Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Nauda un vara

Naudas dzenulis virza cilvēci vismaz no tā tālā brīža, kad Jūda saņēma autoratlīdzību 3O sudraba grašu apmērā. Rīcības shēmas un motīvi saglabājušies negrozīti gadu simteņiem. Būtībā turpinās Balzaka «Cilvēciskajā komēdijā» aprakstītās kaislības. Apstāklis, ka mūsdienās nauda kļuvusi virtuāla, faktiski ir sekundārs. Alkatība palikusi nemainīga, bet naudiņas allaž par maz, lai grēcinieks to remdētu, vismaz nopirktu nemirstību. Firma «Latvijas valsts» šogad atzīmē darbības desmitgadi starptautiskajā tirgū. Pateicīgs brīdis, lai reālās dividendes apcerētu ārzemju akcionāri, ar kuru atbalstu piedzīvojām brīvvalsts atjaunošanu 1991. gada vasarā. Arī vietējiem «tēviem – dibinātājiem» ir iemesls atskatīties uz raženo darba cēlienu. Pat sīkajiem akcionāriem, proti, «ierindas pilsoņiem» vai masu skatu dalībniekiem «laikmeta griežu» izrāde ir īstais brīdis, lai revidētu ilūzijas, kuras bija «dziesmotās revolūcijas» spararats. Kad atklātībā nonāk ziņa, ka «Latvenergo» padomes locekļi gatavi saņemt Latvijas mērogiem teju vai astronomiskas prēmijas, vienīgi nejēga vai skauģis var izvirst svētā sašutuma lavu un velti rezonēt par kundziņu badīgumu. Dažās varas partijās formāli sadalītās politiskās elites «Latvenergo» pārraudzībai ieceltie «komisāri» neziedojas amatos, lai pierādītu Oma likuma pārlaicīgo pareizību vai iedegtu «Iļjiča spuldzīti» katrā grūtdieņa būcenī. Viņi prot izmantot likteņupes Daugavas straumi, kura, griežot Ķeguma turbīnas, maina ciparus elektrības patērētāju skaitītājos un elektrības dalītāju banku kontos. Šajā darbā censoņiem netraucē ne dziesmiņā par Daugavas abām malām ieprogrammētā smeldze, ne teorētiskā varbūtība, ka upes dzelmē augšāmcelšanos velti gaida raženais nacionālais varonis. Kad regulāri tiek aktualizēts jautājums par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, vien grāmatu iluzorajā pasaulē aizmaldījies latvju inteliģents uzskata, ka valsts gatavojas sliet pieminekli kā pašapliecinājumu tās gara varenībai arī nākamajā gadu tūkstotī. «Stikla kalns» pat nav ēģiptiešu piramīdu latviskā versija, kam stiklā un betonā jāpierāda to cēlāju diženums. Savulaik Amerikā raka kanālu, kam vajadzēja savienot divus okeānus. Projekts ieguva «panamas» apzīmējumu, kanālā varenā straumē plūda «netīrā nauda». Pēc simt gadiem latvieši mīļuprāt slietu «gaismas pili», kuras pamatā liktā naudiņa nudien nebūs sterila. Cīņa par bibliotēkas celtniecību nav gaismas cīņa pret tumsu, drīzāk jau izkaušanās par vietējās «panamas» pasūtījumiem un faktiski nekontrolējamiem finanšu resursiem. Tikmēr iedzīvotājiem tiek perspektīvā piedāvāts «elektrības nodoklis» un saulainās nākotnes vīzija, kad informācijas tehnoloģiju labumi nonāks katrā lauku pagastā. Līdzīgas shēmas spēkā, ja aplūko citus iespējamos «gadsimta projektus» - «Jaunpagasta» spirta brūzi, celulozes kombinātu vai tuneli zem Daugavas. Ja Latvijas valsti var uzlūkot par putukrējuma torti ar iedegšanai sagatavotām jubilejas svecēm, tad šo veidojumu godam dekorē neatkarības gados saceltās daudzās villas un savrupnami. Šīm sapņu pilīm ir formālie un faktiskie īpašnieki. Modernās civilizācijas labumus bauda oligarhi, komersanti, klerki, bandīti, pensionēti prokurori un aktīvi muitnieki. Nav trūcis skandalozu atmaskojumu par daža laba namsaimnieka naudas izcelsmi vai korumpētību. Līdz šim visādas oficiālas izmeklēšanas pārliecinoši pierādījušas, ka negodīgā rīcībā vainotie kungi patiesībā ir īsti goda vīri un lojāli pilsoņi. Ja valsts vara pagaidām nav sarīkojusi kaut vienu paraugprāvu pret lielkalibra kukuļņēmējiem un kaut vienu noziedznieku kā politisku upurjēru no eiroremonta dzīvokļa pārcēlusi pie parašas, top skaidrs, ka Otrās republikas režīms jūtas stiprs savā valstiskumā un uzskata tautiešus par paļāvīgu pūli, ar kuru iespējams nesodīti manipulēt gan pirmsvēlēšanu kampaņu, gan pēcsvētku izpārdošanu reizēs. Pēdējās nedēļās aktualizējies jautājums par privātīpašnieku patvaļu, kuri liedz cilvēkiem pieeju jūras un upju piekrastei. Atliek priecāties, ka pagaidām visi Latvijas iedzīvotāji brālīgi elpo vienu un to pašu sastāvējušos Latvijas gaisu, kurā nejūt nenovēršama revolūcijas negaisa elektrības lādiņus.