisnojums neiztur absolūti nekādu kritiku. Var jau teikt, ka sportiste vismaz bija atklāta un neslēpās aiz standarta frāzēm, tomēr pavisam atklāta bija arī Mūze, kura, valdot asaras, nemeklēja attaisnojumus un atzina, ka ir nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas. Varbūt Palameikai labāk vajadzēja palikt pie "šodien neizdevās sasniegt iecerēto" vai tamlīdzīgas standarta frāzes.

Madara Palameika

FOTO: EPA/Scanpix

Kopumā varētu šķist, ka divas medaļas nav daudz, bet šajās olimpiskajās spēlēs iespētais ir par divām godalgām vairāk nekā Riodežaneiro spēlēs, kad Latvijai, objektīvi vērtējot, bija daudz vairāk reālu kandidātu uz godalgām. Tāpēc, skatoties uz iespēto kopumā, Latvijas delegācijas startu olimpiskajās spēlēs gribētos vērtēt ļoti pozitīvi.