Soču ziemas olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēja ne vien 58 sportisti, bet arī vairāki brīvprātīgie palīgi, kuru vidū bija Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente Signe Luika un 4. kursa students Eduards Ivanovs.
«<i>Daj telefon načaļņika!</i>»* Sočos prasīja reti (15)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Labākais jautājums, kādu es kā brīvprātīgā saņēmu, bija no vienas sievietes, kura man vaicāja: «Uz šejieni atbraucu ar autobusu un jutu, ka man aizkrita ausis. Atpakaļ vēlos braukt ar gaisa tramvaju, taču man ir kardiorespirators. Vai es drīkstu braukt ar gaisa tramvaju?» Protams, ka nemācēju atbildēt un aizsūtīju uz medicīnas posteni. Cilvēki domā, ka brīvprātīgie, kas strādā olimpisko spēļu sacensību vietās zina atbildes uz visiem jautājumiem. Vaicā arī par to, kur pilsētā varētu paēst boršču?» atceras Luika.
«Ar sportistiem bija daudz vieglāk un patīkamāk strādāt nekā ar skatītājiem. Skatītājiem vari pateikt, ka šeit nedrīkst sēdēt, bet viņš tev piecas minūtes skaidros, ka tomēr šeit apsēdīsies vai paprasīs: «Daj telefon načaļņika!» («Iedod sava priekšnieka telefona numuru!» - krievu val.)». Sportistiem atlika vienreiz paskaidrot un viņi uzreiz saprata. Viņi apzinājās, ka tas tiek darīts viņu drošības dēļ,» stāsta Ivanovs.
«Tomēr priekšniecības telefona numuru prasīja ļoti reti. Jāsaprot, ka tiem cilvēkiem, kuri varēja atļauties iegadāties biļetes uz olimpisko spēļu sacensībām, bija attiecīgs inteliģences līmenis un viņi neatļāvās tamlīdzīgas lietas. Būtisku incidentu nebija. Gadījās vienīgi, ka bija izpārdota viena tribīne, kuras vispār nebija, taču mūsu priekšā bija simts cilvēki ar biļetēm. Protams, visu atrisinājām un visi bija priecīgi,» saka LSPA docente, kura par brīvprātīgo strādāja kalnu slēpošanas kūrortā «Rosa Khutor».
No sociālajos tīklos tik bieži publicētajiem kāzusiem abi brīvprātīgie gan neko neesot manījuši. «Protams, bija dažādi kāzusi, kad likās, nu, kā tā var būt? Bet varēja redzēt, ka Krievija ļoti centās, lai šīs spēles izdotos. Lai gan sportistiem, gan skatītājiem, gan brīvprātīgajiem būtu viss labākais. Cilvēki bija pretimnākoši un varēja atrisināt visas radušās problēmas. Uz tā fona plānās sienas un trīsarpus stundas ceļā vairs nešķita liels mīnuss. Galu galā organizējot lielus pasākumus var gadīties kļūdas. Nekļūdās tikai tie, kas neko nedara,» secina Luika.
P.S. Tuvākajā laikā portālā «Apollo» varēsiet lasīt plašāku rakstu par Signes un Eduarda redzēto, piedzīvoto un pārdzīvoto Soču Olimpiādē.