FOTO ⟩ "Viņai kaut kur ir jābūt." Justīnes meklēšana noslēgusies bez rezultātiem

"Bezvēsts.lv" vadītājs Aleksandrs Faminskis izveidotajā meklēšanas štābā portālam "Apollo.lv" pastāstīja, kas šodien notika mazās Justīnes meklēšanas pasākumā Rogovkas apkaimē, Rēzeknes novadā.

Ne tuvu ne cerētie 1500... 

"Ko es varu pateikt? Man ļoti žēl, ka nebija daudz cilvēku. Godīgi sakot, mēs rēķinājāmies, ka būs vairāk cilvēku. Mēs visu laiku runājam - ja, piemēram, Lielbritānijā pazūd bērns, savācas 10000 cilvēku, Norvēģijā arī... Un visi secina - cik jauki, ka cilvēki tā var savākties. Nu, kāpēc Latvijā ir pazudusi septiņus gadus veca meitenīte Justīne, bet līdz šim mēs viņu vēl neesam atraduši?

Man ir ļoti žēl, ka bija tik maz cilvēku, gribējās sapulcēt vairāk. Sanāk nelāgi - redzam, ka [aplikācijā] reģistrējušies ir apmēram 700 cilvēki, bet realitātē [šie cilvēki] sēdēja mājās un skatījās savos viedtālruņos un redzēja, kur mēs staigājam.

Šeit uz vietas bija apmēram 120 cilvēki, pārējie sēdēja mājās un skatījās telefonos, kā mēs staigājam. Tas ir skumji, ka tik daudzi neatbrauca.

Vēlos pateikt paldies tiem, kuri atbrauca. Tie ir īsti cilvēki. Es zinu, ka meklēt cilvēku vienmēr ir ļoti grūti. Tas ir milzīgs darbs - fizisks, morāls. Tas nekad nav viegli. Vienmēr esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kuri meklē, jo viņi atbrauc, viņi palīdz mums, palīdz sev. Kādreiz tas var skart viņus pašus. Latvija ir ļoti maza. Mēs visi viens otru varētu pazīt un nekur tālu nav jāmeklē radi. Piemēram, reiz pazuda un nomira mana bijušā kolēģa mamma. Viņš vērsās pie manis. Šeit viss ir sasaistīts.

Mēs nekad nevarēsim atrast daudz cilvēkus, ja nespēsim savākties, atbraukt un piedalīties meklēšanas pasākumos.

Es domāju, ka ar to ir jāstrādā. 2009. gadā, kad parādījās "Bezvēsts.lv", neviens par to vispār nezināja - ka ir šāda organizācija, kas meklē pazudušus cilvēkus. Domāju, mēs esam daudz sasnieguši. Mēs cieši sadarbojamies ar Valsts policiju. Kopumā esam atraduši 143 cilvēkus - gan dzīvus, gan mirušus. Jūs redzējāt šodien, cik grūti ir meklēt cilvēkus. Ir gadījumi, kad braucam meklēt 20 reizes un neatrodam, bet 21. - atrodam. Gadās arī, ka atrodam pirmajā dienā.

Uzskatu, ka esam kļuvuši par profesionāļiem. Mēs protam meklēt. Mēs zinām, kā tas ir jādara. Esam pateicīgi mūsu atbalstītājiem. Lai arī nesaņemam algu neviens, esam pateicīgi, ka mums dāvina specializētu aprīkojumu - zemūdens robotus, kvadraciklus, dronus.

Vislielākajā vērtē ir cilvēki, kuri var atbraukt, piedalīties un palīdzēt pazuduša cilvēka meklēšanā.

Grūtākās vietas atstājam saviem "Bezvēsts.lv" veterāniem - viņi brauks meklēt bīstamās vietās: purvos un tamlīdzīgās vietās, jo cilvēki, kuri atbrauc, lielākoties nav apmācīti meklēt cilvēkus.

Cilvēki ir pieraduši domāt klišejās: atver "Facebook", super, super, bet dzīvē tā nenotiek. Ļoti bieži mēs atbraucam un nevienu neatrodam. Par to nerakstām, jo tur nav ko rakstīt.

Justīnes meklēšana ir īpaša. Mums visiem ir bērni. Septiņus gadus vecs bērns ir kaut kur pazudis un es neticu NLO, kas viņu varētu būt nolaupījuši. Viņai kaut kur ir jābūt. Ja mēs neatrodam, iespējams, viņas šeit nemaz nav. Varbūt viņa ir nolaupīta. Mēs nezinām, kas ir noticis.

Kad "Bezvests.lv" piedalās meklēšanā, mēs nezinām, kas īsti ir noticis - cilvēks ir pazudis vai viņam kāds ir palīdzējis pazust. To mēs uzzinām tikai vēlāk. Precīzāk - pat ne mēs. Mēs neizmeklējam šīs lietas, mēs tikai meklējam.

Kad pazuda [piecpadsmitgadīgā skolniece] Olga Kozlova, kuru noslepkavotu atrada Jaunciema mežā, arī šķita, ka viņa aizgājusi uz mežu un pazuda. Visi runāja toreiz - ai, meitene laikam iepazinās ar kādu, viss ar viņu ir kārtībā. Vēlāk izrādījās, ka meitene klasesbiedram bija mācījusi latviešu valodu, bet viņš meiteni iemānījis mežā, izracis bedri un grupā brutāli nogalinājis. Lūk, tā ir realitāte.

Nekad nevar zināt, kas noticis

Tikai tad, kad cilvēku atrod, ir skaidrs, kas ar viņu ir noticis. Ja atrodam mirstīgās atliekas un tās ir sakropļotas, tad tas ir noziegums. Policija pieslēdzas un to izmeklē.

Olgas Kozlovas gadījumā pusaudži bija izdomājuši "spēli" - slepkavot cilvēkus. Meitene bija pirmā. Vēlāk viņiem nepatika, ka izmeklētājs uzdod daudz jautājumus, pēc tam vēl vēlējās slepkavot.

Ja mēs tolaik nebūtu atraduši līķi, mēs nezinām, cik noziegumus viņi būtu vēl pastrādājuši, stāsta "Bezvests.lv" vadītājs.

Kas tiks darīts pēc sestdienas meklēšanas?

Sestdien pārmeklēti aptuveni 25 kvadrātkilometrus plaša teritorija. Precizitātei - tas vēl jāpārbauda.

"Mēs redzam tikai daļu no lielās bildes. Valsts policija redz visu lielo bildi. Pie mums diezgan bieži vēršas, lai iedodam statistiku, cik ir pazudušu bērnu vai kopumā cilvēku. Mēs redzam tikai to daļu, kad cilvēki vēršas pie mums. Es drīzāk skatītos nevis vēršanās lūgumus, bet gan statistiku par tā arī neatrastajiem cilvēkiem.

Piemēram, ja pazūd pusaudzis ar noslieci uz klaiņošanu, viņš, visticamāk, atradīsies. Bet iesniegums tāpat tiek pieņemts. Bet ir tādi, kuri patiešām pazūd. Un viņus neatrod. Un statistikā viņi ir visi kopā.

Policija dara savu darbu, mēs - savu," norāda Faminskis.

"Liels paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri atbrauca. Viņi to darīja par saviem līdzekļiem. Viņi palīdzēja un piedalījās Justīnes meklēšanā. Manuprāt - dzīves jēga arī ir palīdzēt tiem, kuri nonākuši nelaimē. Kāpēc jādzīvo, ja nevaram palīdzēt bērniem? Kāda jēga dzīvei? Tikai nopirkt aifonu, nopelnīt miljonu?

Es neprotu skaisti runāt. Es šeit esmu dzimis, audzis, man šeit ir daudz draugu. Man gribas atdarīt ar labu - atstāt pēc sevis kaut ko labu, gaišus darbus. Vislabākais ir mana komanda - man tā ir zelta vērtē. Arī citi cilvēki, kuri nekļūst par brīvprātīgajiem, viņi vienkārši palīdz savu iespēju robežās. Tas arī ir brīnišķīgi. Liels paldies!

Mēs orientējamies meklēt dzīvus cilvēkus, ne līķus. Piemēram, ja tagad ir pazudusi kāda meitenīte Rīgā, mēs varētu atbraukt un mums būtu ļoti lielas cerības viņu atrast, jo mēs protam to darīt.

Meklēt mirušus cilvēkus esam iemācījušies, jo bieži nācies meklēt cilvēkus un nācies atrast viņus mirušus.

Dzīvus cilvēkus ir vieglāk meklēt - palaid dronu ar siltuma kameru, suņus, cilvēkus pa pareizajiem maršrutiem. Līķi meklēt ir daudz grūtāk.

Vai mēs uzzināsim, kas notika ar Justīni?

Es domāju, ka 80% ir, ka mēs uzzināsim rezultātu. Agrāk vai vēlāk.

Kad Krāslavā pazuda [13 gadus vecais] Jānis Tkačenko, kuru vēl brauksim meklēt uz purvu, parādījās informācija, ka ir liecinieks, kur redzējis, ka viņš noslīcis šajā vietā. Mēs turp braucām vairākās misijās. Pagaidām neesam atraduši, bet mēs neesam pametuši šo lietu. Runājām ar puiša mammu, vieta, kur viņš noslīka, mums ir zināma. Purvā ir ūdens,  tāpēc ķermenis, esot tur, ilgāku laiku nesadalās.

Laikā, kad braucām meklēt Jāni, mūs palūdza atrast citu cilvēku, kurš pazuda pirms diviem gadiem. Mēs viņu atradām. Viņa ķermenis, atrodoties purva dzīlēs, bija labi saglabājies," saka Faminskis. 

Viņš piekrīt arī instruktoram - sestdienas meklēšanai ir rezultāts.

"Ir rezultāts, šeit viņas [Justīnes] nav. Tātad sliecamies vairāk uz citu versiju. Iespējams, noticis noziegums.

Cilvēks nevar vienkārši izgaist. Man viss ir vienkārši - bija bērns, tātad kāds ir vainojams pie tā, ka bērns ir pazudis.

Arī Justīnes tēvs tic, ka meita ir dzīva.

Kamēr neesam atraduši līķi, mums jādomā, ka viņa ir dzīva. Lai labāk tas būs brīnums un kaut viņa būtu dzīva. Ja būtu ziema... Nezinu... Šis stāsts ir nesaprotams," saka "Bezvēsts.lv" vadītājs.