Šā mēneša beigās kļūs skaidrs, vai Eiropas Padome atsāks Latvijā pastiprinātu novērošanu jeb monitoringu. Tas atkarīgs no divu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) pārraudzības komitejas ziņotāju — Holandes pārstāvja Ērika Jurgensa un Somijas pārstāvja Kimo Sassi — vērojumiem šās nedēļas laikā. Lai gan abi eiroierēdņi vēl nevarēja pateikt, kāds būs viņu slēdziens, situāciju Latvijā viņi vērtē kā apmierinošu, to atzīstot arī intervijā.
— Pavisam nesen Latvijā pabija EPPA pārraudzības komitejas vadītāja Žozete Dirjē. Viņas ziņojums par Latviju bija kopumā pozitīvs. Vai tas nebija pietiekami nozīmīgs, ja jau situāciju mūsu valstī pārbaudīt ieradāties arī jūs?
Ē. Jurgenss: — Patiesībā mūsu vizīte bija vairāk kā tāda procesuāla starpspēle. Mēs bijām spiesti ierasties Latvijā, jo tāda bija Krievijas delegācijas EPPA un konkrēti Dmitrija Rogozina prasība, un mums nebija tiesības tai atteikt.
— Tādā gadījumā, cik bieži Rogozins un viņa domubiedri var ierosināt šādas jūsu vizītes Latvijā? Vai EPPA vienmēr atsauksies uz šādām ierosmēm?
Ē. Jurgenss: — Domāju, ja kas tamlīdzīgs atkārtosies īsā laika periodā, EPPA norādīs Krievijai, ka tas nav pieņemami. Teorētiski, ja atkal izskanēs šāda prasība, mums būtu tā jāizpilda divu gadu laikā. Tomēr mūsu rīcībā ir procesuāli paņēmieni, lai nepieļautu šādu rīcību!
— Vai, jūsuprāt, etniskās minoritātes Latvijā ir tik dramatiskā situācijā, kā to nereti attēlo?
Ē. Jurgenss: — Skolas, kurās mācību valoda ir krievu, apgalvo, ka tām ir zināmas grūtības īstenot izglītības reformu. Ja tā tiešām ir, jāatrod veids, kā šīm izglītības iestādēm palīdzēt, kā tās atbalstīt. Skolu grūtības nedrīkstētu kļūt par iemeslu, lai neīstenotu likumu, kas ir apstiprināts ar Saeimas vairākuma balsojumu.
— Tiekoties ar skolēniem, jūs jautājāt, vai viņi būtu ar mieru mācīties dažus priekšmetus tikai angliski. Viņi visi atbildēja apstiprinoši.
Ē. Jurgenss: — No manas puses, tas bija vairāk kā joks. Protams, viņi visi vēlētos mācīties angļu valodu, jo to plaši lieto visā pasaulē. Tomēr, ja skolēniem tiešām atsevišķi priekšmeti būtu jāmācās angliski, viņi saprastu, ka tas ir daudz sarežģītāk, nekā viņi iedomājas.
— Vai tomēr tas neparāda viņu attieksmi pret valodu jautājumu?
Ē. Jurgenss: — Tas noteikti parāda pozitīvu attieksmi pret vēlmi mācīties bilingvāli jeb divās valodās vienlaikus. Protams, būtu tikai normāli, ja šī otra valoda ir valsts valoda.
— Tad kāpēc labāk tomēr angliski, nevis latviski?
Ē. Jurgenss: — Man tomēr nešķita, ka viņi ir negatīvi noskaņoti pret latviešu valodu. Jautāti, vai, viņuprāt, valsts valoda ir jāmācās, viņi tomēr atbildēja apstiprinoši.
K. Sassi: — Tas bija ļoti svarīgi, jo mūs māca šaubas, vai minoritāšu pārstāvji vispār vēlas mācīties latviešu valodu. Tomēr visās skolās mums uz to atbildēja apstiprinoši.
Ē. Jurgenss: — Tas ir pašsaprotami, jo jaunietim, kurš nezinās valsts valodu, šajā zemē nebūs nekādas perspektīvas. Turpretī, ja zina gan latviešu, gan krievu valodu, kuru Eiropas Savienībā pārvalda samērā maz cilvēku, paveras daudz lielākas priekšrocības.
— Izglītības reformas pretinieki teic, ka tā apdraudēs viņu kulturālo identitāti. Vai šādām bažām ir pamats?
Ē. Jurgenss: — Tas ir iespējams. Tomēr mēs daudzās valstīs redzam, kā minoritātes veiksmīgi cīnās par savas kultūras saglabāšanu. Paskatieties, piemēram, uz ungāriem Slovākijā un Rumānijā. Viņi aktīvi aizstāv tiesības uz savu kultūru, tajā pašā laikā viņi ir normāli savas valsts pilsoņi un runā tās oficiālajā valodā.
Mācību valodu kvota sešdesmit pret četrdesmit procentiem nozīmē, ka ievērojamu priekšmetu daļu skolās varēs mācīt minoritāšu valodās. Ziniet, manā valstī, piemēram, tas nav iespējams. Ja Holandē kāds ir turku vai marokāņu minoritātes pārstāvis, viņam tik un tā ir jāmācās holandiešu valodā. Tiesa, šo gadījumu nevar pielīdzināt Latvijas situācijai. Turki un marokāņi Holandē dzīvo salīdzinoši nesen, savukārt krievi Latvijā dzīvo jau vairākās paaudzēs. Vispārējā mazākumtautību konvencija vairāk rūpējas par šo vēsturisko, nevis jauno minoritāšu tiesību aizsardzību.
— Jūs esat ieteikuši Latvijai ratificēt šo konvenciju.
Ē. Jurgenss: — Saeimas komitejā, kas ar šo jautājumu nodarbojas, apgalvoja, ka nepieciešams vēl apmēram gads, lai jūsu valsts ratificētu vispārējo mazākumtautību konvenciju. Es pret to sajutu pozitīvu attieksmi. Tiesa, politiskās situācijas dēļ varētu rasties daži jautājumi, kuri jāizpēta pamatīgāk un jānoskaidro, vai Latvijai var piemērot izņēmuma gadījumus, tā garantējot, ka konvencija neradīs problēmas jūsu valstij. Eiropas Padome uzskata, ka ir svarīgi, lai visas jaunās ES dalībvalstis to ratificētu, bet, protams, tas nav obligāti. Tiesa, ja Latvija vēlas parādīt labas starptautiskās manieres, konvenciju vajadzētu apstiprināt. Tomēr vairākas esošās ES valstis nav to ratificējušas, piemēram, Francija.
— Vai jūs pamanījāt, ka citu minoritāšu pārstāvji īpaši neprotestē pret izglītības reformu?
K. Sassi: — Jā, mēs tikāmies arī ar citu minoritāšu pārstāvjiem: ukraiņiem, baltkrieviem, moldoviem, tatāriem, ebrejiem, čigāniem. Redziet, vēl līdz nesenai pagātnei krievi bija tādā kā privileģētā situācijā. Visām pārējām minoritātēm līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad Latvija atguva neatkarību, praktiski nebija nekādu tiesību. Tagad šie cilvēki jūtas laimīgi, jo viņus kā minoritāšu pozīciju respektē un dara to ļoti labi. Turpretī krievu relatīvā pozīcija kopš tā laika ir vājinājusies. Šiem protestiem ir lielākoties emocionāls izskaidrojums.