"Kas ir prezidents - to zina tikai prezidents, būsim godīgi." Saruna ar Valdi Zatleru (1)

Kāpēc pieņēmāt tik svarīgu lēmumu tomēr būt par valsts prezidentu? Acīmredzot, tur bija ko padomāt, pirms šāda lēmuma.

Protams, tādus lēmumus nevar pieņemt bez domāšanas. Pirmais – vai ģimene tam ir gatava, jo tas kardināli izmaina visu tavu ģimenes dzīvi, attiecības ar sievu, bērniem, vecākiem. Naivi domāt, ka tas nemainīsies. Otrkārt - kāda tev ir motivācija. Tā lēkšana nezināmajā. Tas viss bija jauns, nezināms, pat ar to minimālo zināšanu apjomu, ko tu zini, kas ir prezidents.

Kas ir prezidents – to zina tikai prezidents, būsim godīgi.

Protams, tev jābūt piepildītam savā iepriekšējā profesijā, savā iepriekšējā dzīvē. Tas ir pamatu pamats tam, kāds tu būsi prezidents. Kā es smejos – mums bijuši dažādi prezidenti, bet es biju prezidents ārsts. Daži par to zīmēja karikatūras, bet viss bija pareizi – tā bija mana būtība.

Žurnālisti nedaudz piepauzē, pagaida zināmu laiku, tad sāk uzdot asākus jautājumus. Tā ir ar visiem prezidentiem mums bijis, arī ar jums. Kā jūs tikāt ar to galā, vai tas jums nekrita uz nerviem?

Man asie jautājumi sākās no pirmās dienas.

Bieži vien tam prezidentam tiek jautāts un tūliņ sniegtas atbildes no žurnālista puses. Tu pats nemaz neesi to teicis. Ir bieži vien jāpielāgojas. Man bija tas pirmais šoks, kad bija tā nenormālā interese. Tā bija arī uzbāzīga interese. Nu, jābūt kādai dzīves pieredzei, lai var turēt šos stresus. Un palīdzēja man tieši ārsta profesija – ka ir jāsaprotas ar jebkuru slimnieku.

Tajā pašā laikā es skaidri zinu, ka 10% cilvēku tevi vienkārši nepieņem. Tas ir tas mistiskais 10% skaitlis. Tu vari būt perfekts pret viņiem, bet viņi tevi pēc būtības nepieņem. Arī baznīca nosaka tos 10%, tā kā kāda dziļāka būtība ir šim skaitlim. Nu, tikt galā... Bet vai ir varianti? Ir jātiek galā. Protams, ka tu negribi tikt iemīts pilnīgi dubļos. Bet tas notiek, un tev ir jāmēģina tikt no šiem dubļiem ārā. Cik tas ir pamatoti vai nepamatoti, tam vairs nav nekādas nozīmes.

Vai šīs radikālās pārmaiņas dzīvē, kad kļuvāt par valstsvīru, prezidentu, vai tas ir kaut kā mainījis jūsu domāšanu, jūsu būtību?

Neizbēgami, katra lieta, katra diena maina tevi. Man bija jāpieņem lēmums, vai tā dziļākā būtību būs tāda kā līdz šim – vai es dzīvošu pēc ārsta ētikas vai politiķa ētikas. Es nolēmu dzīvot pēc ārsta ētikas. Jo tā bija mana dzīves pieredze, ārsta ētika ir daudz augstākā līmenī nekā politiķa ētika.

Kaut kas mainās, mēs, sastopoties ar jebkuru dzīves situāciju, maināmies. Mēs iegūstam pieredzi, pieredze ir tie puni, kurus tu dabū. Kad tu izdari, un izrādās, ka tas nebija pareizi, tā nevajadzēja darīt vai tā bija absolūta neveiksme.

Arī ārstam jāpierod pie neveiksmēm, jāmāk godīgi pateikt pacientam – ziniet, es kļūdījos, vai – man šī operācija neizdevās. Jāspēj arī pateikt pacienta radiniekiem – atvainojiet, jūsu radinieks ir miris. Tas ir labs treniņš.

Bet visas dzīves situācijas, arī mūsu saruna, būs mainījusi mani kaut kādā veidā, bet ne pēc būtības.

Satversmē ir rakstīts, ka prezidents nav politiski atbildīgs. Jūs tā kā šo punktu nedaudz sašķobījāt, jūs atlaidāt Saeimu.

To izdarīja Latvijas pilsoņi savā balsojumā referendumā. Es viņiem tikai to piedāvāju. Es teicu savā uzrunā – es nododu lemšanu jūsu rokās.

No šī brīža skatoties – tas bija jādara?

Tas bija jādara, jā. Tās pozitīvās sekas vai tas pozitīvais vilnis, jau kāds otrais vai trešais, tas jau ir jūtams. Tādam radikālam punktam jābūt, kurā cilvēki izmaina kaut ko pašā būtībā. Padomāsim par alternatīvu, ja tas nebūtu izdarīts – kas tagad būtu? Varam drusku pafantazēt. Būtu parādījusies kāda divu partiju valdība, kurā viens no partneriem to šūpotu.

Tad. Kas ir viņu galvās, kādi ir viņu mērķi, motīvi, ko viņi grib sasniegt? Būtu stāvoklis, kad valsts politiskajai struktūrai - valdībai un Saeimai vairs nebūtu nekādas nozīmes. Visa tā nozīme būtu – kā es varu dibināt attiecības ar visiem politiskajiem spēkiem vienlaicīgi. Tā kā leļļu teātrī vai marionešu teātrī visi tiek raustīti. Tas ļoti bremzētu attīstību. Ļoti bremzētu attīstību. Un arī cilvēkus tāds rezultāts nomāktu.

Nevarētu jau teikt, ka tagad cilvēki ir priecīgi par valdību un Saeimu, bet toreiz būtu daudz briesmīgāks rezultāts.

Ja mēs paskatāmies tagad uz kādu kaimiņvalsti vai pat divām kaimiņvalstīm, tad pat mūsu krievu kopienas cilvēki visdrīzāk negribētu dzīvot tajā valstī, viņiem patīk sava etniskā piederība, bet viņiem nepatīk, kas tur notiek.

Jūs kļuvāt par prezidentu, nebūdams saistīts ar politiku – ja mēs nerunājam par Tautas fronti. Es tagad tā iedomājos – cilvēks nonāk šādā pozīcijā, tur ir jāzina kādas politiskās straumes, kādi zemūdens akmeņi, tur ir jāzina kaut kādas politiskās manieres, kuras būtu vai nu jākopj vai jālauž, protokols, nezinu, – vai vispār var pieskarties Dānijas karalienei? Vai jums ir bijušas kādas situācijas, kuras ir jūs samulsinājušas vai uzjautrinājušas prezidenta gaitās?

Pirmkārt, visu nosaka tava profesionālā dzīves pieredze, kas ir tavs pamatu pamats.

Politisko tehniku var iemācīties maksimums sešos mēnešos, ja tā lēnām mācās. Nē, nu tev ir jāmācās, jo prezidentus nekur negatavo. Un man vienmēr smīnu izraisa, ka visi interesējas par to protokolu, jo tas ir kaut kas tāds nesaprotams, sarežģīts un tā tālāk.

Īstenībā tā ir elementāra pieklājība. Ja tev kāds bērnībā to pieklājību ir iemācījis, tad jau nekas grūts tur nav.

Otrkārt, neaizmirsīsim, ka ir padomnieku korpuss, un pirms katras reizes, kad jūs dodaties – vienalga, vai pie cilvēkiem, žurnālistiem vai ārzemju vizītē pie kāda karaļa - jums šī visa informācija iepriekš ir pieejama, apstrādājama.

Ja mēs runājam par to, kas prezidentam pašam jāzina, obligātas ir valodu zināšanas un ļoti labas vēstures zināšanas.

Vēstures zināšanas vienmēr ir par maz, tāpēc ir vajadzīgs arī konsultants – vēsturnieks, kas iezīmē konkrētas valsts vēstures akcentus. Un arī tepat Latvijā – konkrētu novadu kontekstā izstāsta, kas cilvēkiem ir svarīgs.

Pēdējā laikā runāju pa tautas vai kopienas vēsturisko sentimentu. Un ir svarīgi saprast, ka latviešiem tāds sentiments ir ļoti jūtīgs sakarā ar 1940. gadu. Tas radikāli lauza latviešu tautas likteni.

Un pēc tam aizejam, teiksim, Francijā, Ardēnos, konkrēti Šampaņā, kur otro pasaules karu nemaz neatceras, kur visi atceras pirmo karu – kā te gāja smagas kaujas, kā cilvēki slēpās savos vīna pagrabos, kā tika iznīcināti viņu vīna lauki. To viņi līdz šai dienai atceras, bet otrais kaut kā pagāja garām. Un interesants ir Austrijas gadījums, kur viņu sentimets ir 1955. gads. Vienā sarunā ar augsti stāvošu Austrijas diplomātu es viņam to pieminēju. Viņš tā no sākuma paskatījās uz mani jautājoši, un pēc tam sāka smaidīt, jo 1955. gadā tika atjaunota Austrijas valsts, un liela loma tur bija Padomju savienībai. Līdz ar to ir pozitīvais sentiments pret Krieviju.

Katrai tautai ir kaut kas savs. Tāpat kā katrai tautai karš sākas tad, kad svešs karaspēks ienāk tavā zemē.

Somiem citā dienā, poļiem citā, latviešiem citā. Tās nianses ir ļoti svarīgi zināt, lai nesabojātu vēl neesošas attiecības ar kādu partneri diplomātu vai prezidentu. Ja tu zini, tev ir iespējas panākt ļoti pozitīvu kontaktu.

Teiksim, Dienvidkorejā zināšanas, ka tur bijusi ilgstoša Japānas okupācija - un ja tu vēl pasaki, ka Latvijā ir bijusi ilgstoša okupācija – kontakts ir nodibināts. Jo tu saproti šīs tautas sāpi, zini datumu vai periodu vēsturē, kas ir ļoti jūtīgs un saglabājas pat vairākās paaudzēs. Kurš no mums tagad atceras Napoleona karagājienus? Pie Barklaja de Tolli pieminekļa neviens neiet likt ziedus. Ir vajadzīgs laiks, lai šis jūtīgais vēsturiskais sentiments kaut kādā veidā lēnām izzustu.

Pats galvenais, uzsvēršu – lēnām. Ja jūs sāksiet ātri to darīt, jums teiks – jūs nepareizi domājat par vēsturi, nekas nesanāks. Jo ir ģimenes vēsturiskā atmiņa ar konkrētiem cilvēku likteņiem, ko tu nekādi nevari izmainīt. Ģimene tomēr ir sabiedrības pamatšūniņa.

Bet vēl atgriežoties pie jautājuma par vidi valstī. Kas tagad būtu aktuāls tagad? Kā mēdz teikt – nelec milzu soļiem, netrako, ej pa druskai.

Vecā zemnieku gudrība.

Kādi tie soļi būtu tagad sperami? Aktuāli, svarīgi?

Lielākā problēma ir, ka cilvēki, kas ir pie varas, nemāk runāt ar cilvēkiem, kas nav pie varas.

Un tādas tiešas, skaidras runas vai savu mērķu izklāsta nav. Tas ir deficīts. Kurš pirmais to iemācīsies, tas arī gūs panākumus nākamajās vēlēšanās. Jo gudrie politiskie skaidrojumi, kuros neko nepasaka – tāds ne melns, ne balts –, tie cilvēkus atbaida. Šis puisis neko nezina.

Bet kaut ko kādam gribas arī noslēpt.

Noslēpt jau tu vari, bet mūsdienu laikmetā jau viss kļūs zināms. Un ļoti muļķīgi kaut ko slēpt.

Un, ja mēs runājam par valsts noslēpumu, tad tur 90% nav nekāds valsts noslēpums. Tas ir ierēdņu slinkums stāstīt cilvēkiem saprotamā valodā, kas tajā dokumentā ir.

Un viņš pasaka, ka tas ir valsts noslēpums.

Jo visiem ir tāds priekšstats, ka specdienesti nosaka, kas ir un kas nav noslēpums. Nē. Specdienesti tikai ievēro, vai noslēpums tiek glabāts. To, kas ir vai nav noslēpums, pasaka ierēdnis, kurš nemāk skaidrot vai arī slinkuma pēc – uzliek dokumentam zīmogi virsū, "Dienesta lietošanai" vai "Slepeni". Tas ierēdnis, kas rada šo slēpšanu vai noslēpumainību, neko labu tur nerada.

Kad cilvēki sapratīs, ka viņiem skaidro un nemelo, tad tā ticība ies uz augšu.

Ko es esmu novērojis visā pasaulē? Cilvēki ir gatavi pieņemt nevienlīdzību, cilvēki ir dažādi, ienākumi viņiem ir dažādi, fiziskais spēks dažāds, izglītība dažāda, bet – cilvēki nav gatavi pieņemt netaisnību.

Ja šī netaisnības sajūta ir, un to veido politiķi, ļoti daudz skaidu lec no šiem nesaprātīgajiem lēmumiem, kas cilvēkus šķeļ vairākās grupās, un tas ir pilnīgi muļķīgi.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka jārunā par principiem, ko mēs ievērosim. Lai tos cilvēki saprot, bet nevis par divdesmit pieciem, bet trīs līdz pieciem principiem. Un tad cilvēki uzticēsies. Jo katrs jau grib dzīvot šajā pasaulē, grib dzīvot samērā labi, grib būt drošs par savu ģimeni, par saviem ienākumiem, par savu nākotni, nekas jau sarežģīts tur nav.

Vienīgi, mūsdienu politika, ne tikai Latvijā, bet Rietumu politika vispār, to ir pārvērtusi par kaut ko tādu, kam politiķi paši netic. Tev ir jātic, par ko tu iestājies, tev jātic savām idejām un jābūt skaidrībā, kā tās realizēt, tad arī būs daudz vieglāk.

Un otra puse ir režīmi, kur demokrātijas vairs nav. Man patīk salīdzināt – Kapitoliju ieņēma ļoti agresīvi protestētāji, tie policisti bija tādi ļoti mierīgi, ieturēti, iecietīgi. Ja jūs parādāt Baltkrieviju vai Krieviju – tur tie protestētāji tādi ļoti miermīlīgi, bet policija viņus vienkārši brutāli sit, un nevis ar asaru gāzi vai ūdensmetējiem, nē – cilvēks sit cilvēku, kāds ir izdomājis, ka tas ir visefektīvakais, kā cilvēkam iedzīt bailes.

Tā nu mums ir visas izvēles. Tas, ka sabiedrība dzīvo samērā labi, to mēs paši kaut kā kautrējamies pateikt, vieglāk ir pateikt, ka te kaut kas nav kārtībā, ka mēs slikti dzīvojam, dzīvojam sliktāk nekā citi.

Varbūt tas latvieša izdzīvošanas instinkts ir tāpēc, ka viņam vienmēr ir tā grumba pierē.

Mēs ar vienu kundzi runājām pirms pāris dienām, un es teicu, ka Austrumos izdzīvošanas instinkts bieži vien ir melot. Ja tu nemelo, tu nevari izdzīvot. To viņi man paši pateica. Šeit iebraucēji studenti brīnās, kāpēc pie mums nemelo. Melo jau tāpat, bet minimāli salīdzinot ar viņu kultūru. Mums ir šī mūžīgu rūpju rieva pierē, un tā mēs ejam uz priekšu. Varbūt tāpēc mēs arī izdzīvojam, nav jau teikts, ka tas ir slikti.

Saruna ar Valdi Zatleru notika 2021. gada jūlijā. Šogad līdz prezidenta vēlēšanām tikai nedaudz vairāk kā mēnesis.  Kā viena no iespējamajām valsts prezidenta kandidātēm kādā balsojumā nosaukta TV personība un radio balss Baiba Sipeniece-Gavare. Ko viņa pati par to domā, lasiet tiešsaistes žurnālā "Klik". 

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!