LMĪB aicina nekavējoties noteikt mežaudzes tirgus vērtībai atbilstošas kompensācijas

Foto: ronstik/Shutterstock

Latvijas mežu īpašnieki un visi meža nozarē strādājošie izjūt arvien lielāku nevienlīdzību un netaisnību gan Latvijas likumdošanā, gan Eiropas Savienības noteiktajās normās. Diemžēl šī brīža politiskā dienaskārtība nostāda nozari krīzes priekšā, tāpēc nozares pārstāvji aicina politikas veidotājus ieklausīties būtiskākajos iebildumos.

Marta sākumā aizvadīts vērienīgs mežsaimnieku un lauksaimnieku protests, kur pulcējās teju 1000 dalībnieki. Protestētāji no dažādiem reģioniem sabrauca pie Ministru kabineta ar smago tehniku. Meža īpašnieki aicināja valdību ieviest taisnīgas kompensācijas par ierobežojumiem, ja zeme tiek nodota dabas aizsardzībai. Tāpat zemnieki un mežsaimnieki iebilda pret birokrātiju nozarē, kā arī iestājas vēl par virkni prasību.

Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMĪB) iesniegusi prasību vēstuli Ministru prezidentei, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrei un zemkopības ministram par līdzvērtīgām tiesībām meža nozarē strādājošajiem un citiem jautājumiem, jo diemžēl nozare ir krīzes priekšā.

“Tāpēc aicinām politikas veidotājus ieklausīties būtiskākajos iebildumos, lai kopā veidotu nozarei samērīgu un godīgu politiku, kas ļauj saglabāt darba vietas, vairot iekšzemes kopproduktu un stiprināt ekonomiku, jo izdevumi valsts aizsardzībai un citām būtiskām jomām tikai palielināsies. Pilnībā piekrītam viedoklim, ka viens no valsts drošības garantiem ir cilvēku labklājība,” pauž Latvijas Meža īpašnieku biedrības (LMĪB) valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.

Nevar saimniekot

Latvija ir viena no mežiem bagātākajām Eiropas valstīm, un racionāla zemes apsaimniekošana, audzējot mežu un iegūstot koksnes ražu, ļauj nodrošināt vairāk nekā 40 000 tiešo darba vietu visā Latvijā. Īpaša nozīme tam ir ārpus pilsētām. Meža īpašnieki nav pret dabas aizsardzību, bet par nozarei samērīgu un godīgu politiku.

“Mūsu ģimenei pieder mežs ap 20 ha Gaujas Nacionālā parka (GNP) teritorijā, lieguma zonā, savulaik tur saimniekoja mans tēvs, cirta nedaudz, tad kādu laiku neko nedarījām,” stāsta Andis Malējs, meža īpašnieks ar augstāko mežsaimniecisko izglītību. “Nesen nolēmām veikt mežu inventarizāciju, atjaunot meža apsaimniekošanas plānus, un tad izrādījās, ka mums ir biotopi – divās trešdaļās meža liegts saimniekot, jo tur ir veci boreāli meži. Sajūta tāda, ka paņemti nogabali, kas ir vecāki, un biotopu liegums uzlikts automātiski. Neko zāģēt nedrīkst, neskatoties uz to, vai dabā tas mežs atbilst definīcijai "vecs boreāls mežs". Es, protams, neesmu dabas eksperts, dažās vietās tas tiešām ir smuks, piekrītu, bet dažās vietās īsti nav. Bet nu nedrīkst neko – pat sausu nokaltušu egli izvest no meža ārā.”

Malējs saka, ka nekad nebija domājis veikt kailcirtes, bet 10–15 procentus sava meža gan vēlējies izmantot, vispirms, lai celtu māju, bet to, kas paliktu pāri, – pārdotu. Mežu gadiem kopis tēvs, tāpēc no viena hektāra sanāktu vairāk nekā 400 kubu laba un vērtīga materiāla. “Iepriekš esam ņēmuši ārā tikai nesmuko, lai paliek tas smukais.

Skāde, ja tā parēķina, man iet simtos tūkstošu. Kompensācija, ko sola, – 190 eiro par hektāru –, ir daudzkārt mazāka par īsto vērtību, ko neiegūstu, cērtot kokus. 

Man kā mežsaimniekam, protams, vairāk gribētos, lai man ir mežs, nekā nauda, jo nekad neesmu plānojis ņemt vairāk kā salīdzinoši nelielus procentus. Gribu, lai tas mežs aug.”

Viens no aktuālajiem jautājumiem, kurā nozare lūdz tūlītēju valdības iesaisti, ir jautājums par kompensācijām mežu īpašniekiem, kuru mežu zemes tiek nodotas dabas aizsardzībai.

Faktiski nacionalizācija

Mežu īpašnieki nav pret saprātīgu dabas aizsardzības politiku, taču

mežu īpašnieki visā Latvijā ir nonākuši faktiski beztiesiskā stāvoklī, jo, lai arī neformāli, pēc būtības viņu zeme tiek nacionalizēta.

Diānas Dančauskas no tēva mantotais 5.2 ha meža īpašums atrodas GNP teritorijā, bet nepilnu kilometru no robežas, kur beidzas parka teritorija. “Kaimiņu īpašumā pirms vairāk nekā 10 gadiem meža izstrādes laikā atrada aizsargājama putna, iespējams, ka mazā ērgļa ligzdu, tāpēc arī manam mežam, apmēram pusei, aizmuguriski uzlika liegumu, padarot to par mikroliegumu un buferzonu,” stāsta Dančauska. “Pērnā gada augustā lūdzu liegumu, kā nepamatotu, noņemt, jo visā šajā laikā neviens putns nebija ligzdojis. Vērsos Dabas aizsardzības (DAP) pārvaldē ar lūgumu, bet man atbildēja, ka putns varot atgriezties. Kurp? Tur jau pat vairs īsti tās ligzdošanas vietas nemaz nav. Eksperti atbrauca, pastaigāja, mani neuzaicināja. Meža īpašumam ir apsaimniekošanas plāns, kas derīgs līdz 2038.gadam. Pēc dabas pārvaldes eksperta pastaigas manā mežā tagad ir vairs apmēram pushektārs meža, kur varu veikt kaut kādu saimniecisko darbību bez ierobežojumiem, jo manā mežā, kur nebija putna lieguma, atrada rožaino apmalpiepi! Sēne nemaz tāds retums nav, lai gan vēl aizsargājamo sēņu sarakstā ir. Vēl daļā meža, ko biju taupījusi, uzradās biotops – boreālais mežs!”

Dančauska retoriski vaicā: kam man tad tas mežs vispār ir vajadzīgs? “Manu mežu ir uzurpējusi Dabas pārvalde. Atnāks eksperti nākamo reizi – atradīs vēl kaut ko? Es ceru, ka man izdosies apstrīdēt DAP lēmumus.

Manuprāt, tā ir nenormāla patvaļa, kas šobrīd notiek. Vienkārši mēs gribam – mēs uzliekam. Sajūta tāda, ka valsts meži izcirsti vai ir kāds cits iemesls, bet, lai savāktu dabas liegumiem nepieciešamos hektārus, Dabas pārvalde privāto mežu īpašumiem, kurus to saimnieki sataupījuši, uzliek visus liegumus, ko prasa Eiropa, jo, ja tu neko mežā saimnieciski nedari – tas kļūst par boreālo mežu.”

Dančauska lūgusi atļauju izcirst astoņzobu mizgrauža sabojātos kokus, bet tam netika dota atļauja, tika uzlikti jauni ierobežojumi mežam. Rodas jautājums - vai tad cīņa ar mizgrauzi nav prioritāte? “Manai saimniecībai gadā ir nepieciešami 20 kubikmetri malkas, esmu gatava to mežu atdot DAP, lai katru gadu vai nu kompensē tā brīža tirgus vērtībā, vai  sagādā man nepieciešamo malku, ja nevaru savā mežā pat kritalas savākt. Man nav mērķa mežu izcirst, bet gan ilgtermiņā tur saimniekot, kopt. Par kompensāciju, kas gadā ir viens procents no meža vērtības, es nevaru nepieciešamo kurināmo sagādāt.” Dančauska savus iebildumus plāno nosūtīt DAP, jo līdz 8.aprīlim vēl var paust savu viedokli par sava īpašuma kārtējo apgrūtinājumu.

Valstij veidojot jaunas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, zemes īpašnieki vairumā gadījumu tiek nostādīti fakta priekšā, ka viņu īpašums ir iekļauts jaunā aizsargājamā teritorijā, 

informē LMĪB. Šāda situācija neveido pozitīvu meža īpašnieku attieksmi pret dabas aizsardzības sistēmu. Citāda situācija un attieksme veidotos, ja meža īpašnieki varētu brīvprātīgi izvēlēties platību, ko nodot dabas aizsardzībai. Eiropā šāda prakse jau pastāv, piemēram, Somijā, kur mežu īpašnieki iesaistās teritoriju novirzīšanā dabas aizsardzībai. Šādā sistēmā īpašnieki var lemt par savu meža platību izslēgšanu no saimnieciskās darbības, slēdzot līgumu ar valsti un saņemot kompensāciju atkarībā no līguma termiņa un ierobežojumiem, norāda Muižnieks.

Nesamērīgas kompensācijas

Proti, šobrīd likums nosaka, ka par vienu hektāru, kurā meža īpašniekam liegta saimnieciskā darbība, tiek maksāti 50 līdz 190 eiro gadā, kas var būt pat mazāk par 1% no meža reālās vērtības.

Godīga un atbilstoša kompensācija būtu mežaudzes tīrās tagadnes vērtības apmērā. Tāpēc LMĪB aicina nekavējoties noteikt taisnīgas, mežaudzes tirgus vērtībai atbilstošas kompensācijas par meža zemēm, kam, veidojot īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un mikroliegumus, noteikti ierobežojumi.

Līdz taisnīgas kompensāciju sistēmas ieviešanai pieprasa nekavējoties apstādināt jaunu aprobežotu teritoriju veidošanu un nepastiprināt aprobežojumus jau izveidotajās.

“Mans mežu īpašums ir pie Engures ezera 25 ha, kompensācija – 45 eiro, bet es tur darīt nevaru neko, jo 10 kubikmetri no hektāra man ir jāatstāj kukainīšiem ēšanai,” stāsta Aigars Gūtšmits, meža īpašnieks no Talsu puses. “Man ezermalā ir 25 hektāri, tad rēķinām – tās ir 10 baļķvedējmašīnas. Es nedrīkstu nevienu koku paņemt! DAP uzskata – kukainīšiem vajag. It kā stingrais liegums man nav, bet reāli saimnieciskā darbība tur ir neiespējama, tas ir biotops.”

Gūtšmitam ir iebildumi arī par noteikumiem, kas attiecas uz novadgrāvjiem: ”Gar novadgrāvjiem visur ir aizsargjoslas – 10 metru nedrīkst cirst, DAP saka – lai erozija nebūtu. Kāda tur erozija? Tas ir novadgrāvis, kam jānovada virsūdeņi! Par to vispār nav nekādas kompensācijas, nav pat diskusijas. Ja kaut kas ir sabiedrībai vajadzīgs – nu tad kompensējam! Kaut kāda sistēma jāizstrādā, jo citādi sanāk: DAP runā vienu – tev taču viss ir atļauts –, bet īstenībā nekas nav atļauts. Savulaik visiem maksāja 80 eiro, nu labi, lai “zaļajiem” tiek, bet, kā uztaisīja diferencēšanu, tā man 45 eiro uz hektāru. Nu tad, pag, es gribu kaut ko zāģēt! Paskatos noteikumus – nu nevaru neko darīt, bet viņi runā, ka drīkst. Es saku, ok, atbrauciet man uz mežu un parādiet, ko es drīkstu darīt.

Atbrauca pie manis uz mežu trīs dažādi eksperti no dažādām iestādēm: DAP, Engures dabas parka un mežzinis. Nostāvējām pie viena koka, kam nokritusi galotne, pusstundu. Pusstundas laikā eksperti nespēja vienoties, vai tas koks ir augtspējīgs vai nav. Taču tad, kad es to nozāģēšu, atradīsies eksperts, kurš man uzliks sodu.

Jautāju ekspertiem, kas tad ir tas vērtīgais, kas man ir jāsargā. Viņi zināja nosaukt tikai vienu puķīti. Latvijā daba ir salīdzinoši labi saglabājusies, aizsargājamie augi un citas sugas ir visur. Arī tur, kur nav biotopu. Neviens jau nepasaka to vīziju, cik tad mums vajag sargāt.

Un vēl – Engures ezers paliek sekls, viss pārpurvojas, man mežs ir sabrucis. Manu mežu ir iznīcinājuši, nesaimniekojot ezerā, jo viņiem vienkārši nav naudas. Man saimniekošana nav iespējama.

Būtu kopīgi visiem jāvienojas, uz ko tad mēs īsti ejam, cik mums vajag sargāt. Un cik kompensējam?

Man palīdz tas, ka es jau esmu ar to samierinājies. Man liegums jau ir bijis gadu gadiem, sliktāka situācija ir tiem, kam tagad uzliek. Tā ir maldināšana, ja saka, ka, nu labi, biotops, varat kaut ko nozāģēt, bet šos kokus jau neņem ostā pretī! Jābūt sertifikātam, tāpēc vari tikai pats sev malkā nokurināt.

Grasos rakstīt DAP, jo man mežs ir iznīcināts. Man pārsvarā ir bērzu audze, kas ir pāraugusi – aptuveni 115 gadi. Bērzs ir cērtams 71 gadā, tad normāli viņš var izturēt vēl 20 gadus. Tagad viss ir sabrucis. Vai man jēga kaut ko stādīt, guldīties iekšā, es nezinu, vai vispār kaut ko varēs. Es teiktu – jāvienojas pie galda, cik mums vajag hektāru stingro liegumu, un viss, jo kas tad tas par “mīkstāku liegumu”, ja ierobežo ar veselu sarakstu, jo beigās tas pats vien ir.

Manā situācijā katrs hektārs, kur ir liegums, tie ir 500 eiro gadā zaudējumi, bet kompensē tikai 45 eiro. Ja man tagad pēkšņi atļaus saimniekot, tur jau vairs nav ko saimniekot. Viss vērtīgais, kad bija jānovāc, to man lika sapūdēt.

Kad deviņdesmitajos gados dabūju šo mežu, man likās jocīgi: vai tiešām tā būs, ka nesaimniekos?”

Nozare zaudē konkurētspēju

Pašlaik Latvijas pieeja dažādu Eiropas direktīvu un regulu ieviešanā padara daudzas nozares, tostarp mežsaimniecību un kokrūpniecību, mazāk konkurētspējīgas.

Piemēram, tāda pārtikusi valsts kā Zviedrija savos solījumos Eiropas Komisijai par dabas aizsardzības mērķiem tālredzīgi balansē vides un mežu apsaimniekošanas dzīvotspējas un attīstības mērķus, solot palielināt aizsargāto platību apjomu no 15,5% uz 17,7% ES noteikto 30% vietā. Tikmēr Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija tiecas izpildīt maksimālos mērķus, nekautrējoties pazaudēt vismaz 7500 darbavietu meža nozarē strādājošajiem.

LMĪB norāda, ka attiecīgo plānošanas dokumentu saturā nav aprēķinu, cik hektāru un kādās vecumklasēs mežaudzes tiks aprobežotas, līdz ar to nozares ekspertu vērtējumā ietekme var būt vēl lielāka.

Latvijas valdībai daudz prasmīgāk ir jācīnās par savu iedzīvotāju interesēm, un tā vietā, lai vienmēr tiektos sasniegt lielākos ierobežojumus, būtu jāpanāk līdzvērtīgs aizsargājamo teritoriju īpatsvars.

Un, kas vēl svarīgāk – jāveido dabas aizsardzības sistēma, kas aizsargā ne vien pašas dabas vērtības, bet arī to veidotājus, negraujot mūsu ekonomikas iespējas šīs aktivitātes finansēt vienlīdz labi, kā to dara citas ES meža nozares lielvalstis.

Atmežošanas regula, kuras pamatmērķis ir nogriezt no Eiropas tirgus produktus, kas trešajās valstīs iegūti neatgriezeniska mežu izciršanas procesa rezultātā, jau no šā gada beigām paredz visiem Latvijas meža nozares uzņēmumiem radīt virkni jaunu darbavietu bez reālas pievienotās vērtības, lai manuāli, darbietilpīgi un bez automatizācijas iespējām aizpildītu datubāzi koksnes produktu izsekojamībai ES iekšienē par spīti faktam, ka Latvijā meža zemju platības konstanti pieaug un atmežošana notiek, stingri regulēta procesa ietvaros mainot zemes lietošanas mērķi.

Latvija nav spējīga konkurēt ar jau pašlaik sankcionēto koksnes produkciju, kas Eiropā masveidā ieplūst no Krievijas un Baltkrievijas, savukārt pašas ES solījumi aplikt ar adekvātu ievedmuitu vai vispār neielaist ES tirgū “zemāka standarta” ražojumus ir teju neizpildāmi.

Iebilst pret papildu nodokļu slogu

LMĪB vēlas vērst uzmanību arī uz ES plānotajiem ETS 2 sistēmas CO2 nodokļiem degvielai, kas paredz nepiemērot šo nodokli meža tehnikai. Taču pieredze rāda, ka Latvijas centība var spēlēt par sliktu nozarei, šo nodokli piemērojot bez izņēmumiem.

Jāņem vērā, ka mežsaimniecībā izmantojamā tehnika ikdienā nepārvietojas pa koplietošanas autoceļiem, tomēr maksā pilnu akcīzes nodokli, tāpēc valdības nespēja risināt papildu nodokļu slogu būtu nepieņemama.

Tāpat lēmumu pieņēmējiem jādara viss iespējamais, lai Latvijas meža nozarē strādājošajiem būtu tādi paši nosacījumi kā konkurentiem Somijā, Zviedrijā, Igaunijā vai citur Eiropā, jo jau pašlaik valsts veidotā politika nozari nostāda sliktākās pozīcijās: kā piemēru var minēt gan augstos darbaspēka nodokļus, gan slimības lapu atmaksas sistēmu.

Kā risināt?

Meža nozarē strādājošie aicina neatlikt šos būtiskos jautājumus, kas kritiski ietekmē nozares darbību un starptautisko konkurētspēju. Lai sarunu ceļā kopīgi rastu risinājumus, aicina nekavējoties veidot darba grupu, kas vienkopus pulcētu gan nozares pārstāvjus, gan svarīgākos politikas veidotājus:

  1. Nekavējoties pieņemt izmaiņas normatīvajā regulējumā par kompensācijām saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās;
  2. Nekavējoties izstrādāt programmu brīvprātīgai dabas aizsardzības sistēmas ieviešanai Latvijā;
  3. Ievērot samērīguma un saprātīguma principu un mazināt birokrātiju, veicinot konkurētspēju ar pārējām ES un citām valstīm.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām