Kādu iemeslu dēļ bieži vien attiecībās izveidojas krīzes?Vai ir grūti pārvarēt krīzi attiecībās? Pie kā vairākums gadījumos noved krīzes nepārvarēšana?Kādi ir labākie veidi, lai krīze tiktu pārvarētu un abi divi cilvēki justos gandarīti un laimīgi? Uz šiem jautājumiem atbild psiholoģe, Marte Meo terapijas praktiķe, Geštaltterapijas praktiķe Rita Strautmane.
Krīze (no grieķu val. «krisis» – pārmaiņas), tas nozīmē to, ka ģimenē un attiecībās notiek krasas pārmaiņas vai grūtības. Krīze ir emocionāls stress, brīdis, kad īsā laika posmā ir jāmaina ierastais pasaules, sevis un savu attiecību redzējums. Krīze attiecībās ir plašs jēdziens, lai to sašaurinātu, es piedāvāju tēmu, par kuru tiek mazāk runāts, proti, krīze attiecībās ar nozīmi krīze ģimenē.
Lai runātu par krīzēm attiecībās, ir jāizdala vairāki, iespējami etapi, kuriem izaug cauri katra ģimene. Tādēļ būtisks ir jautājums, kāds ir attiecību ilgums, kādi ir ģimenes dzīves apstākļi, kāds ir ierastais komunikācijas veids ģimenē u.c. būtiski faktori.
Ja runa ir par agrīno krīzi attiecību sākumā, kad pāris nesen ir stājies kopdzīvē vai laulībā, tad nozīmīgs ir katra laulātā personības aspekts, kurā ietilpst: motivācija, kādēļ ir izvēlēts tieši šis partneris, kādas ir katra vīzija par laulību vai kopdzīvi, katras ģimenes vēsture, attiecības vecāku ģimenē, kādas ir katra vērtības, mērķi un, visbeidzot, arī ekonomiskie faktori: materiālā labklājība, dzīves apstākļi u.c.
Pirmie laulības dzīves gadi, nenoliedzami ir svarīgākie un norāda uz turpmāko ģimenes stabilitāti. Kā norāda statistika, tad šķiršanās bieži notiek šo pirmo dzīves gadu laikā, neskatoties uz to, ka ģimenes noskaņa kopumā ir emocijām piesātināta un romantiska. Šajā ģimenes veidošanās posmā, krīze rodas, galvenokārt, tādēļ, ka kāds no dzīves biedriem nespēj pieņemt savu jauno lomu, uzsākt pastāvīgu, atdalītu no vecākiem, savu – ģimenes dzīvi.
Nākamā attiecību krīze tradicionāli tiek skatīta, kā brīdis, kad ģimenē ienāk jaundzimušais. Kaut arī būtībā, šīs krīzes aspekti aizsākas, brīdī, kad bērniņš tiek ieņemts, kā arī laiks, kad sieviete un vīrietis gaida jaundzimušā ienākšanu viņu ģimenē. Šeit svarīgas ir gan sievietes un vīrieša attiecības gaidīšanas laikā, gan motivācija, ar kādu mazulis ir pieteicis sevi šai pasaulei. Motivācija var būt dažāda – no situācijas, kad bērniņš ir plānots un gaidīts, līdz motivācijai, ka bērna dzimšana atrisinās materiālās grūtības. Tāpat krīzi attiecībās var ieviest arī bērniņa dzimšanas plānošana un pašas dzemdības. Šis ir nozīmīgs brīdis, jo jaunajā ģimenē notiek būtiskas pārmaiņas, katram no ģimenes locekļiem sev ir jāpiemēro jauns lomu sadalījums: tēvs – māte – bērns. Šajā periodā krīzi vieglāk ir pārvarēt tām ģimenēm, kurās kopdzīve pirms bērna piedzimšanas ilga no viena līdz trīs gadiem. Savukārt, pastiprināti krīzi var izjust tās ģimenes, kur bērniņš pēc laulības slēgšanas ir ieradies pasaulē pirmā gada laikā, tas skaidrojams ar to, ka jaunie vecāki nav izdzīvojuši pāra divvientulību, nav notikusi pirmā lomu pieņemšana: sieva – vīrs.
Turpmākās attiecību krīzes ir saistītas ar bērna pakāpenisku pieaugšanu un ievadīšanu sociālajā dzīvē – bērnudārzs, skola, pusaudžu vecums, pilngadība, bērna aiziešana no ģimenes un, visbeidzot, savas jaunās lomas pieņemšana – vecmāmiņa un vectētiņš. Jāsaka, ka būtisks krīzes posms ģimenes loceklim ir tad, ja viens no partneriem nomirst. Šī krīze ir saistīta ar vientulības pieņemšanu, spēju pieņemt palīdzību no citiem.
Jāatzīst, ka būtisks krīzes posms attiecībās ir tad, kad bērni pamet vecāku mājas. Tad partneri saskaras ar to, ka bērni ir izauguši, ierastās rūpes par bērniem vairs nav nepieciešamas, un dzīvesbiedri atkal nonāk attiecībās viens pret vienu. Šo krīzes posmu veiksmīgi pārvar tie pāri, kuriem galvenā ģimenes misija nav bijusi bērnu audzināšana un izskološana, bet tie, kuriem kopdzīves laikā bija izdevies saglabāt intimitāti un savu kā pāra vērtību.
Ja ģimenē ir tradīcijas visu izrunāt un kopīgi meklēt risinājumus, tad visdrīzāk krīzes situācijas tiks veiksmīgi izdzīvotas.
Krīze ir neizbēgama kopdzīves attīstības sastāvdaļa, neizdzīvo vai nepārdzīvo krīzi tie pāri, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir apstājušies savā kopdzīves attīstībā. Viens no iemesliem ir nespēja izdzīvot kādu no sākuma krīzēm, kad pāris it kā paliek kādā no savas kopdzīves attīstības etapiem. Piemēram, sākotnēji, kad vēl tikai tiek veidotas attiecības, kad vīrietis un sieviete ir satikušies, iemīlējušies lieto apzīmējumus – mums patīk, mēs mīlam utt. Šo periodu nomaina pakāpeniska atdalīšanās, kad jānotiek pārejai es – tu. Šis posms var būt īpaši sāpīgs, jo partneri kļūst patstāvīgi, katram var parādīties savs hobijs, sava aizraušanās, tas ir posms, kad partneri attālinās viens no otra. Bieži viens no krīzes iemesliem attiecībās ir tad, ja viens no partneriem ir gatavs attālināties, bet otrs vēl joprojām vēlas palikt īpašā tuvībā. Tad rodas nesaskaņas, kas visbiežāk dzirdamas kā – viņš man vairs nepievērš uzmanību. Man liekas, ka es viņam vairs neesmu tik svarīga kā agrāk. Tu esi palikusi pret mani vēsāka. Man liekas, ka viņam/viņai ir uzradies mīļākais/-kā. Savukārt no otra partnera var dzirdēt – mani viņš/viņa žņaudz nost ar savām rūpēm. Es vēlos pabūt vienatnē utt.
Otrs būtisks aspekts ir tas, kā ģimenē ir pieņemts risināt konfliktus. Ja ģimenē ir tradīcijas visu izrunāt un kopīgi meklēt risinājumus, tad visdrīzāk krīzes situācijas tiks veiksmīgi izdzīvotas. Savukārt, ja ģimenē konflikti tiek apspiesti, tas izpaužas, kā «mums viss ir labi» vai «es nevēlos šobrīd par to runāt» utt., tad ģimenē un pāra attiecībās uzkrājas emocionāla, neatrisinātu jautājumu spriedze, kurai agri vai vēlu, kaut kad un kaut kur ir jāizlādējas, tikai jautājums: «Vai tad ģimene tam patiesi būs gatava?»
Būtiska ģimenes attīstības norāde ir domu un jūtu atklāta paušana, sadarbība un cieņpilna attieksme pret katru no ģimenes locekļiem.
Un galvenais, pēc katras krīzes seko jauna pieredze un jauna attīstības kvalitāte!