Kas ir jaunie cilvēki baltajos kreklos ar melnajām piespraudēm, kuri pieklājīgi mēģina uzsākt garīga rakstura sarunas uz ielas? Tie ir jaunie mormoņi. Viņi ir izgājuši kārtīgu apmācības kursu, kā vervēt sektas sekotājus gan dzīvē, gan internetā. Kas viņus pašus pamudina atteikties no īstās dzīves, lai pakļautos reliģiskām dogmām un mormoņu visai drakoniskajiem noteikumiem? Ar jaunu mormonieti Rebeku Kūperi tikušies BBC žurnālisti.
Katru gadu tūkstošiem jaunu mormoņu dodas misijās uz dažādām valstīm, lai mēģinātu savervēt un pievērst cilvēkus mormoņu sektai.
Speciālās iesācēju nometnēs jaunie misionāri apgūst mormoņu dzīves likumus un to, kā izmantot sociālos medijus, lai sasniegtu potenciālos ticībai pievēršamos.
Kad 19 gadus vecā Rebeka Kūpere sāka savu misiju, viņai bija jāatsakās no sava vārda, viņa kļuva vienkārši par māsu Kūperi. Rebekai bija jāpārtrauc sazināties ar draugiem un viņa nekad nedrīkstēja būt vienatnē, izņemot tualeti vai dušu.
Rebekai bija jāsāk dzīvot pēc stingri plānota ikdienas grafika. Tajā ietilpa lūgšanas, mācības, vingrošana, brīvprātīgais darbs un potenciālo konvertējamo meklēšana - sākot no pulksten 6.30 katru rītu un beidzot ar nometnē pasludināto komandantstundu.
Mormoņu noteikumu pamatā ir reliģiskie raksti, kuros ietilpst aizliegums, piemēram, nodarboties ar seksu pirms laulībām. Aizliegts ir arī dzert tēju un kafiju, vēlu palikt ārpus mājas, skatīties televizoru un filmas. Aizliegtas arī spēles internetā un "TikTok" lietošana.
Lielākā daļa no jaunajiem misionāriem ir jaunāki par 25 gadiem. Divus gadus viņi pavada šķirti no ģimenes, dzīvojot un mācoties jauno misionāru nometnēs.
Mormoņu augstākā vadība bāzējusies Amerikā, Jūtas štatā. Lielākais jauno misionāru apmācības centrs Eiropā atrodas Anglijā - Čorlijā, Lankšīrā. Oficiāli pazīstama kā Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca, mormoņu sekta darbojas nošķirti no citām kristiešu grupām. Tai ir vairāk nekā 16 miljoni sekotāju visā pasaulē.
Rebeka ir augusi mormoņu ģimenē, un reliģija viņai nav sveša – viņa uzskata, ka ir izaugusi mormoņu baznīcā. Taču viņa saka: misionāra dzīve ir "pilnīgi atšķirīgs dzīvesveids", nekā ikdienas mormoņu dzīve. "Lai gan es biju uzaugusi baznīcā, man tā joprojām bija ļoti liela dzīvesveida maiņa."
Rebeka atzīst, ka audzināšana mormoņu baznīcā dažkārt bijusi ļoti skarba un ka viņa jutusies ļoti atšķirīga no saviem vienaudžiem. Taču Rebeka uzskata, ka tieši reliģija viņai palīdzēja pārvarēt trauksmes un depresijas periodu pēc tam, kad viens no viņas klasesbiedriem atņēma sev dzīvību. "Tas kaut kā aizsāka notikumu virkni, kad es sapratu, ka man ir klīniska depresija un ka tā bijis visu mūžu."
Apmēram gadu Rebeka mocījās ar slimību un vienlaikus ar savu ticību. Viņa atceras, ka reiz, kad dienu atkal pavadījusi raudot un lūdzot, viņai radusies atklāsme, ka viņai jāsāk lietot zāles – tam viņa visu laiku bija pretojusies.
"Pēc tam viss kļuva labāk, un es biju daudz stabilāka," saka Rebeka. "Tas izklausās mazliet dīvaini, bet ir daudz tādu mazu garīgu pamudinājumu, kas man palīdzēja."
Tieši šī pieredze pārliecināja viņu doties misijā.
Kad pēc apmācībām Rebekas draugi tika nosūtīti misijās un ārzemēm, bet viņa bija norīkota palikt turpat Angijā, viņai bija liels rūgtums. Taču tajā kavēties nebija laika – viņa tika nosūtīta uz Anglijas Misionāru apmācības centru lielā mormoņu tempļa teritorijā Čorlijā. Jauniešiem tika mācīts, kā sludināt mormoņu ticību, kā pievērst tai potenciālus interesentus. Viņiem arī tika mācīts, kā ievērot saspringto darba grafiku, izmantojot īpašu lietotni, kurā viņi plānoja katru savas dienas minūti.
Misiju laikā interneta lietošana tiek rūpīgi uzraudzīta un stingri ierobežota. "Kad esat misijā, tālrunis nav izklaides avots, tas ir jūsu darbs," klāsta Rebeka.
Čorlijā jaunie misionāri tiek apmācīti, kā izmantot sociālos medijus, lai atrastu cilvēkus komunikācijai, veidojot mērķtiecīgus "Instagram Reel" videoklipus un "Facebook" ziņas. Misionāru uzdevums ir katru dienu nosūtīt vismaz 50 sociālo mediju ziņojumus potenciālajiem pievēršamajiem.
"Tas bija mazliet dīvaini," saka Rebeka. "Bija jābūt ļoti atklātai par savu dzīvi, jārunājas ar cilvēkiem un jācenšas panākt mijiedarbību, kaut kādas atbildes. Dažreiz jutos kā influencere."
Tik daudz ziņu publicēšanai sociālajos tīklos bija arī dažas negatīvās puses, piemēram, izsmejoši interneta komentāri. Rebeka esot jutusies satraukta un ļoti bēdīga, kad kāds kopīgojis viņas ierakstu, komentējot: "Psihopāti atkal plosās."
"Tas mani tik ļoti apbēdināja," viņa saka. "Tādas mazas lietas padara visu daudz grūtāku."
Rebeka tika nozīmēta dzīvot kopā ar divām misionārēm dzīvoklī, kas, kā viņa saka, bija tik mazs, ka guļamistabā bija vieta tikai diviem gultas rāmjiem, bet trešā misionāre gulēja uz matrača uz grīdas.
"Tur bija ļoti šaurs. Man bija grūti atrast savu vietu. Bija grūti pielāgoties," saka Rebeka.
Arī runāt ar sabiedrību uz ielas vai pa tālruni misijas laikā Rebekai nenācās viegli. Lai gan lielākā daļa cilvēku uzskatot, ka misionāri ir "diezgan draudzīgi", ātri vien viņa aptvērusi, ka daudziem viņi nepatīk, ir arī tādi, kas uzsāk strīdus ar viņiem uz ielas un sauc par trakajiem.
Daži cilvēki misionāriem iedod telefona numuru un stāsta, ka kāds draugs viņus labprāt uzklausīs – bet šī ir tikai izjokošana, kas bieži noveda pie tā, ka misionāram pa telefonu jānoklausās lamas un rupjības.
Tagad Rebeka ir atgriezusies normālā dzīvē. Viņa cer universitātē studēt psiholoģiju un bērnu attīstību. Divus gadus misijā viņa nenožēlo. Visgrūtākais šajā laikā bijusi atšķirtība no ģimenes un draugiem. Bet esot arī pozitīvais.
Rebeka apgalvo, ka ir ieguvusi lielu pārliecību. "Mēs ļoti bieži tikām iemesti situācijās, kur var tikai nogrimt vai – izpeldēt."
Rebekai paticis arī tas, ka mēnešiem ilgi nav bijis jālasa ziņas. Tas bijis pat aizliegts. "Es patiesībā esmu ļoti pateicīga, ka man bija šis laiks prom no visas pasaules."
Rebekai joprojām jāpierod pie tā, ka drīkst būt viena, viss laiks nav jāpavada kopā ar kādu citu. "Eju uz veikaliem viena pati, un ir sajūta, ka tas nav pareizi. Pie šīm pārmaiņām man nāksies atkal pierast."
