16. Latvijas Republika. Publiskā telpa

Pirmais gejs. Žurnālists Kārlis Streips uz dzīvi Latvijā no Amerikas pārcēlās 1989. gadā. Viņš bija pirmais atklātais gejs Amerikas latviešu sabiedrībā un kļuva par pirmo atklāto geju Latvijas latviešu sabiedrībā. Divas reizes viņš ir bijis "the only gay in the village" (vienīgais gejs ciemā).

Pirmais "vietējais" gejs. Latvijas Asociācijas seksuālai vienlīdzībai pārstāvis Ainārs Ločmelis. Ilgstoši bija vispazīstamākais Latvijas gejs. Vēlāk viņš bija viens no Homoseksualitātes informācijas centra dibinātājiem. Ainārs vairs nedzīvo Latvijā.

Pirmais LGBT aktīvists Latvijā. Par tādu var uzskatīt Latvijas Asociācijas seksuālai vienlīdzībai dibinātāju Juri Lavrikovu. Juris ilgstoši bija viens no pazīstamākajiem LGBT tiesību aizstāvjiem Latvijā, viņš arī radīja vairākus pētījumus, kas ir nozīmīgi joprojām. Jau 90. gados Juris pameta Latviju un daudzus gadus strādāja Eiropas nozīmīgākajā LGBT organizācijā "ILGA-Europe".

Pirmās laulības. 1995. gadā 12. augustā 21 gadu vecā latviete Astra Astrīda Indričāne un vāciete Birgita Būvingere Brīvības pieminekļa pakājē reģistrēja partnerattiecības.

Pirmais pikets. 1999. gada 5. decembrī homoseksuāļi, piketējot pie Saeimas, atbalstīja Valsts Cilvēktiesību biroju, kas iesniedza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā likumprojektu "Par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju". Laikraksta "Homoziņas" pirmo numuru pēc šiem notikumiem rotāja Raiņa vārdi "Tiesības tam tik mēdz lemt, kas pats prot tās ņemt."

Pirmā publiskā diskriminācija. 1994. gada rudenī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorija pieņēma rezolūciju "Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu", kas noteica homoseksuāļus vairs nelaist pie dievgalda, kā arī atstumt no pienākumu pildīšanas draudzēs un vietas baznīcas hierarhijā līdz brīdim, kamēr pēdējie "neatgriezīsies no grēkiem uz pareizā ceļa". LELB 18. Sinode rezolūciju pieņēma 1996. gadā, piešķirot tai likuma spēku baznīcā.

Pirmā garīdznieka "iznākšana no skapja". 2002. gadā luterāņu mācītājs Māris Sants "iznāca no skapja". Baznīca viņu atstādināja no Rīgas Kristīgās draudzes mācītāja amata par homoseksuālisma propagandu. LELB arhibīskaps Jānis Vanags skaidroja, ka tas darīts nevis publiski atklātās homoseksualitātes dēļ, bet tāpēc, ka Sants izplatīja baznīcas viedoklim pretējus uzskatus. Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags 2002. gada 8. jūnijā avīzei "Diena" komentēja lēmumu izslēgt mācītāju Māri Santu no luterāņu garīdzniekiem: "Faktiski Māra Santa stāsts ir piemērs tam, ka homoseksuāli cilvēki baznīcā netiek ne diskriminēti, ne nicināti, bet var ieņemt pat vadošus posteņus, kamēr vien viņi, baznīcas valodā runājot, cīnās labo cīņu. Par nožēlu, no studijām Anglijā (un droši vien pēc kontakta ar geju atbalsta organizācijām) Māris atgriezās kapitulējis. Viņš gan joprojām teica, ka paliek ģimenē un homoseksuālu dzīvi nedzīvo, noliedza, ka sniedzis anonīmo interviju žurnālam "Ieva" un ka ar segvārdu "Jonatāns" organizē konspiratīvu geju draudzi. Tagad izradās - runāja nepatiesību."

Pirmais tiesas process darba tiesību diskriminācijas dēļ. 2004. gadā Māris Sants iesniedza tiesā civilprasību pret Rīgas Kultūras vidusskolu, uzskatot, ka nav pieņemts darbā seksuālās orientācijas dēļ. 2005. gadā Rīgas Ziemeļu rajona tiesa daļēji apmierināja Māra Santa prasību pret Kultūras vidusskolu, kas tiesas spriedumu pārsūdzēja. 2006. gadā Rīgas apgabaltiesa noraidīja Māra Santa prasību pret Kultūras vidusskolu.

"Pirmais bērns", kas dzimis Latvijas homoseksuāļu laulībā, pasaulē ieradās 2012. gada 16. februārī. Viņa vecāki ir viens no retajiem publiski zināmajiem lesbiešu pāriem Latvijā – bijusī vieglatlēte, olimpiete Līga Kļaviņa un juriste Evita Goša, kuras apprecējās 2005. gadā. Viņu dēls tika ieņemts mākslīgās apaugļošanas ceļā. Zēna bioloģiskais tēvs ir sabiedrībā pazīstamais frizieris Pērs Bogomazovs, gejs.

Pirmā politiķa "iznākšana no skapja"

2014. gada 6. novembrī partijas "Vienotība" biedrs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs mikroblogošanas vietnē "Twitter" publiski paziņoja, ka ir gejs:

"Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visu veidu partnerattiecībām, cīnīšos par to, zinu, ka tūliņ būs megahistērija, bet #Proudtobegay."

Pirmā grāmata par LGBT vēsturi Latvijā tika izdota tikai 2012. gada jūnijā. Žurnāliste Rita Ruduša grāmatā "Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi padomju Latvijā" ir ļāvusi ieskatīties 12 cilvēku dzīvēs. Vienpadsmit no viņiem ir izauguši Padomju Savienībā, viņu homoseksuālā pieredze pārsvarā attiecas uz 20. gadsimta 80. gadiem. Kaut gan homoseksualitāte ir dekriminalizēta jau vairāk nekā 20 gadus, homoseksuāļi piesargās "ierakstīties" Latvijas pagātnē, kur viņi neapšaubāmi bija, un par to liecina šī grāmata. Tomēr, runājot par cilvēku pieredzēm, ko arhīvu dokumentos grūti notvert, joprojām aktuāls ir jautājums, kā uzzināt to homoseksuāļu stāstus, kuri bija pieauguši cilvēki 20. gadsimta 40., 50., 60. un 70. gados. Nenovērtējams pienesums Latvijas homoseksuāļu vēsturei ir ne tikai Ritas pierakstītie stāsti. Arī pieredze, kas gūta komunikācijā ar interviju varoņiem, būs vērā ņemama mutvārdu vēstures avotu veidošanā.

"Sākotnēji šķita, ka uzdevums apkopot intervijas ir vienkāršs – atliek tikai atrast homoseksuālus cilvēkus, kuri bija jauni padomju laikā, un iejūtīgi viņus izvaicāt par to, kā likuma un sabiedrības normas ietekmēja viņu dzīvi. Šodien, pusotru gadu garā projekta beigās, es zinu, ka šis "atrast" un "iztaujāt" būtiski atšķiras no tā "atrast" un "iztaujāt", pie kāda biju pieradusi savā 20 gadus ilgajā žurnālistes mūžā. Identificēt interviju varoņus un pierunāt viņus būt atklātiem par to, kas gadu desmitiem bijis slēpts, un aprakstīt viņu stāstus tā, lai varoni nevarētu atpazīt tie, kuri pazīst (bet nezina "to"), ir piņķerīgs, laikietilpīgs un pamācošs process, īsta pacietības un iejūtības skola. Vairāki varoņi uz sarunātajām intervijām neatnāca un pazuda no sarakstes, citi bija gatavi runāt tikai elektroniski, vēl citi piekrita runāt tikai ar nosacījumu, ka saruna notiek manās mājās, nevis publiskā vietā. Esmu bezgala pateicīga tiem, kas atsaucās un ļāva man ieskatīties viņu neredzamajā dzīvē,"* grāmatas priekšvārdā raksta Rita Ruduša.

Pie mutvārdu vēstures avotu radīšanas noteikti būtu jāķeras, jo bez tāda veida vēstījuma, kas lasāmi grāmatā "Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā", Latvijas 20. gadsimta vēsture paliks neglābjami "caura". Gadsimtu gali būs mūsu rokās, bet – kur atrast vidu?

*(Rita Ruduša. "Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi padomju Latvijā". Rīga: Mansards, 2012, 12.–13. lpp.)

Notikumi Latvijas kultūrā, kuros reprezentēts homoseksualitātes diskurss

Literatūra

Teātra un operas izrādes

"Eņģeļi Amerikā" (Dailes teātris, dramaturgs Tonijs Kušners, režisors Mārtiņš Eihe, 2012)

"Dukši" (Jaunais Rīgas teātris, dramaturģe Agnese Rutkēviča, režisors Gatis Šmits, 2013)

"Valentīna" (Latvijas Nacionālā opera un balets, komponists Arturs Maskats, režisors Viesturs Kairišs, 2014)

"Cerību ezers" (Jaunais Rīgas teātris, dramaturgs un režisors Vladislavs Nastavševs, 2015)

"Īsie zibsnīgie mirkļi" / "Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība" (Nacionālais teātris / Mūzikas un mākslas atbalsta fonds; dramaturgs Vilnis Vējš, režisors Ģirts Šolis, 2011/2014)

Dokumentālais kino

Latvijas homoseksuāļu kopienas stāstu Rietumeiropā ir izstāstījis dokumentālās filmas "Homo@lv" (2010) režisors, idejas autors un operators Kaspars Goba 2011. gadā 61. Starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā. Piecus gadus veidotā filma vienlīdz rūpīgi ļauj ieskatīties gan praida organizētāju un LGBT aktīvistu, gan kustības "No Pride" aktīvistu viedokļos un varoņu dzīvesstāstos.

Savdabīgajā "praida arheoloģijā" no tā ieceres rašanās mirkļa 2005. gadā līdz paziņojumam par kopēja Baltijas praida organizēšanu Rīgā 2010. gadā aplūkojamas pēdējo gadu norises Latvijā no citas perspektīvas, raisot pārdomas par manipulēšanu ar cilvēku ideāliem un politiķu lomu tajā un uzdodot jautājumu, kāda ir demokrātijas cena Latvijā.

Filma tika iztirzāta pat Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē 2011. gada 2. februārī, spriežot par Latvijas kino nākotni. Daži deputāti ierosināja valsts līdzekļus piešķirt filmām pēc to lietderības patriotisma veicināšanā un vēsturisko sasniegumu atspoguļošanā, norādot, ka tādām filmām kā "Homo@lv" tēmas mazsvarīguma dēļ finansējumu nevajadzētu piešķirt.

Homoseksuāļu vēsture bijušajā PSRS un Latvijas PSR būs atspoguļota arī režisores Ināras Kolmanes (filmu studija "Deviņi") dokumentālajā filmā "Dubultā dzīve. Sekss un PSRS" (Latvijas, Francijas, Ukrainas kopražojums), kuras starptautiskā pirmizrāde notika 2017. gada novembrī Francijā. Filmā cita starpā irepizode, kas vēsta arī par jūrmalnieka, homoseksuāļa Kaspara Aleksandra Irbes (1906–1996) unikālajām dienasgrāmatām, kurās fiksēta viņa pieredze homoseksuāļu subkultūrā padomju Rīgā.

"Neona pavasaris" ir nospriegota jauniešu drāma un naktsdzīves hronika. Filmas galvenā varone Laine ir studente, kas dzīvo Rīgas priekšpilsētā. Laikā, kad Laines vecāki pārstāj dzīvot kopā un viņai jāuzņemas atbildība par mazo brāli, Laine nonāk Rīgas pagrīdes reivu scēnā, kur viņa iemīlas reiverē Gundā un atklāj savu seksualitāti. Taču bezmiega nakšu un ballīšu iespaidā Laine pakāpeniski sāk zaudēt saikni ar realitāti un ģimeni.

Viedokļu līderis teica 

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags 2002. gada 8. jūnijā avīzei "Diena" komentēja lēmumu izslēgt mācītāju Māri Santu no luterāņu garīdzniekiem:

"Faktiski Māra Santa stāsts ir piemērs tam, ka homoseksuāli cilvēki baznīcā netiek ne diskriminēti, ne nicināti, bet var ieņemt pat vadošus posteņus, kamēr vien viņi, baznīcas valodā runājot, cīnās labo cīņu. Par nožēlu, no studijām Anglijā (un droši vien pēc kontakta ar geju atbalsta organizācijām) Māris atgriezās kapitulējis. Viņš gan joprojām teica, ka paliek ģimenē un homoseksuālu dzīvi nedzīvo, noliedza, ka sniedzis anonīmo interviju žurnālam "Ieva" un ka ar segvārdu "Jonatāns" organizē konspiratīvu geju draudzi. Tagad izrādās – runāja nepatiesību."