/nginx/o/2025/03/14/16713176t1h8b2b.jpg)
Tiesa likusi atcelt darījumu, kurā pilnvarniece pārdevusi pati sev tai uzticēto īpašumu, turklāt par 21 reizi zemāku cenu nekā tā kadastrālā vērtība.
AT aģentūru LETA informēja, ka tā atteikusies ierosināt tiesvedību pēc sievietes kasācijas sūdzības saņemšanas, līdz ar ko spēkā stājies spriedums, ar kuru darījums tika atcelts.
Lietā izskatīta prasība, kuras pamatojumā prasītājs norāda, ka izdeva sievietei universālpilnvaru pārvaldīt un pārzināt visa veida viņam piederošos kustamos un nekustamos īpašumus, kā arī rīkoties ar tiem.
Dažus mēnešus vēlāk prasītājs uzzināja, ka sieviete, izmantojot pilnvaru, viņam piederošo nekustamo īpašumu pārdevusi sev par cenu, kas ir 21 reizi zemāka par nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība. Šis darījums netika saskaņots ar prasītāju. Viņš lūdzis tiesai atcelt šo darījumu pārmērīga zaudējuma dēļ.
Sieviete atsaucās uz prasītāja solījumu atstāt nekustamo īpašumu viņai, kā arī uz to, ka veikusi ieguldījumus īpašumā un to, ka viņas rīcība nav ļaunprātīga, kā arī to, ka pirkuma maksa var būt atkarīga no pušu personiskām attiecībām.
Apelācijas instances tiesa savā spriedumā vērtējusi pilnvarojuma saturu, sievietes rīcības atbilstību Civillikuma noteikumiem par pilnvarnieka pienākumu pārstāvēt pilnvaras devēja intereses, rīkoties nevis pēc savas iegribas, bet saskaņā ar pilnvaras devēja rīkojumiem un tā, kā viņš būtu rīkojies pats. Tiesa atzina sievietes rīcību par ļaunprātīgu tāpēc, ka viņa pārdeva nekustamo īpašumu sev par nesamērīgi zemu cenu, neņemot vērā, ka pilnvara nepiešķir tiesības gūt tiešu labumu sev.
Tiesas spriedumā arī norādīts, ka faktiski sieviete kā pilnvarniece ir izlēmusi, ka viņa kā pircēja ir pelnījusi prasītāja labvēlību, kura dod tiesības iegūt nekustamo īpašumu par zemāku cenu. Tiesa secināja, ka šāda labvēlības izrādīšana ir pārdevēja personiska tiesība, kura nepāriet pilnvarniekam, ja vien tas pilnvarojumā nav īpaši atrunāts.
Sieviete par apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, taču AT atteicās ierosināt tiesvedību, jo senatoru kolēģijai nebija acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā.