Bet kā tad kurināt pareizi, lai ir ne tikai siltas mājas, bet arī neradām draudus videi un pašu veselībai? To skaidro eksperti apkures un energoefektivitātes jomā: SIA “Ekodoma” projektu vadītājs, energoauditors Toms Prodaņuks, Jānis Grašs, SIA “SB” apkures projektu vadītājs, un Edgars Vīgants, Rīgas tehniskās universitātes (RTU) Energotehnikas un vides zinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta asociētais profesors un vadošais pētnieks.

Apkopojot ekspertu sniegtos padomus dažos teikumos – apkures (sadedzināšanas) iekārtu ekspluatācijai ir ļoti liela nozīme, jo pat no ļoti modernām iekārtām var būt augstas putekļu emisijas, ja tās neatbilstoši izmanto. Emisijas no mājsaimniecību apkures iekārtām ir atkarīgas arī no kurināmā, kas tiek izmantots, no izmantotās iekārtas efektivitātes un sadedzināšanas apstākļiem. Apkures iekārtas rada ne tikai ārtelpu, bet arī iekštelpu gaisa piesārņojumu. Ja tiek nodrošināti ideāli sadegšanas apstākļi, tad biomasas kurināšana rada tikai oglekļa monoksīdu (jeb CO), pelnus un ūdeni. Taču neefektīva sadegšana rada augstas dūmu emisijas, kas satur dažādus piesārņotājus, piemēram, tvana gāzi, slāpekļa oksīdus, gaistošos organiskos savienojumus un smalkās daļiņas, kā arī kancerogēnus un mutagēnus savienojumus.

Kā kurināt pareizi?

Smalkās daļiņas rodas, ja krāsnī vai apkures katlā ir nepareizi vai slikti nodrošināts degšanas process: ja degšanas reakcija nenotiek līdz galam. Lai tās neveidotos, jānodrošina kurināmā degšana optimālā līmenī. Svarīgi arī apkures iekārtās lietot atbilstošu kurināmo – granulu katlā tieši granulas, nevis briketes u.tml. Protams, ir radīti arī t.s. kombinētie apkures katli, kuros bez granulām var kurināt arī citu koksnes kurināmo, bet tādam katlam kopējā efektivitāte nebūs tik augsta. Speciālisti piebilst, ka tādā gadījumā var būt tā: ko it kā naudas ziņā ieekonomēsim uz malkas iegādi, to var nākties piemaksāt par ierīces labošanu, papildus tīrīšanu, jo tā būs daudz ātrāk aizsērējusi. Tāpēc padoms ir lietot atbilstošu kurināmo, atbilstošā apjomā un tā, kā to noteicis ražotājs.

Granulu apkures katlu popularitāte aug ik gadu, jo cilvēki novērtē šī apkures veida ērtumu – daudzas darbības notiek automatizēti, pašam atliek vien pievērst uzmanību tikai iekārtas apkopei (pa laikam iztīrīt pelnus vai uzticēt servisa speciālistam veikt regulāru iekārtas apkopi). Granulu katls darbojas teju nepārtraukti, un to būtiskā tehnoloģiskā atšķirība – šajā ierīcē degšana notiek ilgstoši, vienmērīgi, optimālos apstākļos: kurtuvē tiek nodrošināta augsta temperatūra. Šādas ierīces radīto izmešu daudzums ir minimizēts.

Tomēr valstī ir diezgan daudz mājokļu, kuros malkas krāsnis joprojām ir populārākais apkures veids. Ja kurināmo (malku, briketes) apkures iekārtā liek manuāli, degšanas kamerā pēc iespējas ātrāk ir jāsasniedz augsta temperatūra un tāda tā jāuztur visu degšanas laiku (pilna vilkme – optimāla gaisa padeve). Kad kurtuvē ir augsta temperatūra, viss kuras ar pilnu jaudu, kurināmais vislabāk sadeg un arī samazinās kaitīgo piesārņotāju emisijas, pelnu ražošana un kreozota1 uzkrāšanās skurstenī (kreozotu kopš 2003.gada ir aizliegts izmantot sadzīvē). Ieguvums ir arī zemākas izmaksas par kurināmo, jo tā patēriņš mazinās.

Viens no malkas krāsns neērtākajiem ekspluatācijas momentiem ir tas, ka krāsns darbība ir cikliska. Krāsnij ir jāuzsilda krāsns ķieģeļi vai podiņi, tie tad vairākas stundas atdod siltumu. Piemēram, vakarā iekurinām krāsni, pa nakti telpā ir pietiekoši silts, bet no rīta krāsns būs atkal jākurina – tā izpaužas krāsns darbināšanas cikliskums. Tieši iekurinot rodas izmešu risks, jo tad temperatūra vēl ir zema un degšanas process vēl nenotiek pilnībā. Ja vēl izmantojam nepareizi sagatavotu kurināmo (piemēram, slapju malku), tad izmešu ir vēl vairāk. Lai nodrošinātu vienmērīgu degšanu krāsnī, tajā ik pa laikam ir arī jāpiemet pa pagalei vai briketei, kas paģēr uzmanību no kurinātāja.

Tāpat svarīgi krāsnī saglabāt spilgtu liesmu. Zila, dzeltensarkana vai gaiši sarkana liesma liecina par labu kuršanos. Sarkanas, tumši sarkanas liesmas – tas ir indikators sliktai sadegšanai. Ja krāsnī notiek laba degšana, tad ārā no skursteņa parasti neredzēsit dūmus vai tie būs balti. Savukārt, ja degšanas laikā no skursteņa nāk netīri dūmi (tie ir blīvi, dzelteni, tumši pelēki vai pat melni) vai arī, ja kurtuves stikla durtiņas paliek netīras, tās ir pazīmes, ka sadedzināšanas process notiek nepareizi. Ja dūmi smird, tas jau norāda uz ievērojamu daudzumu kaitīgu vielu.

Svarīgi uzturēt augstu dūmgāzu temperatūru skurstenī: 150-200 C, kas sekmē pilnīgu kurināmā sadegšanu; ja tā ir zemāka – pastāv kondensācijas risks. Ja ir iespējams, šo temperatūru vajadzētu mērīt. Labs sadegšanas piemērs ir arī kurtuvē palikušo pelnu krāsa – tiem jābūt baltiem, pelēkbaltiem; ja tie ir tumši, smagi, ja ir palikušas nesadeguša kurināmā paliekas (ogles), pie vainas varētu būt neatbilstošs kurināmais (piem., mitruma daudzums virs 20%), vai arī ir bijusi traucēta gaisa padeve.

Tie, kuri kurina manuāli, noteikti zina, ka pelni no kurtuves ir regulāri jāiztīra. Nepareizas degšanas rezultātā skurstenī uzkrājas kreozots, kas palielina iespēju, ka skurstenis var ar laiku aizdegties. Tāpēc ugunsdrošībai pēc apkures sezonas, kā arī, lai samazinātu uzkrājušos degšanas produktu izmešanu atmosfērā, būtu jāvēršas pie skursteņslauķa.

Ietekme arī nepareizam un nesagatavotam kurināmajam

Viena no lielākajām ietekmēm uz radīto piesārņojumu ir nepareizi sagatavotam vai konkrētai iekārtai nepiemērota kurināmā izmantošana. Visbiežākā kļūda malkas krāsnīm – kurināt ar slapju, pietiekoši neizžāvētu koksni. Tas ir ļoti neefektīvi, jo samazina siltumatdevi, rada papildu izdevumus par kurināmā iegādi un arī videi nedraudzīgi. Labi izžāvēta koksne ir žuvusi vismaz divus gadus. To var izdarīt jau savlaicīgi iegādājoties nepieciešamo koksnes apjomu un noturot to labi vēdināmā, sausā vietā. Ir svarīgi, kur uzglabā savu kurināmo (tas attiecas ne tikai uz malku): vislabāk telpās, sausā šķūnī, bez apkārtējās vides ietekmes (zem lietus, kurināmā iepakojums neuzkrāj kondensātu utt.).

Kurinot slapju malku, tās siltumatdeve būs divas, trīs reizes sliktāka, t.i. būs nepieciešams daudz vairāk kurināmā, jo degšanas procesā būs jāpatērē vairāk enerģijas, lai sākumā šādu malku izžāvētu un tikai tad tā degtu puslīdz optimāli. Turklāt to ir grūtāk iekurināt, tā dūmo, čurkstinās tajā uzkrājies ūdens, bet pats degšanas process būs lēns, nestabils un beigās nebūs silta mājokļa un arī izmešu būs vairāk nekā kurinot sausu malku. Slapjas malkas dedzināšanas rezultātā dūmgāzes veidojošais kondensāts kopā ar sodrējiem tek atpakaļ katlā un tas var arī „nokaut” malkas apkures katlu. Kurinot ar malku, speciālisti iesaka izmantot lapu koku malku, īpaši izceļot alkšņa vai apses koksni – tās siltumspēja ir diezgan augsta (rada lielāku karstumu), tāpat tā rada mazāk dūmu un sodrēju, tāpēc arī skurstenis „neaizaugs” tik strauji.

Kategoriski aizliegts dedzināt atkritumus!

Jau minētās smalkās daļiņas, kas rodas degšanas procesā un pa dūmvadu nonāk atmosfērā, ir tik mikroskopiskas, ka mūsu acs tās nevar saredzēt, arī ar degunu tās nesajust. Apkures iekārtas lietojam savas privātmājās un tām līdzās parasti ir mazdārziņš. Nepareizas degšanas un nekvalitatīva kurināmā rezultātā radušās daļiņas nosēžas ap māju: uz zemes, uz augiem, ūdenī. Kad bērni rotaļājas laukā, noplūc un turpat pie dobes apēd ogu, viņi uzņem šīs daļiņas un kancerogēnās vielas, kas nosēdušās pēc kurināšanas. Jāpiebilst, ka kancerogēnas vielas iedarbojas uz somatiskajām šūnām, rezultātā notiek mutācijas vai rekombinācija, kas noved pie slimībām dzīves laikā vai ļaundabīgajiem audzējiem. Protams, to koncentrācija nav tik liela, lai pēc vienas vai divām ogām, kas noplūktas no dobes, smagi saindētos, bet šādu vielu klātbūtne organismā uzkrājas, un tad vecāki mēdz žēloties gan par bērnu alerģiskām izpausmēm un citām veselības problēmām.

Tas ir vēl viens uzskatāms piemērs, kāpēc kurtuvēs un krāsnīs pareizi jādedzina labas kvalitātes kurināmais. Diemžēl daudzi mēdz dedzināt arī sadzīvē radušos atkritumus: būvgružus, vecas un lakotas mēbeles, plastmasas un gumijas izstrādājumus, kartonu, citus sadzīves atkritumus u.c. Tas būs nelabvēlīgi ne tikai apkures iekārtām, kuru piedrazo ar atkritumu sodrējiem, bet arī videi un veselībai. No šādas prakses noteikti vajadzētu attiekties jo sevišķi tāpēc, ka mūsu valstī ir pietiekami attīstījusies atkritumu šķirošana.

Speciālisti iesaka nomainīt vecās un neefektīvās apkures iekārtas, bet, ja esošie apkures katli vai krāsnis darbojas pietekami kvalitatīvi, rūpējoties gan par efektīvu kurināšanu un mazinot kaitējumu videi un cilvēkiem, lietotājs var iekārtu tīrīt pats vai vērsties pie speciālistiem par regulāru katla apkopi. Ar to „grēko” ne tikai privātmāju īpašnieki, bet arī lielās katlu mājas, norāda speciālisti, novēlot siltus mājokļus un tīru vidi mums visiem apkārt.

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu informatīvās kampaņas “Mana māja. Mana vide” ietvaros, par kuras saturu atbildīga Izglītības, kultūras un inovatīvo projektu asociācija (IKIPA). Projektā privātmāju īpašnieki un plašāka sabiedrība tiks informēta par individuālo apkures iekārtu pareizu ekspluatāciju, par labu kurināmā sadedzināšanas praksi, dažādu kurināmo ietekmi uz veselību un vidi.