Superfināls, asinis un "kaza" - atskats uz Pasaules kausa finālturnīru Katarā

Argentīnas izlases futbolisti Foto: SIPA/Scanpix
Matīss Kleinbergs
, Apollo Sports žurnālists
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Četrgades lielākais futbola (vai pat visa sporta) notikums jeb Pasaules kausa (PK) izcīņa ir galā. Ļoti atšķirīgu iemeslu dēļ šis finālturnīrs pavisam noteikti būs viens no atmiņā paliekošākajiem.

Šo turnīru arī pēc 10, 20 un 30 gadiem nevarēs vērtēt viennozīmīgi. Tas, protams, ja nerealizēsies Džanni Infantīno ideja par PK piešķiršanu Irānai, kur, viņa vārdiem sakot, "visi jau nav monstri". Tikai Irānas gadījumā mēs pieredzētu turnīra organizētājus, kas izpelnītos vairāk kritikas nekā Katara.

Politikas līkloči organizatora izvēlē un nevērība pret darbinieku dzīvībām ir šā finālturnīra viena monētas puse. Nevaram tomēr ieslīgt tikai negācijās, jo Katarā pieredzējām arī vēsturiskus mirkļus.

Bet vispirms par turnīra organizētības aspektu.

Asiņains turnīrs

Jau pirms finālturnīra "The Guardian" vēstīja, ka finālturnīra sagatavošanā dzīvību zaudēja kopumā 6500 viesstrādnieku. Nāves iemesli bija visdažādākie - darba drošības neievērošana, pārkaršana, necilvēcīgi darba apstākļi utt. Pati Katara pirms turnīra norādīja, ka mirušo strādnieku skaits mērāms 400-500 nāvju robežās.

Pamats šādai skaitļu atšķirībai ir fakts, ka orgkomitejas pārstāvji allaž norādījuši, ka lielais vairums viesstrādnieku miruši "dabīgos apstākļos".

Pirms finālturnīra cilvēktiesību organizācijas "Human Rights Watch" un "Amnesty International" aicināja Kataru un FIFA izveidot fondu vismaz 440 miljonu ASV dolāru apmērā (prēmijās izdalītā kopsumma), no kura mirušo viesstrādnieku tuviniekiem tiktu izmaksātas kompensācijas.

Nedz FIFA, nedz Katara uz šādu aicinājumu neatsaucās... 

Bet tas gan bija sagaidāms, jo turnīra laikā tā orgkomitejas vadītājs Nasers al Haters diezgan nepārprotami demonstrēja, ka cilvēka dzīvība viņam tāds maznozīmīgs puteklis vien ir.

Decembra sākumā (8. decembrī) publiskajā telpā parādījās informācija par darbinieka bojāeju finālturnīra laikā. Protams, al Hateram par to tika arī uzdots jautājums.

"Esam Pasaules kausa izcīņas vidū. Aizvadām veiksmīgu finālturnīru. Un jūs tagad vēlaties runāt tieši par to [darbinieka nāvi]? Darbinieks miris, izsakām līdzjūtību viņa ģimenei, bet ir dīvaini, ka jūs ar šādu jautājumu vēlaties sākt. Strādnieku bojāeja ir bijis liels jautājums visa finālturnīra laikā. Viss, kas teikts par darbinieku bojāeju, ir nepatiess.

Nāve ir daļa no dzīves, neatkarīgi no tā, vai tas notiek darbā vai miegā," sacīja al Haters.

Šā traģiskā incidenta sakarā vērts pievērsties vēl vienam aspektam. Tika ziņots, ka viesstrādnieks no Filipīnām gāja bojā, labojot gaismas Saūda Arābijas komandas treniņbāzes stāvvietā. Tas nozīmē, ka runa ir par grupu turnīru (20. novembris - 2. decembris). Ja esam pavisam precīzi, 20. - 30. novembri, jo savu pēdējo maču Saūda Arābijas futbolisti aizvadīja 30. novembrī. 

Ārzemju medijos izskanēja informācija, ka traģiskais incidents notika 22. novembrī, bet pirmās ziņas par to publiskajā telpā parādījās vien decembra vidū. Ja finālturnīra orgkomitejai tik ilgi izdevās noslēpt darbinieka bojāeju, vai mēs varam būt droši, ka PK izcīņas laikā miruši "tikai" divi strādnieki?

Tāpat turnīram melnu plīvuru pārmeta arī trīs žurnālistu nāve, kas gan nebija saistīta ar jebkāda veida organizatoru neizdarību.

Kopumā šis finālturnīrs no citiem atšķīrās ārpuslaukuma kaislību dēļ, jo nevienam nav noslēpums, ka 2010. gada lēmums Katarai piešķirt finālturnīra rīkotājas tiesības bija politisku un finansiālu iemeslu vadīts. Tomēr Katara nedz futbola tradīciju, nedz valsts izmēra ziņā nav salīdzināma ar, piemēram, ASV, kas bija otra kandidāte uz 2022. gada turnīru.

Tagad, kad politiskais un cilvēktiesību fons ir aplūkots, laiks pievērsties futbolam.

Fināls fināla cienīgs!

Visa finālturnīra laikā laiku pa laikam saskārāmies ar kādu "klusāku" spēli. Piemēram, 2018. gada PK grupu turnīrā tikai viens mačs noslēdzās ar 0:0. Tā pati bija Dānijas-Francijas spēle grupu turnīra pašā izskaņā, kad abām komandām derēja neizšķirts.

Šoreiz apakšgrupu kārtā pieredzējām sešus "0:0" mačus. Protams, subjektīvi, jo kādam varbūt tieši patīk sīksts aizsardzības futbols. Bet vairums fanu tomēr vēlas redzēt bumbu lidojam vārtos.

Bet šā gada fināls pilnībā atsvēra visus "guļamos" mačus, kas finālturnīra gaitā tika pieredzēti.

Šajā tūkstošgadē esam pieredzējuši rezultatīvu finālu (2018. gads), finālu ar pagarinājumu (2006., 2010., 2014. gads) un finālu ar "pendelēm" (2006. gads). Bet šoreiz visas šīs "garšīgās" sastāvdaļas tika sabērtas vienā "katlā".

Argentīnai mači, šķiet, iet līdz 80. minūtei, jo arī ceturtdaļfināla spēlē pret Nīderlandi līdz aptuveni 80. minūtei nekas neliecināja, ka tiksim pie turnīra līdz tam brīdim aizraujošākā mača.

Arī šoreiz argentīnieši tik tiešām spēlē dominēja, līdz Mesi tika atbruņots laukuma centrā un Francija guva pirmos vārtus, minūti vēlāk Argentīnas vārtsargs Damjans Martiness bumbu no saviem vārtiem ārā varēja vilkt jau otro reizi.

Arī treneru maiņas brīžiem lika pacelt uzacis. Bija skaidri redzams, ka ar Usmanu Dembelē Anhels di Marija kreisajā flangā izrīkojās, kā vien vēlējās, tāpēc viņa maiņa bija neizbēgama. Arī Olivjē Žirū vietā nākušais Markuss Turāms bija atslēgas figūra francūžu (veiksmīgajos) centienos atgriezties spēlē. Bet nevar noliegt, ka Didjē Dešānam "pendelēs" būtu noderējusi Antuāna Grīzmana pieredzes bagātā kreisā kāja.

Arī Lionels Skaloni ar vismaz vienu maiņu netrāpīja. Jā, di Marija spēlēja ar savainojumu un, visticamāk, nebija spējīgs aizvadīt pilnu maču, bet viņš sev atvēlētajā laikā bija labākais Argentīnas spēlētājs laukumā. Savukārt "Svētā" vietā nākušais Markoss Akunja tā arī nespēja atrast pareizo ritmu, līdz ar to Argentīnai no kreisā flanga spēles turpinājumā neko nopietnu neizdevās izveidot.

Nav jēgas vēlreiz atstāstīt fināla mača norisi, bet droši var apgalvot vienu - šī spēle ir futbola klasika, kuru šī sporta veida mīļi "attīs" vēl un vēl, bet cilvēkiem, kurus futbols absolūti neinteresē, to būs/bija interesanti pavērot.

Reti notiek tā, ka turnīra labākais mačs ir fināls, bet šoreiz tā pavisam noteikti bija.

"Kaza" Mesi

Ārzemju medijos lielā cieņā ir tituls G.O.A.T, kas ir abreviatūra vārdiem "geatest of all time" jeb "visu laiku labākais" latviešu valodā. Savukārt vārdiņš "goat" tiešā tulkojumā nozīmē "kaza". Un šajā spēlē Lionels Mesi šo titulu sev nodrošināja.

Lai uzskaitītu Mesi sasniegumus pirms šā turnīra, ir dziļi jāievelk elpa. Bet mēģināsim.

  • Desmitkārtējs Spānijas augstākās līgas čempions
  • Septiņkārtējs Spānijas kausa ieguvējs
  • Četrkārtējs UEFA Čempionu līgas uzvarētājs
  • Septiņkārtējs UEFA Superkausa ieguvējs
  • Trīskārtējs FIFA Klubu pasaules kausa ieguvējs
  • Francijas augstākās līgas čempions
  • FIFA jaunatnes čempions
  • Olimpiskais čempions
  • Dienvidāfrikas "Copa America" čempions
  • "Artemio Franchi" kausa (Eiropas un Dienvidāfrikas čempionu duelis) ieguvējs
  • Seškārtējs Eiropas klubu turnīru labākais vārtu guvējs
  • Divkārtējs Pasaules kausa vērtīgākais spēlētājs
  • Seškārtējs Spānijas augstākās līgas čempions
  • Septiņkārtējs (rekords) gada labākā futbolista trofejas jeb "Ballon d'Or" ieguvējs

Un tagad viņš ir arī pasaules čempions. Pēdējo aptuveni 15 gadu gadu laikā futbola eksperti un fani lauzuši šķēpus šķietami neatbildamā jautājumā. Lionels Mesi vai Krištianu Ronaldu, kurš tad ir visu laiku labākais futbolists?

Pirms šā turnīra Mesi rezumē bija viens ļoti būtisks robs - argentīnietim nebija Pasaules kausa. Tagad, kad arī šī trofeja atrodama 35 gadus vecā futbolista skapītī, ir patiešām jāpacenšas, lai atrastu adekvātus pretargumentus apgalvojumam, ka Lionels Mesi ir visu laiku labākais futbolists.

Un katrā turnīrā tomēr nepieredzam "kazas" kronēšanas brīdi. Tāpēc arī šā iemesla dēļ Kataras finālturnīrs būs atmiņā paliekošs.

Foto: SIPA/Scanpix

Turnīra labākais...

Spēlētājs - šeit vietas diskusijai nav. Lionels Mesi pelnīti izcīnīja savas karjeras otro Zelta bumbu.

Jaunais spēlētājs - jāteic ka šajā turnīrā vairāki gados jauni spēlētāji demonstrēja veiksmīgu sniegumu, bet neviens nedūrās acīs kā, piemēram, Kilians Mbapē 2018. gadā. Līdz ar to atliek vien piekrist turnīra organizatoriem - Enco Fernandess.

Vārtsargs - šeit negribētos piekrist oficiālajai versijai jeb argentīnietim Damjanam Martinesam. Marokas vārtu vīrs Jasins Bono, šķiet, savas izlases panākumu kaldināšanā spēlēja vēl lielāku lomu, un viņa darbības "pendelēs" kopējo sniegumu padarīja tikai spilgtāku. Protams, cienīgi kandidāti bija visi pusfināla komandu vārtsargi - Igo Loriss, jau pieminētais Martiness, kā arī Dominiks Livakovičs. Tāpat pieminēšanas vērts ir arī polis Vojcehs Ščensnijs.

Vārtu guvums - lai kā gribētos būt oriģinālam, tādu koordināciju un meistarības demonstrāciju, kā Brazīlijas uzbrucējs Ričarlisons parādīja mačā pret Serbiju, grūti pārspēt.

Vārtu guvums no standartsituācijas lai arī Nīderlandes kolosālā izspēle ceturtdaļfināla mačā pret Argentīnu bija absolūts šedevrs, šoreiz atzinību gribētos dot Luisa Čavesa "lodei" grupu turnīra mačā pret Saūda Arābiju.

Mačs - protams, atbilde var būt tikai viena. Bet, ja neskaitām Argentīnas - Francijas finālu, tad pavērsieniem bagāts un aizraujošs bija cits Argentīnas mačs - ceturtdaļfinālā pret Nīderlandi. Runājot par grupu turnīra spēlēm, gribētos izcelt Serbijas - Šveices spēli, kā arī abus Japānas varoņdarbus pret Spāniju un Vāciju.

Futbola maratons, svētki, varbūt arī ciešanas kādam futbola cienītāja dzīvesbiedram/-enei. Varam šo finālturnīru dēvēt, kā kuram labpatīkas, bet tas ir galā un, kā jau minēts, dažādu iemeslu dēļ futbola fanu prātos paliks vēl ilgu laiku.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu