Lielbritānijas slimnīcā nomirst latviete, kura rindā uz pieņemšanu gaidīja vairāk nekā astoņas stundas (31)

Latviete ieradās slimnīcā Notingemā 19. janvārī plkst. 22.30 ar stiprām galvassāpēm, reiboni, augstu asinsspiedienu un vemšanu, bet pavadīja uzgaidāmajā telpā visu nakti. 

Kad viņas vārds beidzot tika nosaukts septiņas stundas vēlāk, aptuveni plkst 5.30 no rīta, viņa neatsaucās, un darbinieki pieņēma, ka sieviete, nogurusi no gaidīšanas, devusies mājās. Taču stundu vēlāk viņai sākās lēkme un viņa tika atrasta turpat uzgaidāmajā telpā - jau bezsamaņā.

Viņa steidzami tika nogādāta reanimācijā, bet viņai bija sākusies smadzeņu asiņošana - tik spēcīga, ka operācija nebija iespējama. Inga tika pasludināta par mirušu divas dienas vēlāk - 22. janvārī, kad tika izslēgtas dzīvības uzturēšanas sistēmas.

Ingas dvīņumāsa Inese Briede sarunā ar "The Guardian" saka: "Tas ir oficiālais nāves datums, bet es domāju, ka viņa praktiski nomira jau tajā uzgaidāmajā telpā.

Neviens viņai nepalīdzēja. Brīdī, kad viņu atrada, bija jau par vēlu."

Inese, kura dzīvo Latvijā, bija ļoti tuvās attiecībās ar māsu Ingu. "Mēs sarunājāmies pa telefonu katru dienu trīs reizes, dažkārt biežāk," viņa sacīja.

Abas pārcēlās uz Lielbritāniju 2004. gadā pēc skolas pabeigšanas. Inese atgriezās Latvijā četrus gadus vēlāk, bet Inga palika, turpināja mācīties, nodrošināja sev stabilu darbu Notingemā un kļuva par mammu diviem dēliem, kuriem tagad ir 11 un 13 gadi.

"Viņa tur dzīvoja 20 gadus, maksāja visus nodokļus, viņa smagi strādāja un visu samaksāja laikā. Viņa visu izdarīja pareizi. Pat dienā, kad viņai sākās galvassāpes, viņa palika darbā," Inese stāstīja par savu dvīņumāsu. "Kad visu šo gadu laikā viņa vienīgo reizi bija aizgājusi uz slimnīcu pēc palīdzības, neviens uz viņu nepaskatījās. Es nevaru aprakstīt, kā tas liek justies - ka tu nevari saņemt palīdzību tur, kur vajadzētu."

19. janvārī Inga pusdienu pārtraukumā runājās ar māsu videozvanā. Pēkšņi Inga sāka sūdzēties par galvassāpēm. Sieviete izdzēra pretsāpju zāles un pabeidza savu maiņu noliktavā. Tad Inga devās mājās un gulēja piecas stundas, līdz viņu pamodināja māsas zvans. Galvassāpes bija kļuvušas spēcīgākas, viņa nevarēja nosēdēt mierīgi un nespēja paēst.

"Viņa izmērīja asinsspiedienu, un tas bija 156. Es to atceros. To lielo ciparu," stāstīja Inese. "Es viņai teicu - tev jāpiezvana slimnīcai, tev jādodas uz slimnīcu!"

Inga izsauca ātro palīdzību, taču viņai pateica, ka neviena brigāde nav pieejama. Sievietei bija pārāk slikti, lai spētu vadīt automašīnu, tāpēc viņa palūdza kaimiņos dzīvojošu kolēģi viņu aizvest. Kolēģe viņu raksturoja kā aktīvu, veselīgu un enerģisku personu, kura vienmēr bijusi smaidīga. Noliktavā Inga esot "darījusi divu cilvēku darbu, tik ātri viņa strādāja".

Ceļā uz slimnīcu Ingai reiba galva un viņa izvēmās. Kad viņa tur ieradās ap plkst. 22.30, medicīnas māsa izmērīja temperatūru un asinsspiedienu.

Nākamās divas stundas Ingas draudzene palika ar viņu uzgaidāmajā telpā, taču tad personāls paziņoja, ka gaidīšanas laiks būs deviņas stundas, tāpēc sieviete atgriezās mājās parūpēties par savu dēlu.

"Neviens viņu neizmeklēja, kamēr es tur biju, viņas vārds nevienu reizi netika izsaukts. Es kļuvu ļoti dusmīga," sacīja kaimiņiene. "Es viņai pateicu, ka atstāšu telefona skaņu ieslēgtu un lai viņa man zvana, tiklīdz viss būs beidzies, vienalga cikos, es viņai aizbrauktu pakaļ."

"Es viņu atstāju drošā vietā un domāju, ka viņai viss būs labi. Es domāju, ka ārsti viņai palīdzēs," sacīja sieviete. "Tai būtu bijis jābūt visdrošākajai vietai. Es neapzinājos, cik nopietni tas bija."

Nākamajā rītā Inese nemitīgi centās sazvanīt Ingu. Aptuveni plkst. 7 videozvanu pacēla māsiņa, paziņojot, ka kādam steidzami jāierodas slimnīcā. Inese fonā redzēja savas dvīņumāsas kājas uz slimnīcas gultas.

"Viņi teica, ka atraduši Ingu lēkmes laikā. Es biju šokā," stāsta Inese. Viņa vaicājusi, kur tieši Inga atrasta, bet atbildi neesot saņēmusi.

Inese sacīja, ka viņai ārsti divas reizes teikuši, ka viņas dvīņumāsa, iespējams, būtu izdzīvojusi, ja viņai palīdzība tiktu sniegta ātrāk.

"Es vienkārši nespēju noticēt, ka viņi bija izņēmuši viņu no gaidīšanas saraksta, kad viņa neatsaucās. Vai kāds viņu meklēja? Vai kāds pārbaudīja videonovērošanas kameras, lai noskaidrotu, vai viņa nav aizgājusi?"

Inese esot lūgusi videonovērošanas kameru ierakstus no savas māsas pēdējiem dzīves brīžiem uzgaidāmajā telpā, taču viņas lūgums tika noraidīts.

"Kad viņi man atdeva Ingas mantas, vēmekļi bija uz viņas telefona, uz viņas maka. Viņas drēbes bija izmirkušas urīnā," sacīja Inese. "Es ticu, ka viņa jau bija bezsamaņā, kad viņi viņu atrada, bet tieši kurā brīdī viņa zaudēja samaņu?"

Ingas traģiskais stāsts iezīmē samilzušu problēmu Lielbritānijas veselības aprūpē. Aizvien vairāk cilvēku saskaras ar milzīgu gaidīšanas laiku neatliekamās palīdzības uzņemšanas telpā, līdz ar to pieaugot arī nāves gadījumu skaitam. Karaliskās neatliekamās medicīnas koledžas ("Royal College of Emergency Medicine") aprēķini liecina, ka gandrīz 14 000 cilvēku pagājušajā gadā Anglijā nomira, līdz pat 12 stundām gaidījuši pieņemšanu. Viņus būtu varēts izglābt.

Inese atzina, ka viņa juta līdzi slimnīcas darbiniekiem, kad ieradās Lielbritānijā nākamajā dienā. Sieviete savām acīm redzēja pārpildīto uzņemšanas telpu, gultas gaitenī un niknus pacientus kliedzam uz darbiniekiem par ilgu gaidīšanas laiku. "Es zinu, ka tas ir grūti mums un grūti arī viņiem. Kad ienācu, es viņiem pateicu, cik dusmīga esmu, ka neviens neaprūpēja Ingu un ka viņi neizdarīja savu darbu pareizi. Viņi vienkārši to visu klusi pieņēma. Es jūtos vainīga par to."

"To nevar tā vienkārši pieņemt," sacīja Inese. "Cik ilgi slimnīca šādi turpinās strādāt? Tas tā ir jau gadiem. Cilvēki mirst, un visi vienkārši par to klusē," sacīja Inese.