Kāpēc daudziem nepatīk Ziemsvētki

«Kā man krīt uz nerviem visi tie džingelbeļi», teica kāds paziņa. Tik tiešām: jau oktobrī visur, kur vien dodies, pretim smaida visdažādāko izmēru rūķi, sniegbaltītes, salavecīši un Jēzus bērniņi, uzbāzīgi vai mazāk uzbāzīgi «nāk virsū» izpušķotās eglītes…

Jo tuvāk nāk «kritiskie» datumi, jo dramatiskāka paliek visa iepriekšminētā padarīšana. Arī visas radiostacijas ir pārpildītas ar dažādām Ziemsvētku dziesmiņām. Tas no vienas puses pat ir labi, jo beidzot var noslaucīt putekļus no mazliet apputējušām CD kolekcijām un paklausīties sen nedzirdētas dziesmas…

Šķiet, ka, Ziemsvētkiem tuvojoties, sākam cilvēkus iedalīt divās daļās. Viena ir tā, kam dāvanu meklēšana, pirkšana un saiņošana iet pie sirds, bet otra daļa ir tā, kurai tas viss uzdzen zosādu, jau iedomājoties par kārtējo pārpildīto veikalu.

Arī lielākā daļa no mums dāvanas taču pērk pēdējā brīdī, lai gan zinām, ka tas mums pašiem ļoti nepatīk, jo pēdējās dienās pirms svētkiem visi iespējamie veikali ir pilni ar nervozu cilvēku bariem, kuriem vēl vajag dāvanas nopirkt pāris onkuļiem un tantēm…

Katru gadu mēs cieši apņemamies visas dāvanas nopirkt laikus, taču vienmēr kaut kur pazūd mūsu apņemšanās, un mēs ar šausmām secinām, ka līdz svētkiem palikušas dažas dienas, bet gribas taču katram uzdāvināt ko īpašu, nevis «kārtējo «fufeli», kas stāvēs tālākajā skapja stūrī līdzās pārējām nevajadzīgajām lietām» — kā  teica kāds mans paziņa.

Katru gadu tiek nopirkti pāris konkrēti nevienam «nepiedomāti» un faktiski nevajadzīgi nieki, ko uzdāvināt kādam negaidītam  dāvinātājam. Kāda sieviete teica: «Ja Ziemsvētkos nebūtu jādāvina dāvanas, tie būtu gada visjaukākie svētki.» Būs vien jāpiekrīt: «pateicoties» dāvanu stresam, mēs bieži aizmirstam par šo svētku ideju — tie taču ir lielie miera, klusuma, pārdomu un ģimenes svētki.

Ir arī citi viedokļi: «Nevajag uzsvērt Ziemsvētku komercializāciju! Protams, ka veikali vēlas nopelnīt, bet galu galā — ne jau svētki ir tad, ja kaut ko nopērk. Svētki ir tad, ja ir svētku sajūta. Un tā ir jāveido. Šogad par dāvanām sāku domāt jau oktobra sākumā. Katru gadu izvēlos krāsu, kādā saiņot dāvanas, un visu daru tā lēnītēm, visu sagatavoju līdz Ziemassvētkiem.»

Bet, ja tu esi viena, tad — kā gan tu pucēsies sev vienai pašai? Kam tu saiņosi dāvanas? Tātad: ko lai dara cilvēki, kas dzīvo vieni? Doma par to, ka nāk lielie ģimenes svētki, ir mazliet skumja, šajā laikā vēl spilgtāk tu izjūti savu vientulību. Tu vienkārši pakļaujies straumei un dzīvo līdzi, bet, nākot brīvdienām, tu vienkārši aizbrauc pie vecākiem «atzīmēties».  Bet gribas taču arī savā īrētajā istabiņā zem eglītes nolikt kādu dāvanu, nolikt to arī kādam īpašam cilvēkam, nevis tikai sev un savam kaķim, kurš tāpat visu eglīti nopostīs, pat nesagaidījis svētkus…

Ir vēl kāds aspekts, kas, manuprāt, raksturo nemīlestību uz Ziemsvētkiem, un tas sakņojas bērnībā vai pusaudža gados, precīzāk — ģimenē. Un šī nemīlestība radusies ne jau tāpēc, ka vecāki nebūtu domājuši par dāvanām Ziemsvētkos, bet — lai cik paradoksāli tas arī būtu — viņi to darījuši pat ar lielu azartu. Tad kas par vainu?

Skaidrojums ir vienkāršs. Vecāki savulaik ir šķīrušies, un nu pieaugušais cilvēkbērns, atcerēdamies gaišos brīžus vēl pilnajā ģimenē, vairs nespēj savienot prieku par Ziemsvētkiem ar reālo situāciju: mīļuma un savstarpējas sapratnes vairs nav, bet bērns savus vecākus taču mīl joprojām!

Tomēr pievienošos kādas sievietes teiktajam: «Ceru, ka prieks par Ziemsvētkiem atnāks kopā ar bērniem, jo tad šie svētki izvērtīsies pavisam citādi. Tad ir jāgatavojas, jāpērk dāvanas (bērniem tas vienmēr iet pie sirds), jāmācās dzejolīši, jāpušķo eglīte, vienvārdsakot, jādara viss, lai radītu svētku noskaņojumu.» 

Iespējams, šie svētki ir radīti tieši bērniem un nevis mums, pieaugušajiem. Kas mums atliek? Pārdomāt izdarīto un neizdarīto pagājušajā gadā. Lai bērni priecājas, un mēs priecāsimies līdz ar viņiem! Un atcerēsimies, ka Ziemsvētki ir laiks, kad dienas beidzot sāk palikt garākas: tātad ir cerības uz pavasari.