Diskusija par īres «griestu» atcelšanu

Vai ir iemesls panikai? Kas darīts, lai risinātu mājokļu problēmas, un cik kompetentas ir amatpersonas, kurām ar šiem jautājumiem jānodarbojas? Atbildes mēģiniet rast šajā diskusijā (varbūt kādam izdodas…). Sarunā piedalās Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Staņislavs Šķesteris, Rīgas Domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas vadītājs Jānis Karpovičs, Rīgas Namīpašnieku sabiedrības vadītājs Pauls Klēbahs, Denacionalizēto māju īrnieku tiesību aizsardzības organizācijas vadītājs Dmitrijs Tīme.

RB: — Kā jūs, no namsaimnieku viedokļa, Klēbaha kungs, raugāties uz īres «griestu» nojaukšanu?

P. Klēbahs: — Likuma normas tika pieņemtas jau 2000. gada sākumā. Pašvaldībām pa šo laiku bija dots skaidrs uzdevums — būvēt dzīvokļus. Gan valsts, gan pašvaldības šo situāciju nav risinājušas. Tāpēc te nu mēs esam, kur esam…

RB: — Vai ir pamats panikai par gaidāmo mazturīgo masveida izlikšanu no dzīvokļiem (ar mazturīgajiem nav domāti ļaunprātīgie nemaksātāji, žūpas un citi deklasētie tipi)?

D. Tīme: — Jautājums par īres «griestiem» ir izvirzīts mākslīgi ar kreiso politiķu palīdzību. Definēšu dažas īrnieku grupas, kurus tas viss neskars. Pirmā — tie tūkstoši, kuri jau deportēti uz ielas un dzīvo kaut kur pie paziņām vai pažobelēs. Otra grupa — tie, kas jau tagad nevar samaksāt 48 santīmus. Trešā — īrnieki, kas jau parakstījuši determinētos līgumus ar namīpašnieku un maksā latu vai vairāk. Nākamā grupa, kuru māja paredzēta kapitālajam remontam. Vai tie maksās 48 vai 60 santīmus, arī nav no svara. Viņus vienalga izliks uz ielas. Kas tad paliek? Paliek tā saucamie «Karpoviča īrnieki». Tie, kas grib dzīvot Eiropā, bet maksāt kā Krievijā.

RB: — Tad jau nav par ko uztraukties.

D. T.: — Vajag uztraukties par Domes vēlēšanām.

RB: — Par tām lai uztraucas domnieki. Ko jums tur galvu lauzīt?

D. T.: — Tāpēc jau esam šeit. Pirmoreiz 12 gados deputāti ar īrniekiem un namsaimniekiem piedalās dialogā. Visu šo laiku viņi nav vēlējušies ar mums pat runāt. Arī es uzskatu, ka problēma ir samilzusi tieši deputātu vainas dēļ. Tā ir mākslīgi sakāpināta. Lietas būtība taču pavisam cita. Lielai daļai īrnieku liegta iespēja privatizēt dzīvokļus. Viņi jūtas diskriminēti, represēti.

J. Karpovičs: — Nu, tādas muļķības… Sarunā te visādus brīnumus! Es neizprotu Tīmes kungu, ko tad viņš aizstāv — denacionalizēto namu īrniekus vai ko citu? Pēdējās muļķības te sarunāja par kaut kādiem Karpoviča īrniekiem. Ko viņš te aizstāv?!

D. T.: — Jūs piebarojat ne tikai denacionalizētos īrniekus, bet arī tos, kas dzīvo pašvaldību mājās.

J. K.: — Kā jūs to domājat?

D. T.: — Tā! Piebarojat. Par 14 santīmiem kvadrātmetrā viņi dzīvo pilsētas centrā un vienmēr balso par kreisajām partijām. Turpat blakus Klēbaha kungam savi nami jāizīrē par 48 santīmiem.

J. K.: — Khe, khe, khe! Ar jums te pat nav vērts diskutēt. Nav Karpovičs nekāds namsaimnieks. Nav viņam savu īrnieku, ko piebarot.

D. T.: — Šo gadu laikā jūs tādu kaitniecisku politiku izvedat, ka Rīgā iedzīvotāju skaits sarucis, bet dzīvokļu arī nav.

J. K.: — Kādu politiku es izvedu?!

D. T.: — Tādu, ka jūs izaudzējāt šo rindu jau trīsreiz, bet savā kontā deklarējat 50 000 latu. Jā! Jūs esat ļoti labi nopelnījis, bet ļoti slikti sastrādājis.

J. K.: — Khe, khe, khe!

D. T.: — Te nav ko smieties! Jūs dzīvojat uz nodokļu maksātāju rēķina.

J. K.: — Ja es ņemtu no katra pat pa rublim, vienalga tas būtu par maz.

RB: — Pa rublim nē, pa latam, pa latam…

J. K.: — Tad jau man vajadzētu būt… vismaz… ap kādiem 500 000 latu.

RB: — Vai valsts, pieņemot politisku lēmumu, ir gatava uzņemties atbildību par tiem, kas vairs nespēs īrēt dzīvokļus saimnieku mājās?

S. Šķesteris: — Ministru kabinetam un Mājokļu aģentūrai bija uzdevums sagatavot koncepciju, kā tālāk risināt īrnieku un īpašnieku attiecības, pašvaldības fonda uzturēšanu, apsaimniekošanu un vēl daudzas citas lietas. Tās faktiski līdz šim netika risinātas, jo lielākie darbi bija saistīti ar dzīvokļu atgūšanu un privatizāciju.

RB: — Kurā gadā bija iestrādāti grozījumi likumā par īres griestu atcelšanu? Koncepcija ir?

S. Š.: — Tas jautājums varbūt nav tieši man.

RB: — Kāpēc gan ne? Jūs Saeimā esat atbildīgās komisijas priekšsēdētājs.

S. Š.: — Jā… Mājokļu aģentūra, ko nodibināja pirms gada, tagad strādā nopietni pie šiem jautājumiem un koncepcija top.

RB: — Tikai top…

S. Š.: — Karpoviča kungs neļaus man samelot, ka dzīvokļu jautājumi citās valstīs ir tādi biezi sējumi, kuros pārrunātas tiesības un pienākumi starp īrniekiem, izīrētājiem, pakalpojumu sniedzējiem utt. Mums jau viss skaidrs — 97% dzīvokļu privatizēti. Brīvs dzīvokļu tirgus atvēries. Tāpēc koncepcija mainīta, un jautājums ir par šiem denacionalizēto māju īrniekiem.

RB: — Bet kur ir tās jaunuzceltās mājas, kas gatavas uzņemt maksātnespējīgos īrniekus?

S. Š.: — Palīdzība dzīvojamo jautājumu risināšanā ir iestrādāta likumā par pašvaldībām. Tām jārūpējas par dzīvojamā fonda izveidošanu. Paldies Rīgas Domei, jo pēdējos gadus tā sākusi ar šīm lietām nodarboties. Uzbūvētas dzīvojamās mājas un sociālās mājas.

RB: — Tās var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.

J. K.: — Mēs kopā ar Saeimu tomēr panācām, ka pašvaldībām ir tiesības izdot savus saistošos noteikumus, ko ņemam dzīvokļu rindā. Tā latiņa vienam pensionāram (lai drīkstētu stāties rindā) tagad ir vairāk nekā 100 latu. Pa šiem mēnešiem esam saņēmuši vismaz tūkstoti iesniegumu, bet tikai 500 ģimenes atbilst šim nosacījumam. Tie, kam sanāk vairāk par 150 latiem, šajā dzīvokļu rindā netiek pieņemti. Ja namīpašnieks viņus izliks uz ielas, tas nozīmē, ka šie cilvēki vispār paliks bez jebkāda mitekļa. Arī par 170 latiem nevar neko nopirkt vai uzcelt. Valsts tikai pieņem likumus, bet problēmas uzgrūž pašvaldībai. Piemēram, Igaunijā valsts palīdz ar 25% no mājokļu finansējuma. Mums nav ne santīms iedots. Rīgas Domē nāk tikai īrnieku sūdzības. Pieņemsim, īpašnieks Jansons no Ausekļa ielas aprēķinājis īres maksu četrus latus 71 santīmu par kvadrātmetru. Īrnieku ģimenei ir trīsistabu dzīvoklis, un samaksāt tā nespēj. Pēc trim mēnešiem to izliks uz ielas. Šiem cilvēkiem nav arī maznodrošināto statusa. Līdz ar to ne valsts, ne pašvaldība likuma paredzētajā kārtībā palīdzēt nevar. Jau tagad ir skaidrs, ka vismaz 500 ģimenes no 1000 nokļūs līdzīgā stāvoklī. Kas būs nākamgad, nezinu.

RB: — 500 — vai tas ir tik daudz, lai nevarētu palīdzēt?

J. K.: — Vai daudz? Nu, kādreiz, kad es prasīju deputātam Jānim Lagzdiņam, kas notiks ar īrniekiem, kurus izliks uz ielas, viņš atbildēja: nu, kas tas ir — kādi 15 000? Vairāk jau nebūs. Tāpēc jau nav vērts likumu mainīt. Atcerēsimies, 1940. gadā no Latvijas uz Sibīriju izveda 14 000 ģimeņu. Te šis skaitlis skaitās milzīgs. 15 000 uz ielas — tas nozīmē tādas pašas represijas. Tāpēc jau Rīgas Dome strādā ar Saeimu, nevis tukšus salmus kuļ. Esam iesnieguši priekšlikumus, lai varētu lietas labā ko darīt. Vācijā, piemēram, ir īpaša metodika, kas nosaka, cik maksā mājas apkalpošana, amortizācija, remonts. Ja kādā pavalstī tiek pārkāpti šie «griesti», soda nauda ir līdz 50 000 eiro. Arī mums jāizstrādā metodika, kādā veidā nedrīkst pārkāpt īres griestus.

Redziet, kas par lietu — lielākoties jau denacionalizēto namu īpašnieki nav nekādi zvēri. Vienkārši notiek milzīga pārpirkšana. Latvijā nāk iekšā no Krievijas dažādi bandītiski grupējumi (Solncevas grupējums), kas uzpērk mājas lielā daudzumā.

P. K.: — Pateicoties jums, jau tā notiek. Cilvēki nolūst, un tad īpašumu pārdod, jo solncevieši burtiski bāžas virsū ar savām naudām. Daudzi namīpašnieki vienkārši nespēj par tām zemajām īres naudām (24–48 santīmi) uzturēt kārtībā savus namus.

J. K.: — Esmu dabūjis visus arhīvu materiālus. Toreiz, kad saimnieki atguva īpašumus, daudzi bija valstij parādā gandrīz 90%. Mājas taču nacionalizēja ar milzu parādiem! Jūsu senči no Hipotēku biedrības bija saņēmuši milzīgus kredītus — simtiem tūkstošiem latu. Neviens šos parādus neatdeva! Taču namus gan viņiem atdeva. Es prasīju cilvēkiem, kuri pieņēma šo lēmumu (Godmanim, Klausam, Repšem): kāpēc jūs atdevāt īpašumus ar visiem parādiem? Būtu kaut vismaz 10% paprasījuši atpakaļ. Uldis Klauss teica: mēs tos parādus vairs nespējam precīzi noteikt, tāpēc atdodam bez tiem. Tā, piemēram, vienu namu Lāčplēša ielā atdeva īpašniekam ar visu 300 000 latu parādu. Par tādu pašu summu viņš to pārdeva tālāk. Dabūja ne par ko. Tautu aplaupīja.

D. T.: — Jūs desmit gadus klusējāt!

RB: — Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija sola, ka pati sagatavos priekšlikumus denacionalizēto namu īrnieku tiesību nodrošināšanai. Tā ir?

S. Š.: — Jā.

RB: — Kā tad tā? Tikai astoņi mēneši līdz īres «griestu» atcelšanai, bet riktīgas programmas vēl nemaz nav — sola tikai sagatavot…

S. Š.: — Saprotiet, komisijai nav tikai viens jautājums, kas jārisina. Mēs te varam skaisti runāt — tā vai šitā, bet, ja nav līdzekļu, tad arī nami netop un cilvēkus nav kur izmitināt. Uz nākamo sēdi aicināsim ministrus, lai dotu konceptuālo izvērtējumu, cik reāli valsts ir gatava piedalīties mājokļu līdzfinansēšanā.

RB: — Ko Saeimas komisija ir paredzējusi īrnieku aizsardzības programmā?

S. Š.: — Šeit nevar runāt tikai vienā jautājumā — atcelt vai neatcelt īres «griestus», ja neredzam shēmu, kas notiks tālāk. Jāskatās kompleksi. Kas notiek, ja īres «griesti» tiek iesaldēti? Kas notiek, ja turpinām kāpt pa trepi augšā, bet pa šo laiku būvējam arī dzīvojamo sektoru? Trešais variants — atlaižam pilnīgi «griestus» vaļā, bet tad ar tiesiskām normām ierobežojam patvaļu uzņēmējiem, kuri nodarbojas ar cilvēku izlikšanu uz ielas.

RB: — Tas taču viss ir tikai tādas runāšanas līmenī, Šķestera kungs!

J. K.: — Jāpasaka godīgi — komisija bija pret likuma izmaiņām.

S. Š.: — Nē, tāda balsojuma nebija.

J. K.: — Tomēr izskatās, ka Lagzdiņa komanda uzvarēs.

S. Š.: — Jānis Lagzdiņš ir gatavs pie šā jautājuma strādāt, ne tikai nobloķēt.

D. T.: — Divpadsmit gadus Lagzdiņa kungs strādā pie reformas. Tagad atkal viņš domā, ko darīt. Mums ir ļoti daudz viltus aizstāvju. Visi aizstāv, nodarbojas — bet ko? Paliek tas pats, kas paliek. Negrib pat apzināt problēmu. Nu, kam mums vajadzīgi tādi deputāti? Man dzīvoklis personīgi nolaupīts, bet viņi saka: dosim jums sociālo palīdzību. Es jums, pieņemsim, kāju pušu pārlauzīšu un pēc tam iedošu kruķi, ko? Ja man dzīvoklis nolaupīts, tad, lūdzu, kompensējiet to!

J. K.: — Aizpagājušo gadu tika pieņemts lēmums: visi tie, kas vairs nevar dzīvot denacionalizētajās mājās, tuvākajos 5–6 gados var saņemt dzīvokli. Valsts no tā visa piedāvā 20% kapitāla, plus paši īrnieki maksā paaugstinātu īres maksu 80 santīmu par kvadrātmetru.

RB: — Vai dieniņ, jūs taču plēšat vēl trakāk nekā namīpašnieki!

J. K.: — Es jau minēju piemēru par četriem latiem. Pašvaldības taču prasīs tos 84 santīmus par jaunām mājām. Šogad vien nodosim 900 dzīvokļus.

RB: — Tad jau pašvaldība var izglābt tos 500 cilvēkus, kam draud izlikšana uz ielas.

J. K.: — Mēs dosim šos dzīvokļus īrēt uz kredīta.

RB: — Vecie cilvēki tos nespēs samaksāt.

J. K.: — Nauda lemj šo cilvēku likteni. Tāpēc jau lūdzām Saeimu iztaisīt likuma moratoriju uz diviem gadiem.

P. K.: — Moratoriju! Kas maksās zaudējumus namīpašniekiem? Jūs sakurināt attiecības. Desmit gadus politiķi mūs naidojuši ar īrniekiem, bet mēs ar Tīmi esam čomi. Mēs gribam vienu un to pašu, bet jūs tikai risināt savas — pašvaldību — problēmas. Arī Saeima kaut ko domā, bet domā lēnām. Kādam par visu šito, kas pa desmit gadiem nav izdarīts (arī jums, Karpovič!), ir jāatbild.

J. K.: — Kā nav izdarīts?! Caurmērā pašvaldība ir izdalījusi ģimenēm 1000 dzīvokļus gadā.

P. K.: — Nevajag sabiezināt krāsas! Mēs namīpašnieku biedrībā spriedām: nebūs nekādas masveida izlikšanas. Jūs pasakāt: četri lati par kvadrātmetru, un visa Latvija tagad domā, ka tā arī būs. Tā ir vecu vecā komunistu taktika — atrast kādu vainīgo, teiksim, namīpašnieku. Namīpašnieki nav ieinteresēti izmest īrniekus un nepārtraukti ar kādu tiesāties. Miniet kaut vienu likumdošanas normu, kuru JŪS esat ierosinājis, lai veicinātu dzīvojamā fonda saglabāšanu un attīstību!

J. K.: — Izlasiet Rīgas Domes lēmumus!

P. K.: — Kā tad, 48 santīmi par kvadrātmetru! Tie veicina māju saglabāšanu?! Mēs esam uzņēmēji un nerēķinām, kā māju pārvaldes, kuru īpašumos ir piečurātas trepju telpas. Mēs rēķinām algu arī apkopējai.

D. T.: — Likums par denacionalizāciju ir agresīvs. Tas radīts latviešu sanaidošanai. Mans kaimiņš — Kalniņš — viņš 70 gadus dzīvojis dzīvoklī, labiekārtojis, cerējis, ka varēs to privatizēt. Tagad viņš ir uz ielas. Tas pats latvietis, kas namīpašnieks, viņš tagad ir ienaidnieks savam īrniekam.

P. K.: — Ar to finansējumu ir dīvaini. Kad nepieciešams tiltu būvēt, tad momentāni Kreituss spļauj zilu un atrod kādu simt miljonu kredītlīniju. Nav taču izvērtētas prioritātes — cilvēks un tilts. Visus šos gadus Domei bijis nospļauties uz cilvēkiem. Tika kurināts naids un makšķerētas balsis.

J. K.: — Jūs jau tagad makšķerējat tās balsis!

P. K.: — Es esmu bezpartejisks un varu runāt, ko gribu. Es maksāju jums algu, lai pieņemtu mums, īrniekiem un namīpašniekiem, optimālu lēmumu. Iepriekš nekas nav darīts, tikai pa tukšo kulstīta mēle.

S. Š.: — Tā jau nav. Saeima arī daudz ko darījusi.

J. K.: — Šķestera kungs, atbildiet uz vienu jautājumu! 500 ģimeņu no denacionalizētajām mājām ir pieteikušās rindā, bet viņiem nav tiesību tajā iestāties. Kur mēs tās liksim?

S. Š.: — Kur liksiet… Ja jūs liksiet, tad liksiet.

J. K.: — Kur tad? Likums viņiem nepalīdz.

S. Š.: — Mājokļu aģentūra veikusi aptauju par īres maksām, ko īpašnieki sagaida: 10% — 70 santīmus, 15% — līdz latam, 20% — līdz 1,20 latiem, pārējie — līdz 1,50 latiem. Aprēķini rāda, ka īres maksas nevarētu būt pārāk lielas.

Namīpašnieks nevar uzskatīt, ka dzīvokļu bizness ir tāds pats sektors kā automobiļu ražošana. Te būs citi noteikumi. Viņam jārēķinās, ka šajā biznesā būs īrnieki.

RB: — Ministru prezidents Indulis Emsis, aktīvi atbalstot īres «griestu» atcelšanu, norādījis: «Pašreizējā situācijā īrnieki, namīpašnieki, pašvaldība un valsts ir nokļuvuši ķīlnieku lomā.» Te kaut kas nav skaidrs — tik daudz ķīlnieku, bet kuri tad ir tie teroristi — ķīlnieku sagrābēji?

D. T.: — Nav svarīgi, pieņems vai nepieņems kaut kādus ierobežojumus. Ir zaudēti gadi, zaudētas dzīvības, veselība. Tagad par šo kaitējumu un diskrimināciju ir jāsaņem kompensācija. Taču nez kāpēc runā par sociālo palīdzību. Kāpēc man jāgaida palīdzība no valsts?! Es taču normāli dzīvoju! Man bija dzīvoklis. Tagad man ir 100 sertifikātu un ģimene uz ielas.

RB: — Ir skaidrs, ka, labojot vēsturisko netaisnību pret sabiedrības mazākumu (namīpašniekiem), tiek nodarīts pāri lielai daļai cilvēku. Dilemma: kā rīkoties no taisnības viedokļa?

J. K.: — Vairākumam, īrniekiem, jāuzvar. Tāda ir demokrātija.

P. K.: — Īres «griesti» ir jāatlaiž, lai namīpašnieki varētu strādāt brīvā tirgus apstākļos. Likumdevējam un pašvaldībām jānodrošina sociālā palīdzība, arī lēto mājokļu būvniecība. Vienkārši — jāšķiras no naudiņas.

RB: — Cerēsim, ka šajā sarežģītajā situācijā tomēr pavīdēs politiķu skaidrais saprāts. Vai uzvarēs taisnība — tas atkarīgs, no kāda aspekta uz problēmu skatāmies.