Kāds no Tūves Jānsones varoņiem reiz stāstīja pasaku, kas ietilpa divos teikumos: «Dzīvoja reiz pele. Viņa nomira.» Klausītāju likumsakarīgais «nu un» paspruka arī man, izlasot žēlabaino arhitektu sūrošanos: lai gan Latvijas Arhitektu savienība (LAS) ir radošā savienība, arhitektu veikumu sabiedrība par mākslu neatzīstot. («Kultūras Forums», 25.02–4. 03)
Neatzīšanas kritērijs, pēc LAS atbildīgās sekretāres Veltas Holcmanes domām, ir apstāklis, ka Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) pasākumam ar nosaukumu Arhitektu gada balva piešķīris štrunta 5000 latu.
Protams, var saprast organizētāju sarūgtinājumu, ka viņu projekts izrādījies kategorijā «un citi». Tomēr nav korekti sūroties, ka citām radošajām savienībām no VKKF atlecot vairāk. Jebkuras radošās savienības atbildīgie par tā vai cita kultūrnozīmīga pasākuma norisi varētu paust šausminošus pastāstus par to, kā līdz pēdējam brīdim nav zināms, vai pasākums vispār notiks naudas trūkuma dēļ.
Tomēr, vai šādā situācijā kaut ko spēj glābt publiska naudas skaitīšana svešos makos? Pavisam jocīgi skan gaušanās, ka, lūk, Lielā mūzikas balva notiekot Operas namā (kur tad vēl?). Nekorekti ir arī žēloties, ka, lūk, masu mediji vienam kultūras pasākumam uzmanību veltot, bet citam ne. Parasti jau tas ir tieši organizētāju ziņā — sadarboties ar radio, presi vai televīziju. LAS amatpersonu attiecības ar presi, šķiet, kūņojas LPSR līmenī.
Savādi arī tas, ka žēlabas skan no izcili racionāli un precīzi domājošās radošās profesijas — arhitektu puses. Vai LAS pārstāvji nekad nav dzirdējuši tādus jēdzienus kā projekta menedžments, informatīvais atbalsts, sponsors un ģenerālsponsors?
Diemžēl arī V. Holcmanes piedāvātā mākslas programma nesola nekādus stratēģiskus risinājumus. Arhitektūras projektu izstādi MC2 (Krasta iela 68a) diezin vai vispār būs iespējams apskatīt tiem, kuru rīcībā nav privātā vai dienesta auto. Arī daža laba nominācija Gada balvai arhitektūrā dara domīgu.
Nešaubos, ka arhitekts šā vārda labākajā nozīmē ir mākslinieks, tomēr māksla nudien nesākas smuka tipveida debesskrāpja, autosalona un diskutabla Vecrīgas pārveides projekta līmenī. Varbūt nākamais solis šajā jautājumā būs disertācijas par tēmu 21. gadsimta benzīntanku būvniecības sakrālā māksla Latvijas pilsētvidē?