Kritiens, smaga galvas trauma un cīņa par dzīvību. Kā vīrietis "izbēga" no nāves un kļuva par atzītu mūziķi

Atrodoties trīs stāvu augstumā, Tonijs ievēroja, cik skaista bija liktenīgā diena. Tajā dienā debesis bija skaidras un mierīgas. "Atceros, ka biju ārkārtīgi laimīgs," atminējās Tonijs.

Bija 1981. gada pavasaris, un 16 gadus vecais Tonijs strādāja par galdnieka mācekli, palīdzot nomainīt vecas mājas jumtu.

Tonijs ļoti vēlējās atstāt labu iespaidu par sevi, ka pavaicāja savam priekšniekam, vai turpināt strādāt, kamēr viņš dodas pusdienās. Priekšnieks brīdināja Toniju, lai viņš darbojas uzmanīgi.

Jaunais puisis sāka zāģēt dēļus. "Es sazāģēju kokmateriālus nepareizi, nepamanīju, ka tie sāka plaisāt," atminējās Tonijs.

Dēlis pārlūza un Tonijs sāka krist. Viņa pirmā doma bija - gals ir klāt. Viņš stāstīja, ka atbrīvojies un ļāvies kritienam.

"Es nezinu, vai tas bija adrenalīns vai kaut kas cits. Esmu lasījis, ka, krītot no liela augstuma, viss palēninās. Sāku redzēt dažādas dzīves ainas, tas bija neticami," par pieredzēto stāsta Tonijs.

Kritiena laikā piedzīvotajās vīzijās Tonijs redzēja dažādas vietas pasaulē un cilvēkus, kurus viņš nespēja atpazīt.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Tony kofi (@kofimusic)

"Es redzēju mazus bērnus, kurus iepriekš nebiju saticis - varbūt tāpēc, ka tie vēlāk izrādījās mani bērni.

Viena lieta, kas mani ļoti aizķēra - es stāvēju un spēlēju mūzikas instrumentu. Es nodomāju, ka tā bija jocīgākā pieredze manā dzīvē," atminas Tonijs.

"Un tad tas notika... es zaudēju samaņu un viss kļuva melns," atceras Tonijs.

1960. gados Tonija bērnības mājās Notingemā visu laiku skanēja džeza mūzika. Tonija māte Ama nemitīgi klausījās džeza ierakstus.

Ama ar savu vīru Džeku bija no Kumasi pilsētas, kas atrodas Ganas dienvidos. Viņa 1956. gadā klātienē bija vērojusi džeza mūzikas leģendu Lūisu Ārmstrongu. Tas bija brīdis, kad Ama iemīlējās džeza mūzikā.

Džeks Anglijā bija pavadījis nedaudz laika, kad bija aptuveni 20 gadus vecs. Turpinot savu boksera karjeru, viņš pārcēlās uz Notingemu 1959. gadā, lai iekārtotu savai ģimenei mājvietu. Ama ar abiem dēliem Džekam pievienojās gadu vēlāk.

Amai un Džekam kopā ir septiņi dēli, no kuriem piektais bērns bija Tonijs. Viņš ir dzimis 1964. gadā un atmiņas kā leģendārajā Ārmstronga dziesmā "What A Wonderful World".

"Kad biju mazs zēns, tikpat kā nespēju atminēties ziemas mēnešus. Man bija tik jautri, ka nespēju domāt par tumšajām un drūmajām ziemas dienām," stāstīja Tonijs.

Viņš savu bērnību apraksta kā "ļoti tradicionālu" - ar Ganas kultūru, ēdieniem un mūziku. Tonija vecāki uzstāja, ka ģimenē ir jārunā Tvī valodā, kas ir akanu valodas dialekts. Savukārt angļu valoda bija domāta ārpus mājām.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Tony kofi (@kofimusic)

Tonijs bērnībā bija mazliet problemātisks bērns. "Es piedzimu kā kreilis, un tradicionāli Ganā, tevi vēlas pārtaisīt par labroci. Tā ir veca tradīcija un vecāki uzstāja, lai kļūstu par labroci."

"Skola bija informēta par šo situāciju. Viņiem bija jāpārliecinās, ka nerakstu ar kreiso roku un tas mani mulsināja, jo es nevēlējos to darīt," stāstīja Tonijs.

Agrīnos skolas gados Toniju interesēja tikai sports, konkrēti, futbols un rotaļāšanās ar saviem draugiem. Vidusskolā viņam parādījās interese par mūziku, taču Tonijam pateica, ka viņš nevarēs to studēt.

"Viņi veica nelielas pārbaudes un tad izvēlējās, kurš ir vairāk piemērots un kurš nav. Un mani neizvēlējās," atminas Tonijs.

"Es biju bēdīgs. Pēc tam mani iesaistīja galdniecības darbos un es to vienkārši pieņēmu un ar to nodarbojos visu vidusskolas laiku," stāstīja Tonijs.

Puisis kļuva prasmīgs savā amatā un pameta skolu 1980. gadā, lai sāktu strādāt par mācekli. Vienu dienu nedēļā viņš apmeklēja koledžu un atlikušās četras dienas viņš pavadīja mācoties praksē. 

Pēc negadījuma Tonijs pamodās slimnīcā, blakus bija vecāki un divi brāļi, kuri nemitīgi vaicāja, ka viņš jūtas.

"Es teicu, ka man ļoti sāp galva. Viņi man atbildēja, ka esmu visus pamatīgi pārbiedējis, jo nemodos vairākas dienas," teica Tonijs.

Dezorientēts, ar nobrāzumiem un smagu galvas traumu, Tonijam stāstīja, ka viņš kritiena brīdī tik spēcīgi atsitis galvu, ka varēja iet bojā.

Viņš atcerējās savu darba vadītāju, kurš ieradās slimnīcā Toniju apciemot.

Kad Tonijs jutās pietiekami labi, lai pēc aptuveni četrām nedēļām tiktu izrakstīts no slimnīcas, viņš atgriezās mājās, lai pilnībā atveseļotos. Viņš saņēma kompensāciju par kritienu un zaudētājiem ienākumiem un darbā viņu gaidīja atpakaļ, kad Tonijs būtu vesels.

Taču vīzijas, kuras Tonijs piedzīvoja kritiena laikā, neizzuda - katru reizi aizverot acis, viņš redzēja to, kā spēlē mūzikas instrumentu. Kritiens bija pamatīgi mainījis viņa skatu uz dzīvi.

Bez iepriekšējām zināšanām mūzikā, tomēr Tonijs nolēma iegūtos naudas līdzekļus iztērēt, lai iegādātos mūzikas instrumentu.

Taču - kas bija tas mūzikas instruments, kuru viņš spēlēja savās vīzijās? Viņš meklēja to mūzikas grāmatās un tur tas bija - saksofons.

"Es zināju par mūziku šo to, taču nekad nebiju redzējis saksofonu. Noteikti biju dzirdējis to spēlējam pa radio, taču nekad nezināju, kā tas izskatās," stāstīja Tonijs.

1982. gada sākumā Tonijs samaksāja 50 britu mārciņas, lai iegādātos saksofonu. Tolaik tā bija ļoti liela nauda, kas mūsdienās pielīdzināma aptuveni 200 britu mārciņām. Viņš atgriezās mājās, nesdams savu muzikālo dārgumu.

Ama paskatījās uz Toniju ar dīvainu skatienu, neapzinādamies, ko dēls redzējis savā vīzijā. 

"Tas ir saksofons, es to spēlēšu, es iemācīšos to spēlēt un iešu prom no darba. Tā es pateicu saviem vecākiem," atminas Tonijs.

Viņš atminējās, ka māte pēc šiem vārdiem lūgusi Džekam parunāt ar dēlu. "Viņš tikko iztērēja naudu, kuru varēja lietot prātīgāk. Viņš noteikti ir nobijies no piedzīvotā kritiena," tādus vārdus Ama teikusi Džekam.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Tony kofi (@kofimusic)

Tēvs centās runāt ar Toniju, taču puisis bija nelokāms. "Es teicu, ka nevaru tagad atkāpties. Viņi, protams, to nesaprata. Ja es atgrieztos, es varēju arī nomirt pēc kritiena," stāsta Tonijs.

Puisis nevarēja atļauties apmeklēt mūzikas nodarbības, un vecāki nevēlējas grūti nopelnīto naudu tērēt šim mērķis. Taču mātei bija alternatīva - viņa Tonijam atdeva visus savus ierakstu krājumus.

"Viņa man iedeva kaudzi ar ierakstiem un teica, lai mācos no tiem. Un tieši to es arī darīju. Es tos ierakstīju kasetēs un nemitīgi klausījos. Un mēģināju no tiem mācīties," teica Tonijs.

Puisis sāka patstāvīgi praktizēties, taču sākotnēji viņa mēģinājumi nedeva melodisko, sulīgo toni, ar kuru slavens ir saksofons.

"Kā piecus gadus vecs bērns, kurš spēlē vijoli. Skaņa bija mokoša un "sāpīga" ausīm," stāstīja Tonijs.

Viņa brālis kļuva par "muzikālo barometru". Pēkšņi viņa guļamistabas durvis strauji atvērās un Tonija virzienā lidoja kurpe, kas trāpīja viņam pa galvu vai muguru.

Taču Tonijs turpināja trenēties - sākotnēji divas stundas dienā, vēlāk jau četras, sešas, astoņas un desmit stundas dienā.

Laika gaitā "lidojošās kurpes" kļuva arvien retākas un Tonija brāļi arvien ilgāk palika klausīties, kā brālis spēlē saksofonu.

Kādu dienu, kad Ama atnesa Tonijam ēdienu uz istabu, viņa sacīja: "Es atpazīstu, ko tu spēlē. Es mīlu šo melodiju.

Tonijs saksofonu spēlēja pēc dzirdes, jo viņš nevarēja iemācīties mūzikas teoriju. No 1986. līdz 1987. gadam Tonijs apmeklēja koledžu Notingemā, kas bija pazīstama ar mūzikas un izpildītājmākslas apmācībām. Viņam norādīja, ka viņš nevar šeit atrasties, jo nav izgājis nekādus mūzikas kursus.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Tony kofi (@kofimusic)

"Tas atkal bija tikpat kā atraidījums. Šoreiz es no tā negrasījos atkāpties, jo beidzot biju atradis kaut ko tādu, kas man patiešām sagādāja lielu prieku. Šis atraidījums padarīja mani vēl stiprāku," sacīja Tonijs.

Skatoties amerikāņu žurnālu "Downbeat", viņš pamanīja dažas mūzikas koledžu reklāmas.

"Ieraudzīju vienu skolu un nolēmu viņiem uzrakstīt. Nodomāju, ka toreiz manīs, kā veiksies," atminējās Tonijs.

Viņš aizsūtīja savu pieteikumu Bērklija Mūzikas koledžai, kas atradās Bostonā. Šīs skolas absolventi kopumā bija ieguvuši 311 Gremi balvas.

"Sākotnēji viņi klausījās, bet galu galā uzņēma," atminas Tonijs. Tas notika 1988. gadā, kad viņam bija 24 gadi. Pārbijies no nezināmā, Tonijs sāka savas studiju gaitas ASV.

Viņš saņēma stipendiju no koledžas, jo, kā pats Tonijs teica, tad viņš esot bijis "gana labs" mūziķis, kurš iemācījies spēlēt saksofonu pašmācības ceļā. Par šo vēsti uzzināja arī Notingemas iedzīvotāji, kas palīdzēja ģimenei savākt nepieciešamos naudas līdzekļus.

Vecāki ļoti lepojās ar Toniju un beidzot apzinājās, ka šis ir dēla liktenis.

Koledžā Tonijs pavadīja fantastisku laiku. Izglītības iestāde piesaistīja mūziķus no visas pasaules, kuri vēlējās apgūt džeza mākslu. 

"ASV mani pieņēma gluži kā parastu studentu, taču Anglijā, vietā, kur esmu dzimis, bija sajūta, ka jāiziet cauri kaut kāda veida sistēmai," sacīja Tonijs.

Kad Tonijs atgriezās dzimtenē, viņš strādāja pie sava debijas albuma "All Is Know", kas galu galā 2005. gadā ieguva Parlamenta Džeza balvu, kā arī BBC Džeza balvu.

"Atceros pirmo dziesmu, kuru ierakstīju, "Boo Boo's Birthday", to izpildīja amerikāņu mūziķis Teloniuss Monks," atminas Tonijs.

Tonijs nav ne tikai mūziķis, bet viņš strādā arī par skolotāju Džuliāna Džozefa Džeza akadēmijā un "The World Heart Beat" akadēmijā. 2020. gadā viņš sāka strādāt mūzikas un deju konservatorijā "Trinty Laban" un Notingemas Universitātē.

Viņš dievina savu darbu, jo tādā veidā ar savu stāstu iedvesmo gan jaunos, gan vecos mūziķus, raisot viņos cerību.