Kiršteins: «Tautas fronti neveidoja VDK, bet...»

(..) It kā neredzama roka būtu parāvusi vaļā gadu desmitiem mūrētos aizliegumu aizsprostus: bailes vēl trīsuļo krūtīs, tomēr ļaudis iet un iet uz Brīvības pieminekli — viņi liek ziedu pie zieda tur, kur tas bija liegts tik ilgu laiku... (..) Atceros, 1987. gada 23. augustā arī es biju Rīgā — pie Brīvības pieminekļa. Vai es tolaik biju drosmīga? Nedomāju vis. (..) Kāpēc? Tāpēc, ka arī mana ģimene bija cietusi staļiniskajās represijās, un neviens no maniem tuvajiem cilvēkiem nevēlējās plaši apspriest 1949. gada traģiskos notikumus. Un nevēlējās tāpēc, ka baidījās no jaunām represijām.

Varbūt tieši šis noklusējums vēlāk radīja pārrauta aizsprosta efektu — Atmodas kustību. Emocijas un ilgas krājās, pildījās un brieda, līdz... Līdz vairs nespēja noturēties ikdienības piespiedu aizsprostā.

Šodienas vēstures mācību grāmatu pliekanā tukšība pilnībā liedz jaunajiem cilvēkiem kaut vai nedaudz iejusties to laiku fenomena — Atmodas — būtībā. Nesenā vēsture, kuras piepildījums bija atjaunotā Latvijas valsts, ieslodzīta dažās rindkopās, no kurām nerodas itin nekas: nedz minimāla sapratne par faktiem, nedz saviļņojošs pacilājums, prieks par priekšgājējiem. (..) Esmu to tālo notikumu dalībniece, un es nezinu lielāku bagātību par šo brīnumu, ko mums visiem ir dāvinājis liktenis — tā ir Atmoda.

(..) Daudzi saka: kāpēc gan mēs cīnījāmies par brīvu Latviju, kāpēc gan bija vajadzīga Atmoda, ja jau tagad viss ir tik slikti?! Bet pamēģiniet, nožēlnieki, uz brīdi atgriezties Atmodā: vai jūsu ideāli kaut mirkli bija netīri? Vai jūs toreiz kaut attāli pieļāvāt iespēju, ka Latvija varētu arī nebūt brīva? Toreiz mēs visi bijām cilvēciski vienoti un tīri, toreiz mēs pat iedomāties nespējām, ka jelkāds mūsu līdzgaitnieks spētu nodot izlolotos Atmodas ideālus. Un, ja šodien redzam, ka spēja gan, tad... Tad Atmodas ideāli no šīm — lielākām vai sīkākām — nodevībām nekļūst netīrāki, naivāki vai nesaprotamāki. Tie paliek tādi paši. Tie vienmēr būs tādi paši. Atmodu nevar vainot par šodienas nelietībām, nodevībām, zaglīgumu un muļķību. Varbūt īstā Atmodas skaidrība un vērte atklāsies tikai nākotnē? Varbūt. Spožs, ilgstošs gaismas plaiksnījums, reiz pāršķēlis nakti, ielaužas rītdienā. Mums uz to jātiecas.»

Kāds Atmodu un Tautas fronti atceras ar siltu un mazliet skumju sentimentu, kāds cits — varbūt ar labdabīgu ironiju, vēl kāds — ar nožēlu par savu vientiesību, vēl kāds cits — ar vēsu un pragmatisku vērtējumu, kas izriet no šodienas konsekvencēm. Viens no tādiem pragmatiķiem ir Aleksandrs Kiršteins, bijušais Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) valdes loceklis, LR Augstākās Padomes deputāts, Saeimas deputāts. Viņš vienmēr piedalījies Latvijas Tautas frontes aktivitātēs un kongresos, un šodien, LTF 1. kongresa otrajā dienā, kas uzausa tieši pirms 20 gadiem, Aleksandrs Kiršteins atcerēsies daudz ko, kas bijis.

— Zinu, ka pirms LTF 1. kongresa notika daudz kas, par ko nezin kādēļ nestāsta šodienas oficiālie vēsturnieki. Varētu teikt, ka notika sagatavošanās tautas kustībai, jo signāls jau izskanēja: Igaunijā bija noticis radošo savienību plēnums.

— Jā, 1988. gada pavasarī publicista Viktora Avotiņa dzīvoklī vairākkārt sanāca kopā cilvēku grupa, kurā bija Viktors Avotiņš, Rudīte Kalpiņa, Egils Zirnis, Aleksandrs Kiršteins, Rolands Kalniņš, Sarmīte Ēlerte, Voldemārs Šteins, Uldis Bērziņš, Jānis Baltvilks un Arnolds Klotiņš, un sāka apspriesties par to, ka Latvijā vajadzētu paveikt ko līdzīgu, turklāt bez kompartijas centrālkomitejas klātbūtnes. Protams, mēs zinājām, ka radošās savienības ir partijas un čekas kontrolē, taču kaut kā varēja mēģināt izvairīties. Bija daudzi jautājumi, par ko gribējās runāt: Latvijas neatkarība, Molotova–Ribentropa pakts. Bet gluži reāls jautājums bija par latviešu jauniešiem, kurus krievu karakungi tvarstīja, lai sūtītu dienēt uz Krieviju. Tāpēc mēs domājām, ka varētu atjaunot latviešu nacionāli teritoriālo korpusu, kur dienētu latviešu jaunieši. Sākām par to spriest, un tad kādu dienu pēkšņi piezvanīja Guntis Valujevs, Rakstnieku savienības kompartijas pirmorganizācijas sekretārs (viņš, protams, piestrādāja arī citos kantoros), un skaidri pateica: jūs varat darīt, ko gribat, bet nebūs nekāds teritoriālais korpuss. Pēc kāda laika viņš piezvanīja atkal un pateica, ka Jānis Peters bijis kompartijas centrālkomitejā, kur viņam skaidri un gaiši pateikts, ka zēni, protams, var blēņoties smilšu kastē, bet viņus gaida lielas nepatikšanas. Atceros, ka Viktors viņu, Valujevu, toreiz pasūtīja, sak, tu dari savu darbu, mēs darīsim savējo. Pēc kāda laika tomēr sapratām, ka mūsu dokumenti neies cauri, un tad iniciatīvu pārņēma oficiālā, kompartijas cekas atbalstītā grupa, kas radīja daudz mīkstāku radošo savienību plēnuma lēmumu. Šajā grupā ietilpa Valentīna Klibiķe, Jānis Stradiņš, Māris Baidekalns, Iļja Gerčikovs un Andrejs Cīrulis. Tāpēc tagad man liels brīnums, ka Ēlerte un Peters izliekas, ka neko nezina par to, kā kompartija ietekmēja šo procesu. Pāris dienas pirms plēnuma oficiālā grupa paņēma no mums dokumentus, kurus bijām radījuši, bet plēnuma dienā jau zinājām, ka par teritoriālo korpusu oficiālajā dokumentā nav ne vārda. Viktors Avotiņš piecēlās un skaļi pateica, ka ir bijis priekšlikums par šāda korpusa izveidi. Zālē atskanēja saucieni: liekam uz balsošanu! Prezidijā, kur sēdēja Peters, Džemma Skulme un citi, izcēlās apjukums. Taču balsojumu tomēr atļāva. Protams, 90 procenti delegātu bija «par». Peters skaitīja balsis, bet pats nobalsot aizmirsa.

— Bet plēnuma dokumentos šis priekšlikums tomēr neparādījās.

— Protams, ka ne. Šā teksta redaktore bija Sandra Kalniete. Nu, kaut kā viss tika samuļļāts, nobalsots, un nākamajā dienā parādījās oficiālais teksts. Mūsu ierosinājuma par teritoriālo korpusu tur patiešām nebija! Tā vietā bija parādījies tekstiņš, ka mēs iesakām no Latvijas PSR iesauktajiem jauniešiem kultūrautonomijas tiesības viņu dienesta vietās. Tas nozīmēja to, ka latvieši dienēs turpat, kur dienējuši, un viņiem varbūt atļaus tur dziedāt «Zilo lakatiņu». Ēlerte intervijā nesen teica, ka toreiz esot bijušas vēl radikālākas grupas, un diez kas būtu noticis, ja tām ļautu vaļu... Nesaprotu, kas ir noticis ar šo sievieti.

— Bet vismaz tas ir fakts, ka šajā plēnumā pirmais par Molotova–Ribentropa paktu skaļi un atklāti runāja Mavriks Vulfsons.

— Tas ir mīts. Par šo paktu pirmie runāja Arnolds Klotiņš un Juris Dimiters. Mavriks pirmajā dienā sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Peters nesen teica, ka Mavriks toreiz esot sēdējis un visu pierakstījis, jo šaubījies, vai runāt — varbūt par agru? Tās pašas dienas vakarā Mavriks pakonsultējies ar saviem draugiem — ārpolitikas speciālistiem, kuri viņam esot ieteikuši otrajā dienā iet un runāt. Ha, vecais NKVD aģents aizgāja noziņot saviem draugiem, un tie viņam ieteica, kā rīkoties!

— Kā tu zini, ka Mavriks bijis NKVD aģents?

— Viņš pats reiz kādā atklātības brīdī par to izstāstīja.

— Peters bija radošo savienību plēnuma vadītājs, tautā mīlēts un cienīts dzejnieks. Kāpēc viņš atteicās vadīt Tautas fronti?

— Domāju, tāpēc, ka viņš bija pārāk cieši saistīts ar vecajām varas struktūrām. Iespējams arī, ka viņš piesardzīgi gaidīja, kas notiks, jo tad jau nevarēja zināt, ko darīs represīvie orgāni.

— Jānis Peters aicināja balsot par Daini Īvānu kā LTF priekšsēdētāju.

— Ko varu teikt par Īvānu... Tas ir viens no gadījumiem, kad vēsturiski notikumi uzmet viļņa virsotnē cilvēku, kas absolūti nav piemērots šāda mēroga uzdevumam. Īvāns nospēlēja savu lomu Daugavas aizstāvības kampaņā, kļuva ļoti populārs, tāpēc arī Peters lūdza viņu uzņemties LTF vadīšanu. Domāju, ka Īvāns bija pārāk emocionāls kā žurnālists, turklāt viņam bija pārāk liela pietāte pret kompartijas centrālkomitejas cilvēkiem Peteru un Gorbunovu, turklāt viņš bija izteikti mērens politiskajos jautājumos.

— Kā tev šķiet, vai plēnuma dalībnieki un pēc tam Tautas frontes dalībnieki bija pietiekami radikāli? Vai varbūt gāja pakāpenisko ceļu, kādu ierādīja mērenie spēki?

— Domāju, ka vismaz 80 procenti bija tādi mērenie. Viņi gribēja suverēnu Latvijas Republiku, kurai ar Padomju Savienību kopīgas vai vismaz saskaņotas ārlietas un aizsardzība. Mavriks Vulfsons mums uzzīmēja shēmu: vidū ir Krievija, pirmajā orbītā ap to ir Baltkrievija un Ukraina, otrajā orbītā riņķo Centrālāzijas un Kaukāza republikas, bet trešajā orbītā, kur notiek koķetērija ar ASV un Rietumeiropu, — Baltijas valstis. Par to, ka Mavriks bija ļoti labi informēts par visu, liecināja kaut vai viens fakts: mēs uzzinājām, ka viņš ir slims, nopirkām apelsīnus un devāmies pie viņa, bet sieva, mūs ieraudzījusi, izbrīnā iesaucās: vai tad jūs nezināt, ka Mavriks ir Vācijā? Viņš taču tur gatavo Gorbačova vizīti! Tas bija 1990. gadā.

— Un tomēr 1988. gada vasarā sāka veidoties Latvijas Tautas fronte...

— Jā, tā veidojās daļēji no augšas, daļēji no apakšas. Kompartija saprata, ka mērenu organizāciju varēs kontrolēt, tāpēc vajadzēja diskreditēt visas organizācijas, kas pieprasīja pilnīgu Latvijas neatkarību. Vieglāk to bija izdarīt ar grupu «Helsinki 86», jo tur jau bija dažādas iekšējas nesaskaņas. Taču ar LNNK bija problēmas, jo organizācijā 1988. gada vasarā iestājās apmēram 10 000 biedru, turklāt nebija priekšsēdētāja, kuru varētu ietekmēt. Organizāciju vadīja valde. Nebija nekādu kompromitēšanas un provokāciju iespēju, jo viss bija atklāti. Tajā laikā ļoti aktīvi notika LNNK diskreditācija, kur piedalījās tā laika oficiālā prese (ne tikai «Cīņa», bet arī «Padomju Jaunatne»), nosaucot LNNK par radikālu un pat ekstrēmu organizāciju. Mērķis bija viens: iestāstīt cilvēkiem, ka tie pusdullie pajolīši, kaut kādi LNNK biedrīši, prasa kaut kādu Latvijas neatkarību. Nonāca pat tik tālu, ka Gorbačovam pietuvinātais Alberts Kauls, lai viņam vieglas smiltis, pat deklarēja, ka visādi ekstrēmisti draud pie laternu stabiem pakārt komjauniešus un komunistus. Tās, protams, bija pilnīgas muļķības. Izskatījās, ka kompartija nostiprināja savu kontroli pār topošo Tautas fronti. Taču, pārlecot pāri laikam, varu apgalvot, ka tā zaudēja savu kontroli laikposmā no 1989. gada līdz tā paša gada maijam, kad grupa radikālāk noskaņoto tautfrontiešu izveidoja 31. maija Aicinājumu, kurā skaidri tika noformulēta vēlme un ceļš uz Latvijas pilnīgu brīvību un neatkarību.

— Kāda bija ārzemju latviešu nostāja radikālisma un mērenības jautājumos?

— 1988. gada rudenī mani uzaicināja uz ASV. Uldis Grava sarīkoja tikšanos ar Ņujorkas latviešiem, un visi uzdeva jautājumu: kāpēc ir vajadzīgas divas organizācijas — LTF un LNNK? Es atbildēju, ka LNNK pieprasa pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību — atšķirībā no LTF. Uz to Uldis Grava smīkņādams piebilda: «Mēs, Tautas frontes atbalstītāji, taču ļoti labi zinām, ka nereālu prasību izvirzīšana noved pie tā, ka netiek izpildīta neviena prasība.»

— Visi vietējie latvieši droši vien arī neatbalstīja «nereālās prasības»... Bet to jau noteica arī LTF vadības mērenība. LNNK aktīviste Baiba Pētersone laikrakstā «Nacionālā Neatkarība» 1998. gadā rakstīja: «LNNK un VAK izsludināja mītiņu par migrācijas pārtraukšanu, CK birojs to pasludināja par nesankcionētu un ekstrēmu. Dainis Īvāns sākotnēji bija solījis LTF atbalstu mītiņam, taču pēdējā brīdī to atsauca. Tā bija pirmā reize, kad tautfrontieši būtībā nodeva kopīgi veicamus pasākumus, un tas bija jau tūlīt pēc frontes dibināšanas. LNNK cilvēkos auga augumā nīgrums, ko īpaši vēl pastiprināja arī LTF pirmajā kongresā apstiprinātā visai nenoteiktā programma, kurā no LNNK viedokļa bija nepieļaujami gļēvi un, galvenais, arī melīgi apgalvojumi par to, ka latviešu tautas karstākā vēlēšanās ir sekot ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās principiem padomju valstu savienībā.»

— Universitātē, piemēram, notika vairākas sapulces, un vienā no tām Andrejs Panteļejevs, nākamais laikraksta «Atmoda» komentētājs un LR AP deputāts, teica, ka tā esot liela muļķība — pieprasīt pilnīgu Latvijas neatkarību.

— Neatkarības pieprasīšana bija loģiska, taču acīmredzot vajadzēja domāt arī par to, ko darīt ar Molotova–Ribentropa pakta un okupācijas sekām.

— Jā, Latvijā bija palikuši simti tūkstoši parasto un civilokupantu. Viņiem kā okupācijas nozieguma līdzdalībniekiem tiesību nevarēja būt nekādu. Taču LNNK attieksmē pret šo jautājumu bija atšķirības. Ja cilvēks ir apprecējies ar Latvijas pilsoni, viņam tiek dota pastāvīgā uzturēšanās atļauja. Ja viņš ir piedalījies represijās, viņam tiek doti trīs mēneši, lai izvāktos no Latvijas. Un tā tālāk. Ilgāku laiku šos priekšlikumus muļļāja pa Augstāko Padomi, un tad, 1993. gadā ievēlot 5. Saeimu, kur vairākumu ieguva Latvijas ceļš, augstākais likumdevējs šos priekšlikumus nogremdēja. Līdz šim brīdim turpinās puskoka lēkšana, jo neviens nevar pateikt, kas īsti ir nepilsonis un ko ar viņu darīt. Tagad, pēc divdesmit gadiem, atzīstam, ka tā ir milzīga neveiksme: mēs nevaram integrēt tos gandrīz 400 000 nepilsoņu Latvijā. Izveidojās divvalodība, sāka darboties bandītu bankas, kas sevišķi aktīvas bija 90. gados. Vēl viena neveiksme bija Abrenes atdošana: to atdodot Krievijai un robežlīgumam nepievienojot atrunu par to, ka Abrene ir atņemta Latvijai ar varu, mēs paši daļēji legalizējām Molotova–Ribentropa paktu.

— Atgriezīsimies pie frontes. Vai atbilst patiesībai apgalvojums, ka LTF bija VDK veidojums?

— Pilnīgas muļķības. Bet daļēji tās organizēšanā piedalījās ar kompartijas centrālkomiteju saistīti radošo profesiju cilvēki, piemēram, Jānis Peters. Tas taču saprotams, ka, lai atļautu, piemēram, translēt LTF kongresu pa radio, bija vajadzīga kompartijas centrālkomitejas un VDK atļauja. Tas pats attiecās arī uz iespējām aizbraukt uz ārzemēm.

— Un tomēr: kāda bija Tautas frontes nozīme?

— Ja nebūtu Tautas frontes, kompartija un VDK samaltu un iznīcinātu jebkuru pretestības formu — vai tā būtu grupa «Helsinki 86», Atdzimšanas partija vai LNNK. Taču to nevarēja izdarīt ar Latvijas Tautas fronti, kas bija visas tautas kustība, kurai bija, iespējams, ne tikai divi spārni, bet varbūt pat divdesmit — konservatori, neokonservatori, sociāldemokrāti, nacionālie komunisti, radikāļi un tā tālāk. Tāpēc ir naivi teikt: redz, kādi tie latvieši — uzreiz sašķēlās! Kā tad nesašķelsies, jo to ceļu, pa kuriem iet, bija desmitiem. Protams, Tautas fronte pati par sevi bija mērena, taču arī bez LTF nekas nevarētu notikt.