Sociālā dzīve/nāve ⟩ "Šeit ir tāds... Tāds kā galapunkts pamatā." 59 gadus vecā Guntara stāsts
Foto: Oskars Lūsis/TVNET GRUPA
Apollo.lv
"Šeit ir tāds... Tāds kā galapunkts pamatā." 59 gadus vecā Guntara stāsts
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 4

Mēs visi reiz novecosim. Izņemot tos, kuri nomirs jauni. Ir kāda nāve, kas iestājas arī tad, ja ķermenis ir dzīvs, bet apstājusies ierastā ikdienas dzīve. Tā ir sociālā nāve. Valsts sociālās aprūpes centros nonāk arī cilvēki, kuri nav sasnieguši vēlīno briedumu. Tieši tāds ir 59 gadus vecā Guntara stāsts. Vai iestāšanās centrā bija paša lēmums, no kā ir bail, kā pietrūkst un ko viņš vēlētos, lai justos tur sociāli dzīvs? 

Valsts sociālās aprūpes centrā vīrietis mīt mazliet vairāk nekā gadu. Šeit nonācis, jo bijušas problēmas ar radiniekiem. "Mamma dabūja insultu. Radinieki gribēja, lai es pametu dzīvokli, kurā es pie mammas dzīvoju. Tas dzīvoklis nepieder mammai. Un tā es nonācu šeit kā otrās grupas invalīds."

Video: Guntara stāsts

Guntars cerējis, ka, nonākot aprūpes centrā, viņš varēs strādāt.

"Bet nu šeit nelaiž ārā. Sākumā karantīna, bet beigās man pateica, ka es nevaru strādāt, tāpēc ka tad zaudēju klienta statusu. Tā kaut kā. Tā ka man ir apburtais loks pagaidām.

Es strādātu, sakrātu naudu, noīrētu dzīvokli un varētu patstāvīgi dzīvot, bet pašlaik situācija ir tāda, kāda tā ir. Kā zināms, pie visa labā jau pierod ātri. Pierod pie tādas laiskas dzīves."

Valsts sociālās aprūpes centrā Guntars palīdz dažādos saimniecības darbos - ziemā šķūrē sniegu, veic smagākus fiziskus darbus, strādājis arī virtuvē. "Mums nodarbības dažādas notiek. Tāda laiska… Priekš manis – laiska [dzīvošana].

Šeit ir ne tikai vienu paaudzi vecāki par mani, bet pat veselas divas paaudzes. Es tā kā mazlietiņ par ātru te esmu nonācis. Pēc gadiem 15, 20 – tad varētu domāt."

Guntars ieguvis augstāko izglītību Rīgas Tehniskajā universitātē. 

"Inženieris ekonomists. Darbi man – visraibākie [bijuši]. Tur ir ļoti garš stāsts. Sākumā es strādāju "Daiļradē" par normēšanas biroja priekšnieku, pēc tam Ekonomikas ministrijā, pēc tam Rīgas biržā strādāju par finanšu ekonomikas direktoru.

Deviņdesmitajos es oficiāli nestrādāju. Tad es kaut ko formāli sāku strādāt, bet man bija iekrājumi. 2004. gadā izšķīros ar sievu, atstāju viņai visus īpašumus un 2006. gadā aizbraucu uz Dāniju. Astoņus gadus nodzīvoju Dānijā. Tur es strādāju tādus vienkāršākus darbus – vadāju pa naktīm avīzes ar divriteni. Par apkopēju strādāju. Noliktavā strādāju.

Un man tīri labi iepatikās šāda darbības joma, jo pēc trakajiem deviņdesmitajiem bija nedaudz iedragāta nervu sistēma. Man nepatika tādi darbi ar papīriem vairs…"

Pēdējais darbs pirms nokļūšanas sociālās aprūpes centrā Guntaram bija veikalā. "Es strādāju par apkopēju veikalā. Uz pusslodzi. Tīri apmierināts biju."

Guntars teic, ka viņam ir dažādas slimības. "Es dabūju to invaliditātes grupu un tad arī nelielu pensiju. Un tad radi izdomāja, ka labāk man ir dzīvot kaut kur izolēti. Nu ko tad… Patversmē taču es nedzīvošu…

Nu, tādas tās lietas ir. Ko es gribētu sagaidīt no šejienes - ka viņi man atļautu iet strādāt."

Ikdienā centrā Guntaru iepriecina plašā nodarbību programma: "Mums ir kultūras pasākumu programmu organizatore – spēlējam galda spēles, vingrojam, elpošanas vingrinājumi ir, tāpat vienkārši dzenam velnu, sanākot kopā. Nu tā, bet rēķiniet, ja šeit ir 115 cilvēki, tad kādi 7–8 iet uz tām nodarbībām. Un 30 cilvēki iet ēst uz virtuvi. Tas kontingents… Jūs jau neesat redzējuši."

Vīrietim ikdienā pietrūkst sporta stūrīša, kur varētu pavingrot un pacilāt hanteles. "Ir mums velotrenažieri, tur var iet pamīties. Kas vēl pietrūkst? Salātiņi pietrūkst.

Mazlietiņ vitamīnu varētu būt vairāk. Dod jau it kā tos salātus, bet tā ļoti simboliski."

Pirms nonākšanas centrā Guntars aizrāvies ar slēpošanu un vindsērfingu. Pats smej, ka šīs aizraušanās nodrošina to, ka tagad ir ko atcerēties.

"Esmu apbraukājis visu Kaukāzu un lielāko daļu Eiropas. Vēl mani iepriecināja Dānijas valsts sistēma. Nodokļu sistēma un sabiedrības organizācijas sistēma. Es, piemēram, uzskatu, ka to nodokļu sistēmu mierīgi varētu pārņemt Latvija un visi dzīvotu laimīgi.

Lielākā atšķirība bija sociālās garantijas visdažādākās. Un tad vēl arī tā atšķirība ir tāda, ka no vienādas algas uz papīra, man nebija tās pašas lielākās algas, Dānijā uz rokas saņem vairāk naudas nabadzīgais gals." 

Sociālās aprūpes centrā visas dienas šķiet vienādas, teic Guntars. Šad tad vīrieti apciemo māsa, bet ar draugiem sazinās regulāri pa telefonu. "Te jau bija tā karantīna, tad jau nelaida nevienu pat tuvumā."

Visvairāk Guntaru satrauc tas, ka aprūpes centru nedrīkst pamest.

"Ārpusē joprojām nevaram iet. Nevienu nelaiž. Tas ir viens neliels tāds mīnusiņš šai iestādei…"

Guntars ieskicē arī savus nākotnes plānu: "Atrast darbu un tikt projām no šejienes, bet es nevaru atrast darbu, pirms es neesmu projām no šejienes. Un kur tad es… Es jau nevaru noīrēt dzīvokli par sviestmaizi. Tādas tās lietas ir. Te vajadzētu vairāk piestrādāt pie sociālās rehabilitācijas. Es vēl neesmu tajā vecumā, kas ir aprūpējams."

Ja būtu tāda iespēja, savu līdzšinējo dzīvi Guntars nemainītu. "Es, atklāti sakot, neko īpaši mainīt negribu, jo tie sapņi, kas man bija jaunībā, visi ir piepildīti. Kaut kādi jauni izaicinājumi… Varētu dzīvot laukos. Mūsu ģimenei ir lauku māja, es tur esmu līdzīpašnieks, tur ir daudz zemes un mežs. Ir, ko darīt. Vienīgais – tur, laukos, nav darba. Un ar pliku pensiju nevar izvilkt."

Sociālās aprūpes centrā Guntaram ir vairāki cilvēki, ar kuriem izveidojušās labas attiecības. Pats saka - kādi četri pieci tādi esot, ar ko kopā čomojas. "Te jau tas sastāvs diezgan strauji mainās. Tādi jaunāki cilvēki, kas te bija, te ilgi neizturēja. Kādas trīs, četras nedēļas, un tad viņi mūk projām.

Mūk prom, aiziet. Aiziet dzīvot patversmē labāk nekā šeit. Nu tā… Jo šeit ar to brīvību ir pašvakāk. Šeit ir tāds… Tāds kā galapunkts pamatā…

Jūs varat paskatīties bukletā statistiku, cik daudzi ir apkalpoti. Varbūt kāda piektā daļa no tiem ir aizgājuši kaut kur citur dzīvot vai atgriežas ģimenē, bet lielākā daļa šeit ir, kā saka, uz kapiem."

Guntars neuzskata, ka centra vadībai būtu jāstāsta, ka kāds no iemītniekiem ir miris. "Mirst jau pārsvarā tie cilvēki, kuri guļ gultās un nestaigā. Tos jau mēs neredzam. Mēs jau nestaigājam pa citiem stāviem. Es domāju, ka tas nav nepieciešams [teikt, ka kāds ir nomiris], tāpēc ka tās nāves nāk diezgan bieži."

Vīrietis atzīst, ka viņam ir bail no vientulības. 

Ja būtu tāda iespēja, Guntars divdesmitgadīgajam sev ieteiktu dzīvot mazliet taupīgāk. "Es šķaidījos ar naudu deviņdesmitajos gados. Tāpat Dānijā arī. Tur algas ir tādas, ka ieiet veikalā un uz cenām neskatās pilnīgi neviens."

"Liels resurss ir cilvēki, kas ir ieinteresēti otrā cilvēkā"

Eksistenciālā psihoterapeite Laura Boitmane pauž, ka "šeit ir divas puses: viens - kā palīdzēt vīrietim, bet otrs - ko darīt, lai iekšējie noteikumi būtu ievēroti. Te katrs velk deķi uz savu pusi.

Es domāju, ka veci cilvēki nav vienā kategorijā liekami. Viņiem ir dažādi raksturi, dažādas idejas.

Tas ir izaicinājums pielāgoties un atrast iespējas ierobežojumos. Dzīves laikā mēs arī esam ierobežoti un meklējam veidus, kā rast jēgu dzīvei. Taču šajā gadījumā ierobežojumi ir lielāki.

Tomēr pansionāts nav vienīgais ierobežojums. Cilvēkus ierobežo arī vecums, veselība un daudz kas cits.

Tādi motivētāki seniori atrod veidu, kā sevi nodarbināt, piemēram, adīt vai ko radošu. To var darīt arī ierobežotos apstākļos. Katrs cilvēks ir atbildīgs, lai savu dzīvi padarītu jēgpilnu. Tas ir tas, kā attīstāmies un augam. Kļūstam brīvāki savās izvēlēs."

"Man gribas uzsvērt, ka liels resurss ir cilvēki, kas ir ieinteresēti otrā cilvēkā, un tas ļoti daudz ko var dot," uzskata psihoterapeite. 

"Ko mēs disciplinējam un kāpēc?"

RSU docētāja, sociālantropoloģe Anna Žabicka jau daudzus gadus pētniecības ietvaros sarunājas ar senioriem valsts sociālās aprūpes centros. Viņa ir arī zinātniskā raksta "Dzīves un nāves izpratnes veidošanās sociālās aprūpes centrā" autore. Tā secinājumos speciāliste norāda, ka "stigmas dēļ radītais fiziskais un sociālais nošķīrums no pārējās sabiedrības veido tā saukto sociālo nāvi, kas iestājas pirms bioloģiskās nāves. Ar sociālo nāvi tiek saprasta tāda sabiedrības izturēšanās pret indivīdu, it kā viņš jau būtu miris.

Pansionāta senioru gadījumā tas izpaužas viņu sociālajā nošķiršanā un izolācijā no pārējās sabiedrības, viņus neuzskatot par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Paralēli stigmatizācijai un sociālajai nāvei pansionātā realizētā aprūpes sistēma lielākoties izvērš rūpes tikai par aprūpes centra iemītnieku ķermeni, to uztverot kā objektu, bet ne kā dzīvu, apzinātu/subjektīvu patības ķermeni". 

Žabicka pauž, ka viņas viedoklis izriet no viņas pašas novērojumiem un intervijām, bet tas nesakrīt ar to realitāti, kāda šobrīd pastāv valsts sociālās aprūpes centros.

"Un arī šajā gadījumā. Tie cilvēki, kurus es esmu satikusi, uz vietas pansionātā ļoti daudz strādā. Viņiem par to nemaksā. Par konkrētu kungu, kas man nāk prātā, viņam ir 76 gadi, ja nemaldos, un viņš visu mūžu ir pieradis ļoti aktīvi strādāt.

Darbs un strādāšana ir daļa no viņa identitātes, daļa arī no tā, kā viņš sevi saprot un kā viņš sevi nes. Viņš grib būt neatkarīgs, līdz ar to viņš ļoti aktīvi strādā pansionātā, lai gan viņš ļoti labprāt, līdzīgi kā jūsu minētajā gadījumā, strādātu kaut kur ārpus pansionāta, ja viņa dzīvesvieta būtu pansionātā, bet papildus būtu arī darbs.

Un te ir arī otra lieta, kas saduras. No vienas puses, arī dažādos dokumentos tiek uzsvērts, ka sociālās aprūpes centri ir šo cilvēku mājas – viņiem tiek piešķirts jauns ģimenes ārsts, kas ir pieejams konkrētā apgabalā, un tā tālāk. Šīs ir viņu mājas.

No otras puses – nav skaidrs, kādēļ mēs uzliekam šiem cilvēkiem dažādus ierobežojumus.

Vai nu tāpēc, ka jau atkal ir šis pārprastais rūpju aspekts, vai arī ir sadursme par to, ka tagad valsts par viņiem rūpējas, šis kungs pat nav vēl pensijas vecumā, iespējams, viņam ir invaliditātes pabalsts, un tādēļ mēs viņam vai nu neļaujam strādāt, vai viņu uzmanām, par viņu rūpējamies un kaut kaut kādā veidā ierobežojam.

Tad ir jautājums – vai tad tiešām tad tās ir mājas? Ja tās ir mājas, tad vajadzētu būt arī tiem elementiem, ko paši šie cilvēki – aprūpes centru klienti saprot ar vārdu mājas. Šī kunga gadījumā – viņš ietu uz darbu, piepelnītos, un tad viņš vakarā ietu mājās."

Eksperte uzsver, ka, viņasprāt, jāciena cilvēka izvēles un brīvība.

"Un tikai tāpēc, ka cilvēkam nepieciešama palīdzība vai atbalsts kaut kādās konkrētās dzīves jomās, tas nenozīmē, ka mums ir jāliedz cilvēkam cita veida dzīves piepildījums – vienalga, vai tas ir darbs vai izklaide, vai aizbraukt pie radiniekiem uz kapiem, vai ballīšu rīkošana.

Un te parādās tas institucionālais moments – no vienas puses mēs gribam tās saukt par mājām, lai gan realitātē tās mājas "neizpildās", jo ir šis ļoti institucionālais aspekts, kurā ir ne tikai pansionāta režīms, bet kurā ir arī tāds ierobežojošais un mazliet pāraudzinošais moments. Ar to domāju konkrētus uzvedības modeļus, ko mēs gaidām no cilvēkiem sociālās aprūpes iestādēs. Dažas varbūt stingrāk gaida, dažas – mazāk stingri.

Piemēram, intīmas attiecības – jā vai nē. Esmu redzējusi, ka mēģina ierobežot. Esmu redzējusi arī, ka ir vietas, kur galīgi nemēģina ierobežot, bet arī nestimulē. Arī alkohola lietošana – ir vietas, kur ierobežo, ir vietas, kur to uztver daudz brīvāk. Un galu galā arī tie paši darbinieki varbūt arī aiziet mājās un iedzer kādu glāzīti vai pasvin jubilejas. Esmu saskārusies ar abiem variantiem – mēģina pēc iespējas brīvāk tam pieiet, bet tik un tā paliek kaut kādi ierobežojumi, un ir iestādes, kur tam pieiet ārkārtīgi disciplināri.

Un tāpēc man vienmēr bijis jautājums – ko mēs disciplinējam un kāpēc? Un kuram ir tiesības noteikt, kā mums visiem vecumdienās vai tad, kad mums nepieciešams kāds atbalsts, ir jādzīvo? Un kas ir tas, ko mēs mēģinām cilvēkos pāraudzināt?"

Foto: MAF logo

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projektu "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" saturu atbild TVNET GRUPA.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu