"Četri no rīta. Guļu uz vēdera, ietinusies dvielī. Sausu kreklu mājās vairs nav. Pat iedomāties nevarēju, ka varētu tā svīst. Elpoju mazpamazītiņām. Ja neuzmanos un ieelpoju nedaudz dziļāk, krūtīs ellīgi sāp. Sirds dauzās, miegs nenāk. Varbūt sāk iestāties panika. Kaut nu ātrāk pienāktu rīts. Tumsā Covid-19 ir īpaši biedējošs," tā sasirgšanu ar Covid-19 atceras RUS TVNET galvenā redaktora vietniece Ērika Staškeviča.
Viņa ir 36 gadus veca bez hroniskām saslimšanām. 2. jūnijā pabeigusi vakcinācijas kursu ar "AstraZeneca" ražoto "Vaxzveria" vakcīnu.
"Nekad neesmu domājusi, ka "labāk pārslimot nekā vakcinēties". Ievēroju noteiktos ierobežojumus un darba ietvaros daudz lasīju, rakstīju un runāju par koronavīrusu. Šķita, ka visu par to jau zināju. Taču oktobra beigās man ar Covid-19 nācās iepazīties personīgi," stāsta Ērika.
Sākums. Visi plāni jāatliek
"Koronavīruss mūsu mājās ieradās pēkšņi. Vīrs bija apaukstējies, taču skaidroja to šādi - pēdējā airsofta spēlē pirms mājsēdes viņš salija. Izmirka, skraidīja apkārt mitrās drēbēs. Rudenī. Viss loģiski. Taču iejaucās vīramāte, kura strādā pirmsskolas izglītības iestādē un ir pieradusi pie regulāras testēšanas. Viņa vīram iedeva eksprestestu - katram gadījumam jāpārbaudās," atceras Ērika.
Tests mazliet atgādinājis grūtniecības testu, tikai uzrādīja vienu svītriņu, nevis divas - iekrāsojusies bija tieši Covid-19.
"Dīvaini," nodomāja viņas vīrs un katram gadījumam aizgāja uz testu laboratorijā. Naktī uz piektdienu pienāca rezultāts. Pozitīvs.
"Mana pirmā reakcija bija dusmas. Kaut kāda saaukstēšanās izjauc visus plānus.