Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8707845t1ha008.jpg)
«Man ir kauns, ka es uz stūra lūdzu naudu, bet — ja man būtu ko iedot trim mazbērniem, es te nesēdētu,» «Neatkarīgajai» atzīstas 66 gadus vecā pensionāre, kas ubago uz ielu stūra Vecrīgā, pretim universālveikalam. Viņa tāpat kā 80 gadus veca sirmgalve un jauns vīrietis invalīdu ratiņos vēlētos mainīt savu situāciju, taču nezina — kā.
Rīgas sociālie darbinieki pilsētas ielās aptaujā ubagojošus cilvēkus. Iegūtos datus apkopos Rīgas Domes Labklājības departaments. Akcijas «Kā tev palīdzēt?» galvenais mērķis ir izzināt ubagojošo cilvēku domas, vai viņi vēlas mainīt situāciju un kāda palīdzība viņiem nepieciešama.
Naudu mazbērniem
Daudzus ubagus sociālie darbinieki jau pazīst, jo viņi saņēmuši sociālo palīdzību. Vairāki pat ir pastāvīgie klienti sociālajos dienestos, tomēr — joprojām uz ielas. Uz Kaļķu ielas pretim garāmgājējiem roku, kurā ir daži santīmi, izstiepusi stāv melnā mētelītī un lakatiņā tērptā Olimpija. Viņa labprāt piekrīt sarunai un ir gatava izstāstīt visu savas ģimenes vēsturi. Sirmgalve smejas, kad pārjautāju, vai viņu tiešām sauc Olimpija, un rāda pensionāra apliecību.
Dēls miris ar tuberkulozi, dzīvojusi Dzirnavu ielā saimnieka mājā. Saimnieks bijis necilvēks, izēdis viņu no dzīvokļa. Vecā sieviņa min saimnieku vairākus vārdus, uzvārdus, līdz sarunā vairs nevar izsekot, kur ir stāsts par šodienu, kur atmiņas par viņas jaunības dienām. Vienubrīd viņa apgalvo, ka nav kur palikt pa nakti, nākamajā — ir vedekla, pie kuras var mitināties, un mazbērni. Lai gan sirmgalvei ir arī pensija — 65 lati —, jau gadu viņa ubago uz ielas. Naudu pensionāre dod saviem mazbērniem un pati paēd. Cik dienā izdodas saubagot? «Vai tad mūsu cilvēki ir bagāti?» prasa Olimpija un stiepj pretim roku ar dažiem santīmiem. Dienā žēlastības dāvanas ir ap diviem trim latiem. Olimpija vairs neubagošot, ja panākšot savu taisnību pret krāpniekiem namsaimniekiem, kuri viņu vienkārši izmetuši uz ielas.
Pārvar kaunu
«Es jums visu pastāstīšu,» saka pensionāre, kas jau divus gadus ubago pretī universālveikalam «Centrs». Viņai ir 66 gadi. «Izskatos daudz vecāka, jo man ir bijušas daudzas operācijas, izņemta viena niere,» pensionāre turpina. «Arī meita slima, gaida operāciju, viņas vīrs tā viņu sasita, ka viena roka palika nekustīga. Viņai 34 gadi.» Māte, meita un trīs — desmit, četrus un trīs gadus vecie — mazbērniņi tagad dzīvo kopā kādā no koka graustiem Maskavas ielā. Viena siena dzīvoklim jau izgāzusies. Visu laiku bija jāmaksā septiņi lati par dzīvokli, tagad 50 latu, jo mājai uzradies saimnieks. Dzīvokļa rindā ģimeni neuzņemot, jo pirms tam viņi labprātīgi pasliktinājuši savu situāciju — no labiekārtota dzīvokļa Ziepniekkalnā pārcēlušies uz koka namu.
«To darījām piespiedu kārtā, jo labiekārtotais dzīvoklis bija ļoti mazs un arī cerējām uz mazāku īres maksu koka mājā,» taisnojas pensionāre.
Naudiņu pensionāre ubago ēšanai un malkai. Diviem mazbērniņiem ir astma. Ģimene iztiekot no vecmammas pensijas un bērnu pabalstiem. Dažreiz dienā izdodas saubagot divus trīs latus, citreiz neko. «Ja man būtu kaut lielāka pensija, es te nesēdētu. Man ir kauns to darīt, bet es citu neko nevaru savu mazbērnu dēļ,» bilst pensionāre. Meitai nekustīgās rokas dēļ neviens darbu nedod. «Jā, meita bija sociālajā dienestā, taču tas bija sen. Tagad baidās iet, jo viņai esot pateikts — ja nav ar ko barot bērnus, tad viņus atņems,» saka sirmgalve. Sociālie darbinieki tomēr iesaka aiziet vēlreiz, iedrošinot — bērnus neviens neatņems. Ja cilvēkam piešķir sociālo pabalstu, sociālais dienests var noteikt līdzdarbības pasākumus, piemēram, strādāt sabiedriskos darbus. Ne visi to vēlas. «Meitai arī vajadzēja strādāt, bet — vai tad viņa var slaucīt ielu ar vienu roku? Kaut ko citu būtu piedāvājuši,» sūrojas ubagojošā pensionāre.
Ubago apģērbam, datoram
Jauns vīrietis (savu vārdu nevēlējās atklāt) invalīdu ratiņos lūdz naudu Vecrīgā gandrīz katru dienu. «Paēst varu pats par savu invaliditātes pensiju — 49 latiem, bet nauda jau nav vajadzīga tikai ēšanai,» stāsta ubagotājs. Vislabāk sokas vasarās piektdienu vakaros, kad uz ielām ir daudz ļaužu. Lielākais guvums bijis 100 dolāru, bet ir periodi, kad «pa visu dienu pat 50 santīmus nedabūsi». Naudu tērējot savam ratiņkrēslam, piemēram, kameras nomaiņai, vai mājās datoram. Naudu vajagot iedot arī tantei, pie kuras dzīvo Stabu ielā. Deklarētā dzīvesvieta vīrietim ir kādā no Latvijas pagastiem — pansionātā. Mācījies arodskolā, bet no turienes izslēgts, jo nedēļu noslimojis, un kāds arī redzējis, ka uz ielas ubago. «Es neesmu apmierināts ar pašreizējiem dzīves apstākļiem, vēlos iegūt izglītību, vēlos dzīvot patstāvīgi, savā dzīvoklī,» saka vīrietis, kuram ir 33 gadi. Sociālajā dienestā viņš nav bijis, uz zupas virtuvi neies.