Pēdējais piliens karam un savdabīga Ukrainas pārdale. Izdevums atklāj, kā Kremlis nobrieda iebrukumam

Pētījumā teikts, ka 2021. gada februārī—martā Putins nolēmis, ka uzbruks Kijivai. Medija avoti apgalvo, ka gatavošanās iebrukumam notika teju gadu. Tomēr visu šo laiku Kremlis "vadījās pēc nepareiziem pieņēmumiem un aprēķiniem", norādīja izdevums "Verstka".

Izmeklēšanas autors Iļja Žeguļevs sociālajā tīklā "Facebook" raksta, ka pētījuma pamatā bijušas sarunas ar pietuvinātiem cilvēkiem no Putina svītas, no Krievijas prezidenta administrācijas, kā arī ar Ukrainas prezidenta kancelejas darbiniekiem un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska komandai pietuvinātiem cilvēkiem.

Janukoviča laiki

2010. gadā Viktors Janukovičs kļuva par Ukrainas prezidentu un drīz vien sāka pieņemt lēmumus, "par kādiem Maskava [Leonīda] Kučmas prezidentūras laikā nevarēja pat sapņot", teikts ziņojumā.

Proti, viņš atteicās no Ukrainas integrācijas NATO, pieņēma likumu par krievu valodas kā reģionālās valodas statusu un paziņoja, ka "holodomors ir padomju vēstures problēma". Janukovičs noraidīja arī asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību (ES). Kremļa mērķis bija tuvināšanās ar Ukrainu pēc Baltkrievijas parauga un līdzības, sacīja žurnālists. Vienlaikus Krievija strādāja arī pa diplomātisko līniju, cenšoties atturēt Eiropu no "flirta ar Ukrainu", teikts ziņojumā.

2012. gadā Putins sāka pavadīt vairāk laika vienatnē ar "noteiktas pārliecības grāmatām", raksta "Verstka".

Saskaņā ar izmeklēšanas datiem prezidenta administrācijā Putinam tika izveidota īpaša darba grupa, kas viņam atlasīja grāmatas un piemērotas lappuses par konkrēto tēmu.

Īpaši Krievijas prezidentu interesēja krievu filozofi Ivans Iļjins un Vasilijs Rozanovs, kā arī krievu nacionālists Konstantīns Krilovs. Piemēram, Iļjins neuzskatīja Ukrainu par "patiesi neatkarīgu valsti", teica izmeklētājs. Savukārt Krilovs apgalvoja, ka Ukraina "tika veidota tieši kā PSRS daļa, bieži vien kaitējot krievu iedzīvotājiem".

Krimas aneksija un Minskas vienošanās

Vēl 2014. gada janvārī Putinam nebija nodoma sagrābt Krimu, laikrakstam "Verstka" pastāstīja trīs avoti. Lēmums tika pieņemts spontāni, kad Kremlis februārī saprata, ka Eiromaidana dalībnieki "sagrāvuši Janukoviča varu", norādīja medijs. Putins negaidīja, ka Krimas aneksija tiks atbalstīta Krievijas iekšienē. Pēc tam sākās citu Ukrainas reģionu okupācija, taču tika sagrābtas tikai Doneckas un Luhanskas apgabalu daļas. Donbasa atdalīšanās stāsts vairs nebija Putina personīgā iniciatīva.

"Tā bija FSB [Krievijas Federālā drošības dienesta] iniciatīva, kas nolēma izmantot situāciju un to visu izvērsa," izdevumam "Verstka" pastāstīja kāds Putinam tuvs avots.

Tikmēr Krievijas prezidenta administrācijai tuvs avots norāda – Doneckas un Luhanskas apgabalu sagrābšanā nebija īpaša plāna.

"Bija speciāla operācija Krimā, bet Donbasā tādas nebija. Bija vairāki "spēlētāji", kuri Putinam teica: "Iesim iekšā, Ukrainā ir prokrieviski spēki, rīkosim pretkampaņas, mēs nedrīkstam pamest cilvēkus," sacīja avots.

Krievijas karaspēks iebruka Austrumukrainā 2014. gada augustā, taču toreiz nebija plānu un gatavības pilna mēroga karam, norāda izdevums. Toreiz Kremlis cerēja "pārmācīt" Ukrainas varasiestādes, jo īpaši ar Minskas vienošanos palīdzību.

"Putins pats personīgi iesaistījās Minskas vienošanās rakstīšanā. Viņš pats formulēja punktus par statusu un politisko regulējumu," sacīja bijušais sarunu grupas loceklis.

Kremlis gaidīja, ka Ukraina pieņems [pašpasludināto Doņeckas un Luhanskas "tautas republiku"] DTR un LTR īpašo statusu. Tādējādi tai būtu "divas ārvalstu struktūras, kas nav pakļautas Kijivai".

Putins uzskatīja, ka Donbasu varētu izmantot, "lai pārveidotu visu Ukrainu", piebilda izmeklētājs.

Avoti arī sacīja, ka Kremlis nav lietojis vārdu "karš", taču sāka parādīties paziņojumi "Putins vēlas visu Ukrainu". Taču tolaik tas tika uztverts "kā kaut kāda kaprīze"," raksta mediji, jo konflikts ap DTR un LTR bija izdevīgs "kūpošā veidā".

Zelenska prezidentūra

Saskaņā ar izmeklēšanas datiem pēc Zelenska nākšanas pie varas Ukrainā Kremlis cerēja "apspēlēt nepieredzējušo politiķi", taču viņš izrādījās "grūts sarunu vedējs".

Pirmajā telefonsarunā ar Zelenski Putins izturējās "cieņpilni", sacīja bijušais Ukrainas prezidenta kancelejas vadītājs Andrijs Bogdans. Viņš sacīja, ka "bija jūtama Putina vēlme rast kopīgu valodu".

Saskaņā ar trīs avotu teikto Zelenskis vēlējās atjaunot attiecības ar Maskavu, un viņa komanda vērsās pie dažādiem cilvēkiem pēc padoma. Arī Putins vēlējās panākt vienošanos un cerēja panākt Minskas vienošanās īstenošanu. Taču Ukrainas prezidents atteicās Donbasā sarīkot vēlēšanas, pirms robežu nodošanas, norāda izdevums "Verstka".

No 2019. gada Parīzes samita Putins atgriezās "pamestas līgavas lomā", izdevumam sacīja Aleksandrs Harebins, kurš bija viens no tiem, kas izstrādāja Zelenska ārpolitikas stratēģiju viņa kampaņas galvenajā mītnē.

"Putina ierašanās Parīzē bija milzīga Krievijas prezidenta kļūda, jo viņš pārvērtēja Zelenska un viņa komandas nesagatavotību.

Putins no dižā Krievijas cara pārvērtās gandrīz vai par izsmieklu," sacīja Harebins.

2021. gada februārī Ukrainā tika aizliegti Medvedčuka sabiedrotajam Tarasam Kozakam piederošie televīzijas kanāli "112 Ukraina", "NewsOne" un ZIK. Pēc Zelenska teiktā, šie telekanāli pret Ukrainu vērsa propagandu un kavēja valsts integrācijas procesu ES. Sankcijas skāra arī Medvedčuku personīgi, kurš kopā ar sievu tika turēts aizdomās par terorisma finansēšanu.

Saskaņā ar "Verstka" avotu sniegto informāciju tieši šie stāsti bija "pēdējais piliens" Putina lēmumam gatavoties pilna mēroga iebrukumam.

"Viņš to uztvēra kā personisku uzbrukumu. Medvedčuka un viņa kanālu esamība bija kā tilts un cerība kaut kā politiski atrisināt situāciju. Tad pēkšņi Ukraina sāka eskalāciju.

"Ak jūs nolēmāt eskalēt? Vai jūs nesaprotat, ar ko jums ir darīšana?" - komentēja viena no Putina ilggadējām paziņām.

Putina lēmumu ietekmēja arī pats Medvedčuks, kurš Krievijas diktatoram regulāri stāstīja par savu lielo personīgo atbalstu un prokrievisko noskaņojumu Ukrainā. Izšķiroša nozīme lēmuma pieņemšanā bija arī Putina draugam Jurijam Kovaļčukam. Kā norādīja izmeklētājs, Kovaļčuks un Putins kopš 2020. gada marta "stundām ilgi runāja par konfliktu ar Rietumiem".

Pilna mēroga iebrukums

Lēmums par gatavošanos iebrukumam tika pieņemts 2021. gada februāra beigās un marta sākumā, gadu pirms kara, teikts materiālos. Paši sagatavošanās darbi notika vislielākajā slepenībā. Putins patiešām ticēja, ka varu Kijivā ir iespējams nomainīt "ātri un nesāpīgi", teikts plašsaziņas līdzekļos.

Kāds avots apgalvoja, ka trīs mēnešus pirms kara Kremlī jau bija apspriests, "kā Ukraina tiks sadalīta starp lielajām korporācijām". Bija ideja, ka par katra reģiona attīstību būtu atbildīga viena no Kremlim tuvām valsts vai privātām korporācijām.

Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu nestrīdējās, bet "pat priecājās" par Putina lēmumu, teikts izmeklēšanā.

"Viņš nesaprata [Krievijas] armijas stāvokli, taču viņam bija interesanti. Viņš uzskatīja, ka Putins zina kaut ko tādu, ko viņš nezināja, un tiešām domāja, ka būs kaut kas ne pārāk nopietnāks par Krimas aneksiju," stāsta viena no Putina vecajām paziņām.

Pārējā Krievijas elite ar šo faktu saskārās jau iebrukuma dienā, teikts pētījumā.