Karalienes Elizabetes II dzīvesstāsts

Parādījusi ievērojamu atbildības izjūtu

Princese Elizabete Aleksandra Mērija Vindzora piedzima 1926. gada 21. aprīlī pulksten 2.40 savu vecāku mājās, Londonā. Viņa bija savu vecāku pirmais bērns.

Visur pasaulē zināma karalienes mīlestība pret Velsas korgijiem – savu pirmo četrkājaino mīluli Elizabete II saņēma septiņu gadu vecumā, 1933. gadā, kā dāvanu no tēva. Tiek uzskatīts, ka kopš tā laika viņai piederējuši vismaz 30 korgiji.

Sākumā Elizabete mācījās mājās, bet, kad 1936. gadā tronī kāpa viņas tēvs, viņa sāka studēt konstitucionālo vēsturi un jurisprudenci. Elizabetei bija ārkārtīgi tuvas attiecības gan ar tēvu, gan vectēvu Džordžu.

Sešu gadu vecumā Elizabete pastāstīja savam jāšanas instruktoram, ka vēlas kļūt par "lauku dāmu ar daudziem zirgiem un suņiem".

Tiek vēstīts, ka viņa jau no agras bērnības ir parādījusi ievērojamu atbildības izjūtu. Neskatoties uz to, ka Elizabete neapmeklēja skolu, viņa labi pārvaldīja valodas un veica detalizētu konstitucionālās vēstures izpēti.

Tika pat izveidots īpašs uzņēmums "Girl Guides", lai viņa varētu socializēties ar sava vecuma meitenēm.

II pasaules kara laikā viņa iestājās britu armijas palīgdienestā kā apakšleitnante - vadīja medicīniskā dienesta mašīnu un kļuva par automehāniķi.

Pieaugošā spriedze

Pēc kādreizējā Apvienotās Karalistes karaļa Džordža V nāves 1936. gadā viņa vecākais dēls, pazīstams kā Deivids, kļuva par Edvardu VIII.

Tomēr karaļnamam politisku un reliģisku iemeslu dēļ nešķita pieņemama viņa iecerētā Volisa Simpsone, divkārtēja šķirtene. Gada beigās viņš atteicās no troņa, lai varētu apprecēties.

Jorkas hercogs kļuva par karali Džordžu VI. Viņa kronēšana deva Elizabetei priekšnojautu par to, kas viņu sagaida, un viņa vēlāk rakstīja, ka viņai šis notikums šķita "ļoti, ļoti brīnišķīgs".

Ņemot vērā pieaugošo spriedzi Eiropā, jaunais karalis kopā ar savu sievu karalieni Elizabeti nolēma atjaunot sabiedrības ticību monarhijai.

Šķēršļi

Elizabete ar Filipu iepazinās 1934. gadā, kad abi vēl bija pārāk jauni, lai runātu par kādām romantiskām jūtām. Otrā tikšanās bijusi laikā, kad karalienei Elizabetei bijuši 13 gadi, savukārt Filipam - 18. Viņi tikušies Dārtmutas karaliskajā jūras flotes koledžā, kur mācījies princis, un mēļo, ka Elizabete esot uzreiz ieskatījusies pievilcīgajā un staltajā jauneklī.

Jaunā princese, tuvojoties kara beigām, uz īsu brīdi iesaistījās teritoriālajā palīgdienestā, mācījās vadīt un remontēt kravas automašīnu. 1945. gada 8. maijā viņa pievienojās Bekingemas pils karaliskajai ģimenei.

Par 1945. gada 8. maiju, kad nacistiskā Vācija parakstīja aktu par kapitulēšanu un Eiropā beidzās Otrais pasaules karš, Elizabete reiz stāstīja: "Mēs jautājām vecākiem, vai varam aiziet un paši pārliecināties, ka karš beidzies. Es atceros,  mēs baidījāmies, ka mūs pazīs. Atceros nezināmu cilvēku rindas, kas, rokās sadevušies, gāja pa Vaitholu, un mēs visi vienkārši gājām līdzi laimīgi un atviegloti."

Drīzumā Filips kļuvis par biežu viesi Bekingemas pilī. Lai arī meitenes vecāki  uzskatījuši, ka puisis nav gana labs pretendents viņu meitas vīra lomai, pati Elizabete gan bijusi citās domās. Pēc vairākiem gadiem pārim tomēr izdevies pārliecināt princeses tēvu Georgu VI laulības atļaut.

Pirms kāzām nu jau Edinburgas hercogam Filipam nācies pieņemt anglikāņu ticību. Šādu pašu procedūru nācies veikt arī karalienes Elizabetes mazbērnu mātei Meganai Mārklai.

Filips atteicies no Grieķijas un Dānijas prinča tituliem un kļuvis par Lielbritānijas pavalstnieku. Karalis Georgs par to vīrietim piešķīris Edinburgas hercoga, Merionetes grāfa un Grinvičas barona titulus.

Pāris apprecējies samērā smagā politiskajā klimatā, tādēļ viņu kāzas bijušas karaliskajiem standartiem diezgan pieticīgas.

Elizabete laulību tērpam audumu iegādājusies pati. Pašā laulību ceremonijā Elizabete uzstājusi, ka vēlas teikt tradicionālo zvērestu, kurā sola būt uzticīga savam vīram, lai gan visi saprata, ka praksē topošajai karalienei pakļauts būs tieši Filips.

Neskatoties uz grūtībām, pāris ir vadīja samērā laimīgu laulības dzīvi, kurā dzimuši četri bērni - princis Čārlzs, galvenais troņmantnieks, kā arī princese Anna, princis Endrjū un princis Eduards.

Šogad apritēja 70 gadi kopš kāpšanas tronī

Elizabete tronī kāpa 1952. gadā, kad bija 25 gadus veca.

Viņas kronēšana tika pārraidīta televīzijā, neskatoties uz tā laika premjerministra Vinstona Čērčila pretestību. Tā kā Lielbritānijā joprojām bija spēkā pēckara taupība, daudzi iedzīvotāji uzskatīja, ka kronēšanas atspoguļojums nepiedien apstākļiem.

Elizabete bija Lielbritānijā visilgāk valdījušais monarhs, un jau 2015. gadā viņa pārsniedza karalienes Viktorijas valdīšanas gadu skaitu. Viktorija tronī bija no 1837. līdz 1901. gadam.

Lielbritānijas konstitucionālās monarhijas iekārtā karalienes kā valsts galvas amats pamatā ir ceremoniāls, ļaujot valdībai pieņemt likumus un pārvaldīt valsti.

2022. gada 6. februārī aizritēja 70. gadadiena, kopš tronī kāpa pašreizējā Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Viņa kļuva par pirmo britu monarhu, kurš sasniedza platīna jubileju.

1977. gadā Elizabetes II sudraba jubileju pēc 25 tronī pavadītiem gadiem Lielbritānija atzīmēja ar plašām svinībām ielās, un karaliene devās pasaules turnejā.

Savukārt 2002. gadā karalienes zelta jeb 50 gadu jubileja tika atzīmēta ar popmūzikas koncertu Bekingemas pilī, bet dimanta jeb 60 gadu jubileja 2012. gadā tika svinēta ar krāšņu parādi Temzas upē Londonā.

2017. gadā safīra jeb 65 gadu jubileja tika atzīmēta ar ceremoniālām lielgabalu zalvēm Londonas centrā, Londonas Tauerā un citviet Lielbritānijā, kā arī parādi Londonā, kurā Pirmā pasaules kara laika artilērijas ieročus vilka zirgi.

Pēdējos gados viņa arvien vairāk pienākumu ir nodevusi jaunāku ģimenes locekļu rokās, lai gan arī pati, neskatoties uz cienījamo vecumu, piedalās dažādos pasākumos.

Mīļotā nāve

2021. gada 9. aprīlī 99 gadu vecumā mūžībā devās karalienes dzīvesbiedrs princis Filips.

Pērnā gada marta vidū princis tika izrakstīts no slimnīcas un atgriezās Vindzoras pilī, kur pandēmijas laikā kopā ar Elizabeti II dzīvoja izolēti no apkārtējās pasaules.

Februārī Bekingemas pils paziņoja, ka princis cieš no infekcijas, bet neatklāja kādas, tādēļ viņu hospitalizēja. Vēlāk pils norādīja, ka princis nav inficējies ar koronavīrusu.

Marta sākumā pils paziņoja, ka Filips pārvests uz Svētā Bartolomeja slimnīcu, kur viņam tika veikta veiksmīga medicīniska procedūra jau esošas sirds problēmas dēļ.

Pēc tam viņš tika nogādāts atpakaļ Karaļa Eduarda VII slimnīcā, no kuras tika izrakstīts 16. martā. Princis tika hospitalizēts 16. februārī, un tas bija ilgākais laiks, kādu Filips pavadījis slimnīca.