Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8650706t1h1020.jpg)
Brīnumi tomēr notiek! Nedēļas šokējošākā ziņa ir tāda, ka Kevins Kostners pēc ilgiem laikiem tomēr ir pamanījies uztaisīt lielisku filmu, vismaz uz laiku savu režisora un aktiera vārdu paceldams vairākus līmeņus augstāk.
Ar paša režisēto un «ietēloto» vesterndrāmu «Prēriju plašumos» Kevins Kostners nošauj uzreiz divus zaķus ar vienu šāvienu. Pirmkārt, viņš vairāk nekā pārliecinoši izglābj savu ar «Oskaru» apbalvotā režisora slavu, kura pēc drausmīgā 1997. gada «Pastnieka» pamatoti nokļuva silē pie cūkām. Otrkārt, viņš pamanās atjaunot cerību arī savām aktieriskajām dotībām, kuras pēdējā laikā, Kostneram piedaloties visādos marasmos («3000 jūdzes līdz Greislendai», «Spāre» utt.), nokļuva zem visai nopietnas jautājuma zīmes. Tagad tikai vajadzētu tā noturēties!
«Prēriju plašumos» pieder pie tā saukto «revizionistu vesternu» žanra, kura galvenie personāži nebūt nav supervaroņi ar tīru sirdsapziņu, bet gan emocionālu konfliktu mākti veči ar pagātni un iekšējām rētām. Kevina Kostnera attēlotais savvaļas ganību pārraugs Čārlijs Veits ir izbijis slepkava, kurš Amerikas pilsoņu kara laikā ir slaktējis visus pēc kārtas, nešķirojot, vai pretiniekam mugurā ir ienaidnieka forma vai parasts civiliedzīvotāja mētelītis. Lai aizmirstos un savu dvēseli atkal uzvestu uz pareizā ceļa, viņš jau desmit gadus trenkā liellopus savvaļas ganībās kopā ar savu priekšnieku Bosu Spīrmenu (Roberts Divāls). Taču problēmas sākas brīdī, kad puiši ar savām govīm nejauši iemaldās tirāniskā īru emigranta Dentona Bakstera (vienreizējais Maikls Gembons) īpašumos. Ar likumu viņiem joprojām ir atļauts ganīt savus lopus jebkur, kur tie iesoļo (rit 1882. gads galu galā!), taču Baksters domā citādi. Viņa algotņi uzbrūk Spīrmena un Veita puišiem (lielais Abrahams Benrūbī un Djēgo Luna, tas nesmukākais džeks no «…un tavu māti arī») un skaidri liek saprast — ja nesavāksiet savas mantiņas un netīsities, beigas būs! «Govis ir viena lieta,» šajā brīdī nospriež Spīrmens, «taču, ja viens vīrs šajā valstī otram sāks teikt, kur viņš drīkst vai nedrīkst staigāt, tā jau ir pavisam cita lieta.» Un puiši sasparojas atriebībai!
Tas viss, protams, izklausās pēc klasiska vesterna, ko filma, starp citu, konstanti arī atgādina. Nav šaubu, ka Kevins Kostners šajā žanrā jūtas tikpat ērti kā Klints Īstvuds. Viņš pārzina žanra sīkumus, un varbūt tieši tāpēc Kostners ir pamanījies tik veikli izvairīties no redzamākajām klišejām, veco vesternu te parādīdams nedaudz citādā, krietni vien piezemētākā gaismā. Stils, kādā režisors te operē, varētu tikt nodēvēts par «melanholisko reālismu». Te vispār nav izrēķināšanās epizožu pilsētas bārā. Veiklākais neliešu pistoļvīrs, kurš parasti paliktu pēdējais no dzīvajiem un uz filmas beigām ar galvenajiem varoņiem cīnītos izšķirošajā kaujā, te tiek nolaists no kājām pirmais, pat tā īsti neizšāvis nevienu lodi. Un pat filmas dialogi ir tik nesamāksloti, ikdienišķi un reālistiski, ka brīžiem tie šķiet pat improvizēti. Tas, protams, nāk tikai par labu kinodarba iecerei pēc iespējas vairāk cilvēciskot tā galvenos varoņus un to rīcības motīviem piešķirt pamatojumu un morālu vērtību skalu, bez kuras pēdējā laika bojeviki tīri konstanti cenšas iztikt. Un kaut arī «Prēriju plašumos» daudz vairāk ir dvēseliska drāma, ne grāvējs, tās noslēguma apšaude, iespējams, ir aizraujošākā, interesantākā un visprofesionālāk inscenētā «action» epizode šajā gadā. Grautiņš briest lēnām, taču, kad pienāk, tas uzdzen adrenalīnu ne pa jokam. Apšaude ir asiņaina, brutāla un poētiski lēna, bez liekiem montāžas izskaistinājumiem, bez mūzikas. Un fakts, ka arī Spīrmens un Baksters tikpat labi var tikt nošauti jebkurā brīdī, asinīm dzīslās tikai liek ritēt arvien straujāk.
Filma varēja iztikt bez liekām 20 minūtēm, upurējot ne pārāk jau nu vajadzīgo mīlas stāstu (Anete Beninga liktenīgās daktera māsas lomā gan ir pārliecinošāka, nekā loma to atļauj!). Taču fakts paliek fakts — Kevins Kostners ir uztaisījis labāko vesternu kopš Īstvuda «Nepiedotā», vērīgi likdams visām blakuslietām (dabai, klusumam) piedalīties kinodarba stāstījumā un dabūdams laukā no Roberta Divāla «Oskara» nominācijas cienīgu galveno lomu. Kostners nudien bija pēdējais, no kura ko tādu varēja gaidīt…