Astrīda (vārds mainīts) ir 40 gadus veca rīdziniece. Pēc balss šķiet pašpārliecināta sieviete, varbūt pat nedaudz valdonīga, taču pēc stundu ilgās telefonsarunas atklājas pavisam cita aina. Astrīda jau no bērnības piedzīvojusi dažādas drausmas dzīves situācijas, kas viņai liek pašai par sevi uzdot vienu vienīgu jautājumu: "Vai liktenis man ir lēmis vienmēr būt par cietušo?"

"Es piedzimu ģimenē, kurā tēvam nebiju vajadzīga. Man bija māte — alkoholiķe, no kuras es piedzīvoju emocionālus pāridarījumus kopš dzimšanas līdz brīdim, kad es aizgāju no mājām neatskatoties," stāsta Astrīda. Viņa klaiņot sākusi aptuveni 13 gadu vecumā un tai pašā laikā apzinājusies, ka dzīvo problemātiskā ģimenē.

"Es atceros, ka skolā mēģināju runāt ar klases audzinātāju, pēc kā atnāca pārbaude uz mājām, bet mana mamma bija ļoti "jauka un laba" un nekas tālāk nesekoja,"

savā pieredzē dalās Astrīda. Skolas gados viņa meklējusi dažādas uzticības personas gan mācībspēku vidū, gan vērsās pie psihologa, ko pati apzināti meklējusi.

"Es psiholoģei jautāju — ko lai es daru, ja man neviens nepalīdz? Uz ko viņa man atbildēja, ka "mammu mēs nevaram izmainīt, bet skatīsimies, kā mēs varam ar viņu sadzīvot"..." sieviete piebilst, ka tas bijis vairāk nekā pirms 25 gadiem un tad bija citi laiki, kad attieksme pret vardarbību ģimenē sabiedrībā bija pavisam citādāka.

"Tā tas turpinājās, man pasliktinājās sekmes skolā. Attiecīgi, kļūstot vecāka, es sāku dzīvot kopā ar vienu vīrieti, tad ar citu. (..) Un tad es satiku savu vīru — topošo juristu, nākamo tiesnesi", un šajā laulībā Astrīda piedzīvojusi "pilnu buķeti dažādu vardarbības veidu".

Viņa bilst, ka pirms tam tikusies ar problemātisku narkotiku lietotāju un varot apstiprināt, ka "ne vienmēr attiecības ar atkarīgo nozīmē, ka tās būs vardarbīgas".

Astrīdai ar viņas bijušo vīru ir kopīgs dēls, kurš uzauga ar mammu, jo viss nonāca līdz tam, ka dzīvot kopā vairs nebija iespējams. "Skaidrs man ir viens — tādi cilvēki nemainās. (..) Manam dēlam ir jau 21 gads, bijušajam vīram ir vēl trīs citi bērni. Uzskatu, ka viņa otrā sieva piedzīvoja kaut ko identisku kā es — emocionālu, fizisku, sociālu un seksuālu vardarbību."

"Šausmīgākā pieredze, ko var piedzīvot no tuva cilvēka"

Pēc kāda laika Astrīda satikusi "ļoti jauku latviešu puisi". "Viņam bija mašīna, likās ļoti atsaucīgs un jauks. Ļoti ātri sākām dzīvot kopā, es tad tieši pabeidzu mācības un strādāju ļoti labā darbā. Turpretim viņš tolaik pazaudēja savu darbu un ātri vien ieslīga visās iespējamajās atkarībās — alkohols, narkotikas, azartspēles. Un viss, ko viņam vajadzēja, bija nauda, lai savas atkarības apmierinātu.

Mēs ar dēlu visu laiku bijām dzīvojuši vieni paši — mans tēvs ir kaut kur nezinu kur, mana māte vēl joprojām kaut kur dzer —, man nebija neviena drauga, draudzenes, man nebija neviena pie kā vērsties pēc palīdzības, kaimiņi nekad neiejaucās un policiju nesauca. Pat līdz mirklim, kad es sāku staigāt apkārt saģipsēta," stāsta sieviete.

Astrīda mēģinājusi mainīt dzīvesvietu, lai paglābtu savu dēlu un pati sevi, ko viņai bija ieteikuši darīt krīzes tālruņa darbinieki, — diemžēl tas nav līdzējis.

"Vai nu Rīgā, vai ārpus tās, tas cilvēks tāpat sekoja. Policiju saucām nepārtraukti.

Par laimi mums, ar laiku tas vīrietis savās atkarībās ieslīga tik dziļi, ka es viņu sāku mazāk interesēt," stāsta sieviete.

"Es jau satikos ar citu vīrieti, kad bijušais iedomājās atgriezties. Viņam, protams, nepatika, ka man ir cits, un viņš man uzbruka, tāpēc mums jau gadiem velkas tiesa. Man likās, ka viņš mani nositīs... Un es zināju, kā sevi aizsargāt! Es biju iemācījusies pagriezties tā, lai es netiktu spēcīgi traumēta, jo apzinājos, ka  savam dēlam un sunim esmu vienīgais apgādātājs, bez manis viņiem neviena cita nav! Kurš palīdzēs nepilngadīgam bērnam un kur vispār paliks dzīvnieks?" pauž sieviete.

No šā paša vīrieša cietis arī Astrīdas dēls. "Vienu nakti mūs abus spīdzināja ar domu — kuru pirmo nogalinās?

Tādēļ viņš nokavēja skolu, pēc tam mācībspēkiem izstāstīja, kas ir par lietu. Mums tika sniegts psiholoģisks atbalsts, bāriņtiesa īpaši neiejaucās, sociālais dienests vienreiz bija atnācis apskatīties dzīvesvietu — ja jau bērnam ir kur gulēt un kur mācīties, tad jau viss ir kārtībā. To, ka mēs patiesībā esam apdraudēti un tiesas liegums tuvoties nedarbojas, tas viņus neinteresēja.

Tas cilvēks bija ļoti viltīgs — vienmēr, kā viņš bija pietuvojies, viņš policistiem stāstīja, ka tikai ir garām gājis.

Mana pieredze ir tāda, ka neviena instance līdz galam palīdzību cietušajam nesniedz!"

Astrīda precizē, ka "kaut kādu palīdzību var saņemt, bet jebkurā gadījumā cilvēks paliek viens pats".

Sausais atlikums pēc vardarbīgajām attiecībām ir skaudrs — "rezultātā mēs ar dēlu nonācām ļoti bēdīgā situācijā". Astrīda vairs nevarēja strādāt, viņa zaudēja intelektuālā darba spējas pēc pārciestā uzbrukuma, tāpēc bija periodi, ka nebija naudas, lai nomaksātu rēķinus.

"Ap šo pašu laiku [janvārī], tikai 2015. gadā, es nevarēju strādāt, bet puika man auga un sunim arī var visādi gadīties. Arī! Mums valstī nav izgudrots tāds sociālais dienests dzīvniekiem - visiem ir vienalga, kas notiek ar mājdzīvnieku!

Piemēram, mūs varēja aizvest uz krīzes centru, bet kur paliek suns?"

"(..) Es, goda vārds, neatceros, kā mēs tad izdzīvojām. Zinu, ka mēs ar suni staigājām pa mežu un lasījām sēnes turpat Rīgā, pa kaimiņu pagalmiem lasīju ābolus, lai bērnam nav plikas pankūkas jāēd! Mūsu valstī cilvēki var darīt, ko grib, un neviens nevar saņemt palīdzību no A līdz Z," vīlusies ir sieviete. "Nav tādas sistēmas, kur riska ģimenes "no — līdz" tiek pieskatītas. Valstij ir tikai tāds "ķeksītis", ka viņi kaut kam kādreiz epizodiski ir palīdzējuši."

Astrīda ir vīlusies arī savā pieredzē ar psiholoģisko palīdzību. Viņa min, ka izmantojusi valsts apmaksātās 10 reizes pie psihologa un pretī viņai bijusi viņas vienaudze, kas "šausminājusies, klausoties sievietes dzīvesstāstu". "Es no sākuma domāju — labi, viņai mani ir jānovēro. Domāju, ka beigās es saņemšu no viņas kādu vērtīgu viedokli.

Gada beigās es saņēmu psiholoģes atzinumu - es pati izvirzot problēmas un pati viņas risinu. Nekādas papildu informācijas, neviens papildu vārds — tas viss ir ļoti formāli,"

sieviete piebilst, ka viņa tāpat terapijai nav atmetusi ar roku un pašlaik ir laba psihoterapeita meklējumos, "no kura būtu kāda jēga".

"No tā nevar tik vienkārši tikt vaļā"

Ilustratīvs attēls.

FOTO: Golubovy/Shutterstock

Vaicāta, vai ir izdevies izrauties no vardarbības apburtā apļa un viņa redz nākotni gaišās krāsās, sieviete domīgi min, ka "no tā nevar tikt tik vienkārši vaļā".

"Neatkarīgi no tā, kas ir bijis vai nav, tas ietekmē psihi, piemēram, milzīgs pašpārliecības trūkums. Es vienmēr citus cilvēkus nostādu augstāk par sevi, vai tas būtu darbā vai mājās. Es uzskatu, ka otram cilvēkam ir taisnība, es par sevi nekad neesmu pārliecināta - es pati sev izdaru kaut ko tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

Es nespēju par sevi tā domāt, kā to varbūt dara citi cilvēki, — es nemāku rīkoties savās interesēs.

Citi vienmēr ir labāki, gudrāki, citi vienmēr kaut ko labāk saprot nekā es. Un es no šī nevaru tikt vaļā! Man ir problēmas palīdzēt sev," atklāta ir Astrīda. "Tās ir tās sekas, ar ko es ikdienā saskaros. Nav tā, ka es sēžu un nemitīgi žēloju sevi — vai, kā viņš mani sita... Nē, protams, ik pa laikam es par to esmu aizdomājusies: kā es līdz tam nonācu?"

"Es vienkārši nevaru saprast - kāpēc dzīvē tā notiek? Vai tā ir karma vai kas, bet neviens īsti nav mīlējis mani ne bērnībā, ne tagad! Es vienmēr esmu bijusi tikai noderīga citiem, to man arī nav izdevies pārvarēt savā dzīvē.

Arī tagad es esmu diezgan neveselīgās attiecībās. Es dzīvoju kopā ar sabiedrībā ļoti iecienītu cilvēku, viņa ģimene ir tāda pati. Viņu ģimene ir viena no tām, kas tikai citu acīs grib izskatīties labi un izlikties, cik ļoti viņiem viss ir kārtībā, bet tas nenozīmē, ka es sev varu atļauties kaut ko lielu un dārgu.

Es drīzāk esmu kā kalpone šai ģimenei.

Kamēr viņi bauda atvaļinājumu, es pieskatu māju, kopju dārzu, pieskatu bērnus un suņus. Tas viss ir uz maniem pleciem. Jā, es esmu paēdusi un apģērbta, bet tas nenozīmē, ka tas ir kaut kas ekskluzīvs. Kā lai to pasaka... Tikai tāpēc, ka es esmu tāda personība. Es arī gribu dzīvot kā cilvēks, bet tas mans piedzīvotās vardarbības lāsts ir tāds - pat ja neviens mani nesit, es tāpat nevaru būt pilnvērtīgs cilvēks!"

Astrīda nopūšas un saka: "Godīgi sakot, es neticu, ka no tā izkulšos! Arī darbā tā ir bijis - es nekad neesmu cīnījusies par sevi. Es nezinu, kā sevi mīlēt, kā par sevi parūpēties. Vienalga, kādi būtu apstākļi, vai ir ko ēst vai nav, es nevaru no tā tikt vaļā!"

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr. 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr. 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis"

Ezera iela 21, Rīga

Tālr. 67012515, 67398383

E-pasts: gimenes@krize.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr. 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006

Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem "Paspārne"

Talsu iela 39, Ventspils

Tālr. 63661515, 22012434

E-pasts: pasparne_kc@inbox.lv

Nodibinājums "Centrs Valdardze"

Raiņa iela 9f, Valmiera

Tālr. 64220686

E-pasts: valdardze@inbox.lv

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.