"Seksuālajiem varmākām ir īpaša spēja sajust, kurš bērns ir vientuļš, kurš ir vieglāk iebiedējams, kurš neko nepateiks pieaugušajiem. Viņi kā pieaugušie spēj analizēt, kurš var būt viņu upuris..." sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros "Apollo.lv" redakcijas rokās ir nonākusi Kates (vārds mainīts) skaudrā pieredze: piedzīvotā seksuālā vardarbība bērnībā un sekas mūža garumā.

Kate atklāj, ka viņas stāsts par piedzīvoto varmācību bērnībā "salikās kā mozaīka": "Intraverts, kautrīgs bērns, audzis bez tēva. Vientuļā mamma, kura strādā trīs darbos, lai nodrošinātu iztiku vairākām atvasēm. Bērns, kas alkst uzmanības, mīlestības no apkārtējiem. Visi šie apstākļi veido augsni tam, ka rodas atsvešinātas attiecības ar mammu un par šādiem notikumiem tiek klusēts gadiem."

"Kopumā tie bija trīs dažādi vīrieši, mazāk nekā desmit epizodes, kuras pilnībā ir izmainījušas manu dzīvi. Seksuālās traumas ir visdziļākās, tās līdz galam nespēj izdziedināt nekas," Kate pirmoreiz par piedzīvotajām traumām bērnībā ģimenei pastāstījusi tikai 34 gadu vecumā.

"Viņi to noliedz, sakot, ka tas nav iespējams... Tas, protams, ir skumji, bet saprotu, ka tādējādi viņi aizsargā sevi, jo kurš gan grib cilāt tik smagus notikumus?"

"Pirmo reizi atceros, kad man bija aptuveni seši gadi"

"Mani atstāja pie mammas draudzenes; kamēr draudzene aizgāja uz veikalu, es ar šo vīrieti paliku viena. Viņam bija hobijs – taisīt no sērkociņiem mājiņas, piedāvāja man iemācīt šo nodarbi. Es sēžu pie galda, līmēju sērkociņus ar PVA līmi un vienā brīdī jūtu, ka viņš ir uzlicis savu roku man uz kājas un slidina tālāk, lai ieliktu to apakšbiksēs. Roku apstādinu, saku nē. Viņš ārprātā sadusmojas un sviež manu mājiņu pret sienu.

Nākamais, ko atceros, ka kaila lēkāju viņa gultā un viņš uz to noskatās.

Viss. Par šo gadījumu atmiņu vairāk nav. Nezinu, vai šie notikumi sekoja viens pēc otra vai bija divi dažādi. Tā gadās, ka cilvēks nespēj atcerēties visu, jo psihe sevi aizsargā, to tagad zinu, jo vairākus gadus jau mēģinu caur terapiju tikt ar šīm sāpēm un atmiņām galā."

Diemžēl šī nav vienīgā Kates atmiņa par piedzīvoto vardarbību. "Vienā reizē tiku atstāta ar māsas draugu. No rīta puses pamodos no tā, ka man starp kājām ir kaut kas nesaprotams un nākamajā mirklī izšļācas balts, lipīgs, smirdošs šķidrums. Es slauku vēderu, man gribas vemt, liekas tik pretīgi. Viņš atstāj mani guļot.

Es guļu gultā, raudu un lūdzu Dievu paņemt mani pie sevis, šī bija pirmā reize, kad gribēju nomirt.

Viņš uztaisīja brokastis un sauca mani ēst, es sēžu pie galda un man gribas vemt, es nespēju neko ieēst. Pēc divām dienām es sāku mācīties pirmajā klasē..."

Nākamās seksuālās vardarbības epizodes bija ar mammas draugu

"Pirmoreiz tas bija, kad tika taisīta siltumnīca un es lēkājot uzlecu uz veca dēļa, kur bija nagla. Nagla iedūrās pirkstā, es raudāju - sāpes bija ellīgas! Tad viņš mammai pateica, lai viņa paliek vēl dārzā, viņš mani aiznesīs uz mājām. Pa ceļam uz mājām bija viņa dārza būdiņa, viņš mani ienesa tajā, novilka man apakšbikses un, cilājot mani uz augšu, uz leju, apmierināja sevi... Tas bija tik pretīgi, tik briesmīgi, ka tajā brīdī pārstāju just jebko, pat to, ka man sāp kājas pirksts," - Kate atminas savas emocijas tobrīd.

"Pēc tam gadu laikā šīs epizodes atkārtojās, kā tikai šis vīrietis palika ar mani viens. Viņš izmantoja katru divvientulības mirkli. Mamma strādāja nakts maiņas, paliku ar viņu tikai pāris reizes, un visas reizes viņš sagaidīja, kad aizmiegu, lai sāktu savas darbības... Lika darīt daudz ko... Vienā no reizēm vairākkārtīgi mēģināja manī ievietot dzimumlocekli, bet nekādi viņam tas neizdevās.

Atceros, ka spēru ar kājām, viņš turēja manas rokas, ar savām lūpām bija aizspiedis man muti.

Nākošajā dienā es sēžu uz grīdas, mamma atnāk mājās. Atceros, ka no miskastes izvelku prezervatīvu, vēl kaut kādus gružus. Sēžu uz grīdas un gaidu, vai tiešām mamma nepamanīs. Viņa pamana un sāk skaidroties ar to vīrieti, kādas sievietes viņš ir vedis viņas mājās. Viņš atbild, ka nekādas, ja netic, lai pajautā meitai.

Mamma atnāk pie manis un prasa. Es iekšēji lūdzos, lai viņa pajautā, vai viņš nav nodarījis man pāri. Es atbildu, ka citas sievietes viņš neveda, un ar to mūsu saruna beidzās."

Sausais atlikums - milstoša agresija

No piedzīvotajām seksuālās vardarbības epizodēm Katē sāka augt milzīga agresija, ko viņa izrādījusi pret savu mājdzīvnieku, darot pāri dzīvniekam, kad neviena nebija mājās. "Jā, šie notikumi pamodina tevī vissliktāko, ko vien var pamodināt. Vēl atceros, kā stāvu uz piektā stāva jumta un gribu nolēkt lejā. No muguras pieskrien kaimiņu puika, uzsit uz pleca un saka, lai kāpju nost no jumta.

Es atlecu malā un sapratu, ka gribu dzīvot - es izaugšu liela un būšu laimīga."

Pēc Kates domām, viņas lielākā trauma ir tā, ka sieviete pilnībā zaudēja kontaktu ar savu ķermeni. "Atceros, kad pati paliku stāvoklī, grūtniecību konstatēja ap devīto nedēļu, ārsts prasīja - vai neko nejūtu? Un es patiešām neko nejutu, es nejutu, ka manī iekšā aug dzīvība, jo kontakta ar ķermeni man vienkārši nebija. Man bija ķeizargrieziens, kas bija milzīgs pagrieziena punkts un atvēra to, ko gadiem biju glabājusi. Pirmkārt, spinālā anestēzija neiedarbojās kā nākas, tās bija tik milzīgas sāpes, man turēja rokas, jo mēģināju izrauties, jo gribēju tikt prom no operāciju galda.

Tieši šī roku turēšana un kāju nejušana manī pavēra lādi ar sen apglabātiem notikumiem. Man sākās histērija, sāku raudāt un pati nespēju saprast, kas notiek.

Tikai tagad, pēc vairākiem gadiem, varu teikt, ka šis bija tas brīdis, kad izlauzās viss, ko mans ķermenis gadiem bija no manis slēpis. Jā, prāts var noslēpt, atstāt melno atmiņu caurumu, bet ķermenis atceras visu," Kate norāda, ka viņa visu savu dzīvi ir tramīga. Viņai riebjas, ka cilvēki pielavās no aizmugures vai grib apskaut no mugurpuses. Tāpat rodas nepatīkama pretreakcija pieskārieniem.

"Terapijā, ar to visu strādājot, visgrūtākais ir asociatīvās atmiņas. Es varu darīt kādu pilnīgi nesaistītu lietu, un atmiņas izlaužas pašas no sevis. Piemēram, taisu ciet saputotu piena krūzīti, piens uzšļakstās man uz sejas, un es atceros, ka tas vīrietis man beidz sejā un liek taisīt minetu. Vai arī - tīru kafijas aparāta piena putotāju, bīdot uz augšu, uz leju, šīs kustības izsauc atmiņas, kā liek aiztikt viņa dzimumorgānus. Šie brīži ir visgrūtākie, jo ķermeniski pāriet pāri milzīgs pretīguma vilnis un gribas vemt, gribas saļimt un raudāt."

Piedzīvotie pāridarījumi Katei ir atstājuši sekas mūža garumā uz to, kā viņa "veido attiecības ar pretējo dzimumu, kā uztver savu ķermeni, vai vispār spēj seksuāli atbrīvoties, vai spēj sev pieskarties, vai jūti pieskārienus". "Tās ir tikai dažas problēmas. Vēl jau ir kauns un baiļu sajūta. Es gadiem ceļos nakts vidū, noklāta aukstiem sviedriem un baidoties, kaut tik nekas tāds manā dzīvē vairs neatkārtotos, un tagad es dzīvoju pastāvīgās bailēs, kaut nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo maniem bērniem.

Neviens bērns, neviens pieaugušais nav pelnījis, ka viņam nodara tik ļoti pāri. Es ticu, ka caur neskaitāmajām terapijām spēšu atgūt kontaktu ar savu ķermeni, izveidot veselīgas seksuālas attiecības un kļūt laimīga pati par sevi. Ir daudz labo piemēru, kad cilvēki ir spējuši to izdarīt.

Galvenais ir ticība un tā apziņa, ka es neesmu tāda viena."

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr. 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr. 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis"

Ezera iela 21, Rīga

Tālr. 67012515, 67398383

E-pasts: gimenes@krize.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr. 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Talsu iela 39, Ventspils

Tālr. 63661515, 22012434

E-pasts: pasparne_kc@inbox.lv

Nodibinājums "Centrs Valdardze"

Raiņa iela 9f, Valmiera

Tālr. 64220686

E-pasts: valdardze@inbox.lv

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.