Un kur te būtu kāds atbildīgais?

Pirms dažiem gadiem mūsu gauži tiesiskās valsts gaišākos prātus piemeklēja atskārsme, ka, izrādās, caur tiesu var pieprasīt un arī saņemt atlīdzību, piemēram, par automašīnu, kuru sabojājusi no jumta nokritusi lāsteka vai uz ceļa gadījusies bedre. Atskārsme atnāca un aizgāja, neatstājot paliekošas pēdas ne latvju amatpersonu apziņā, ne ceļu un jumtu segumā, lai gan patiesībā lieta bija gana nopietna. Faktiski pirmoreiz modernās Latvijas vēsturē kļuva skaidrs, ka par savu neizdarību, nolaidību un kaitējuma nodarīšanu citiem vajadzēs atbildēt – un samaksāt – katram, turklāt ne tikai fiziskai personai, bet arī uzņēmumam un iestādei. Jau jaunā veidā šī pati atklāsme ir atgriezusies pērn un šogad, kad skaidrāks par skaidru ir kļuvis – maksāt, iespējams, vajadzēs arī visai latvju valstij un tātad – katram no mums. Jāmaksā gan par prettiesiskiem lēmumiem, gan par vienkāršu nolaidību, gan par patvarīgu rīcību, gan par kādreiz nejauši pieļautām kļūdām, gan par it kā pārdomātiem “politiskiem lēmumiem”, gan par citu tiesību neņemšanu vērā. Daži miljoni zviedriem par sagriezto kuģi, tad vēl “Latvijas gāzei”, “Lattelekom”, par koģenerācijas nejēdzībām, protams, arī Aleksandram Laventam un citiem neskaitāmo Strasbūras tiesā iesniegto prasību uzturētājiem un tā tālāk, un tā tālāk... Par skolu, protams, ir jāmaksā, taču neizskatās, ka latvju amatpersonas un iestādes kaut jel ko no šiem bēdu stāstiem būtu mācījušās. Ko vērti šajā ziņā ir kaut vai pēdējo nedēļu notikumi – bez īpašas aizķeršanās visnotaļ divdomīgā situācijā tiek atņemta vairumtirdzniecības licence vienam no lielākajiem Latvijas degvielas tirgotājiem – kompānijai “Viada”, tikpat knaši un tikpat nepārprotamos apstākļos konti tiek arestēti spirta ražotājam “Riga Bestsprit”, bez ilgas prātošanas tiek noorganizēta “ar baltiem diegiem šūta” – vismaz no likuma burta ievērošanas viedokļa – Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora atlaišana. Protams, protams, dažāda kalibra ļaundarus un kaitniekus apkarot vajag un tas ir pat vienkārši nepieciešams, taču – vai tiešām “politiskus lēmumus” nav iespējams pieņemt tā, lai tie vienlaikus būtu vismaz cik necik saprātīgi un pārdomāti – ja ne jēdzīgi, tad vismaz juridiski precīzi sakārtoti? Tā kā šādi lēmumi latvju valstī joprojām ir īsts deficīts, nudien, rodas aizdomas, ka īstie kaitnieki ir paslēpušies nevis degvielas un spirta kompānijās, bet, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā, kas bez problēmām arestē “Riga Bestsprit” kontus, labi saprotot, ka līdz ar to uzņēmums līdz tiesai bankrotēs un valstij nebūs vairs ne mazākās iespējas atgūt no kompānijas prasīto naudu – protams, atkarībā no tiesas sprieduma. Turklāt zīmīgi, ka lēmums par kontu arestu aizvadītās nedēļas beigās tika atcelts tikpat strauji, cik pieņemts, motivējot cēlo žestu ar rūpēm par zemniekiem un darbavietām, kas aizietu postā līdz ar spirta rūpnīcas bankrotu. Bet vai šis fakts Valsts ieņēmumu dienestam, kurš it kā seko līdzi Latvijas uzņēmumu finansu plūsmām, nebija zināms jau iepriekš? Un kurā brīdī nodokļu iekasētāji beidzot aizdomājās par savu lēmumu sekām? Taču, protams, kamēr sodu nav saņēmis, piemēram, neviens no tiem Ārlietu ministrijas darboņiem, kuru dēļ Latvija vispār ignorēja sagrieztā kuģa tiesas prāvu, kamēr, piemēram, iekšlietu ministram Marekam Segliņam nevajadzēs no savas kabatas samaksāt tiesas piespriestos 10 tūkstošus viņa nelikumīgi atlaistajam valsts sekretāra vietniekam, nekādu grandiozo un dziļo aizdomāšanos gan nav ko gaidīt ne gadījumā ar “Viadu”, ne “Nagļa lietā”, ne desmitos citu līdzīgu gadījumu. Vismaz tik ilgi, kamēr kāda amatpersona par savu “politisko lēmumu” netiks saukta pie reālas un nevis “politiskas” atbildības, valsts struktūras bez bēdu varēs turpināt pieņemt nepārdomātus lēmumus, bet, piemēram, omulīgais ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis arī nākamās amatpersonas no amata varēs atstādināt tikpat juridiski infantili kā Jāni Nagli. Jo gadījumā, ja vajadzēs maksāt, tā jau nebūs šo amatpersonu pašu nauda, bet mūsējā.