Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8724528t1h6081.jpg)
Bobslejisti no visas pasaules šajās dienās sabraukuši Itālijas ziemeļu pilsētā Turīnā, lai pirmo reizi iemēģinātu jauno trasi, kurā nākamā gada februārī būs jācīnās par olimpisko spēļu medaļām. Varētu nodomāt, ka Turīnā visērtāk jutīsies itālieši, kuru treneris jau otro sezonu ir Sandis Prūsis. Taču vismaz pagaidām tā neesot.
Pirms gada Sandis, stāstot par saviem jaunajiem audzēkņiem, izteicās diezgan skeptiski, paslavējot vienīgi Simoni Bertačo, kurš esot gana talantīgs un centīgs, lai nākotnē spēkotos ar meistariem. Nu jau tas sāk notikt — Pasaules kausa izcīņas četru posmu kopvērtējumā Bertačo ieņem astoto vietu divniekos, tieši virs Jāņa Miņina, kurš ir devītais. Četriniekos ir otrādi: Miņins septītais, Bertačo — tikai piecpadsmitais.
Vaicāju Prūsim, vai 22 gadus vecais itālietis uzskatāms par sezonas atklājumu lielajā bobslejā tāpat kā iepriekšējā sezonā Miņins. Sandis iebilst, ka Miņina četrinieks pērn uzkāpa goda pjedestālā, bet Bertačo pagaidām labākais sasniegums ir ceturtā vieta divnieku sacensībās mājas trasē Kortīnā d'Ampeco. Taču sezona vēl tikai pusē.
Pagājušajā ziemā Sandis Prūsis bija sastopams Siguldā, kur notika dāmu bobsleja Pasaules kausa izcīņas sacensību posms. Vai ventspilniekam vēl joprojām jāstrādā gan ar Itālijas vīriešu, gan sieviešu komandu? «Galvenais treneris dāmām neesmu,» Sandis stāsta, «bet viņām nav arī neviena cita nopietna padomdevēja. Tādēļ nekad neatsaku palīdzību, jo šosezon bobslejistes katru nedēļu trenējas un startē tajās pašās trasēs, kur bobslejisti. Esam samesti vienā katlā: no rīta treniņš vīriešiem, pievakarē sievietēm, un man iznāk dubultslodze.»
Pērnvasar doties palīgā Sandim tā kā gribēja Jānis Ķipurs, kuru itālieši aicināja par treneri savā komandā, tomēr viņš pārdomāja. «Jānis jūlijā atbrauca uz Itālijas bobslejistu treniņu nometni,» Prūsis atceras, «taču kurš gan nezina, ka patiesībā viņa sirds pieder Šveicei. Ķipurs tur sācis savu trenera karjeru, kas nozīmē apmēram to pašu, ko pirmā mīlestība, un, tiklīdz radās iespēja atkal strādāt ar šveiciešiem, tā prom bija. Viņu var saprast, jo Šveicē bobsleja popularitāte ir nesalīdzināmi lielāka nekā Itālijā, kur par to neinteresējas gandrīz neviens, izņemot pašus bobslejistus. Turpretī šveiciešiem tas ir nacionālais sporta veids.»
Bet nu vairs nespēju izturēt mēles niezēšanu pajautāt Sandim, kāda un kam izdevīga ir tikko uzceltā bobsleja, kamaniņu un skeletona olimpiskā trase Turīnā. Tās pārbaude bija apsolīta jau pirms Ziemassvētkiem, taču neizdevās iedarbināt dažas sekcijas saldēšanas iekārtā, tādēļ trases testēšanu pārcēla uz nākamo gadu. Skeptiķi sprieda, ka itālieši tā tūļāšoties vēl nez cik ilgi, tomēr Sandis pie tiem nepieder.
«Nupat man piezvanīja un sacīja, ka trase gatava un pēc divām trim dienām būs braucama. Vispirms testi, uzreiz pēc tiem — oficiālā treniņu nedēļa bobslejistiem, bobslejistēm un skeletona braucējiem. Nemāku gan pateikt, kurš to trasi testēs. Plānoja, ka pirmais trijnieks Pasaules kausa pašreizējā kopvērtējumā un vēl pa vienai Itālijas ekipāžai, taču tagad visi tur sabraukuši, tādēļ var būt arī citādi.»
Viņš noliedz, ka Turīnas trase būvēta pa rokai itāliešiem, kuri tajā trenēsies, cik uziet, gatavojoties pārtrumpot visus olimpiskajās spēlēs: «Biju ieplānojis savējiem tur treniņu nometni šogad martā, kad sacensību sezona jau būs beigusies, taču Itālijas olimpiskā komiteja neiedeva mums naudu. Cik esmu sapratis, februāra beigās trase tiks slēgta. Varbūt nākamās ziemas sākumā mums būs iespēja tur pabraukāt vairāk nekā citiem, tomēr tas nedos būtiskas priekšrocības.»
Vai Latvijas bobslejistiem šī trase varētu patikt? «Es jau pats to braukšanas kārtībā nemaz neesmu redzējis, trasē biju būvdarbu laikā, kad dažas virāžas vēl nebija pat iebetonētas, tikai karkasi rēgojās. Izskatījās, ka tā būs interesanta un pilotiem prasīs braukšanas meistarību. Varbūt ne tik sarežģīta kā Nagano, taču noteikti interesantāka par Pārksitijas trasi, kurā braucām iepriekšējās ziemas olimpiskajās spēlēs. Bet mums, latviešiem, arvien bijis tā: jo grūtāka trase, jo labāk. Grūti pateikt, kā Turīnā patiks bobslejistēm, bet vīri dabūs krietni pabraukt, turklāt trase ir pietiekami gara.»