«esparmieru.lv»

2003. gada martā, Irākas karam sākoties, mēs slēdzām šo lapu. Ar apziņu, ka mūsu darbs ir beidzies. Karš bija klāt, un mēs — visā pasaulē — nespējām to novērst. Viss. Bija skaidrs — turpmāk mūsu vietā runās fakti. Kritušo karavīru saraksti. Nogalināto un sakropļoto civiliedzīvotāju statistika. Daudz skaudrāk, nekā mēs jebkad to spētu izteikt vārdos. Diemžēl mēs nekļūdījāmies. 1200 kritušo «demokrātijas» cīnītāju. Apmēram 100 000 irākiešu.

Ir pagājuši divarpus gadi. Ieroči Irākā nav atrasti, cilvēki turpina mirt, bet terora aktu skaits pasaulē pieaudzis četrkārt.

Piektdien pie mums kā uzticamākajiem līdzskrējējiem ierodas kara galvenais vaininieks, un visa valsts jau šodien stāv miera stājā. Uz ielām krāso līnijas, ceļu apmales mazgā ar šampūnu, bet rīdziniekiem tiek ieteikts neveikt straujas kustības un —vislabāk — vispār aizbraukt no pilsētas.

Ielas būs tukšas. Logos nebūs cilvēku. Neviens nemās ar karodziņiem. Smaidoši bērni netiks ņemti «opā», un pat Latvijas prezidentei būs jāšķērso trīskārša drošības ķēde, pirms nokļūt līdz Džordžam Bušam.

Jo Džordžs baidās. Suns zina, ko ēdis.

Ja toreiz vērojām traģēdiju, tad šodien — klaunu uznācienu. Tādēļ šoreiz nebūs skumju piketu Grīziņkalnā un protesta akciju Pārdaugavā, drošā attālumā no Buša.

Šoreiz mēs vienkārši piedāvājam ikvienam lapas apmeklētājam saglabāt pašcieņu un neļaut politiķiem atņemt sev sajūtu, ka mēs dzīvojam savā zemē, savās mājās.

Paldies visiem jums, kas joprojām tic: karš svešā mājā nenes laimi.

[s:7177]