Mēs viņiem arī esam imigranti jeb Ko mēs negribam zināt par Eiropu

Pievienošanās ES nav mūs pavirzījusi uz priekšu tik ļoti, kā pašiem gribētos ticēt. Veco Eiropas valstu iedzīvotāju uztverē mēs esam kļuvuši nīstamāki un nevēlamāki kā jebkad agrāk.

Pēdējā laikā daudz gadījies Latvijas presē, īpaši sakarā ar ES konstitūcijas projektu, lasīt par «ļaunajiem» veco Eiropas valstu konservatīvajiem sociāldemokrātiem un iesīkstējušiem protekcionistiem, kuriem bail no brīvas konkurences jaunā Eiropā. No žurnālista skatpunkta šī negatīvi noskaņotā grupa ir politiska minoritāte, savukārt imigranti — neizglītoti turki un patvēruma meklētāji no Trešās pasaules valstīm, varbūt pa kādam polim. Taču, ilgstoši uzturoties kādā no vecajām Eiropas valstīm (šajā gadījumā tiek runāts par Dāniju, kurā dzīvo raksta autore), atklājas pavisam cita realitāte.

Austrumu strādnieki

Vairums dāņu pārstāv viedokli, ka darbaspēku no Austrumeiropas «īstajā» Eiropā nevienam nevajag. Publiskajās aptaujās atklājas, ka vairāk kā 80% dotu priekšroku «melniem» (nodokļus nemaksājošiem) dāņu tautības strādniekiem, nekā pavisam legāliem un lētākiem poļiem. Tās nav tikai arodbiedrības, bezdarbnieki un/vai sociāldemokrāti, kas pauž šādu gaužām neprogresīvu viedokli. Tie ir patērētāji paši.

Turklāt neviens mūs nesauc par austrumeiropiešiem, jauno ES dalībvalstu pilsoņiem vai kādā citā salīdzinoši patīkamā vārdā. Tā vietā mēs esam «ostarbejdere» (austrumu strādnieki) — vārds, kas šejieniešiem mediju darbības rezultātā rada asociācijas ar slikti kvalificētu, zemi apmaksātu, neizglītotu darbaspēku.

Dānijas likumi par ārzemju darbaspēku atspoguļo šādu pārliecību. Atšķirībā no «vecās Eiropas» desmit jauno ES dalībvalstu pilsoņi:

Paredzēts, ka pēc 2012. gada jauno ES dalībvalstu pilsoņi baudīs tās pašas privilēģijas kā veco, taču — pārbaudes periodus jau vienmēr var pagarināt. Viens no pamatojumiem šādai šķirošanai ir, ka vietējie darba devēji šeit strādājošajiem austrumeiropiešiem varētu maksāt mazāku algu kā dāņiem un tādējādi netiktu ievērotas viņu tiesības saņemt vienlīdzīgu atalgojumu par vienādu darba apjomu. Taču pašreizējā situācijā ir vairāk nelegāli strādājošo no jaunajām ES dalībvalstīm, kuru tiesības ignorēt darba devējam ir daudz vieglāk. Ja pārkāpums tiek atklāts, darba devējam jāsamaksā neliela soda nauda un darbinieks tiek izraidīts no valsts, iespējams, nesaņemot atalgojumu. Savukārt, ja dānis strādā nelegāli (t.i., nemaksājot nodokļus, un tas valstī, kurā ienākuma nodoklis ir vidēji 50%, ir nopietns pārkāpums), sodīts tiek tikai darba devējs. Tas nozīmē, ka austrumeiropieši ir populāri «melnie» strādnieki — bailēs par izraidīšanu no valsts bez algas saņemšanas viņi par darba devēju sūdzētos daudz retāk.

Grūti pateikt, vai šāda viedokļa veidošanos ir veicinājuši liberālās (!) valdības pieņemtie likumi, vai likumi izveidoti saskaņā ar iedzīvotāju vēlmēm.

Austrumu produkti

Līdzīga attieksme valda pret precēm no Austrumeiropas: vienīgais Dānijā nopērkamais «made in Latvia» produkts, ko man izdevies pamanīt, ir «Jungle pop» saldējums, ko šeit pārdod ar nosaukumu «Top pop». Pirms kāda laika redzēju lietuviešu cukuru un šokolādi- bet ar to arī aprobežojas Baltijas valstu «tirgus vērtība». Lieki teikt, ka abi piemēri ir daudz lētāki par līdzīgām Rietumeiropā ražotām precēm, kas vietējam patērētājam šķiet apstiprinām formulu «slikti apmaksāts darbaspēks, apšaubāma kvalitāte». Salīdzinājumam — cik atceros, Latvijā var nopirkt dāņu cepumus, Carlsberg alu, feta sieru, mīdijas, Anton Berg konfektes, degvīnu ar anīsa aromātu un gan jau vēl kaut ko. Protams, par visu importu -eksportu priekšstatu nevar gūt supermārketā, bet tendenci tas atspoguļo.

Ko tad īsti nozīmē būt imigrantam?

Imigrantus šeit nesauc par imigrantiem — vārda precīzāks tulkojums ir «ieklīdēji». Par ieklīdējiem valda zināmi stereotipi, piemēram, ka viņi vienmēr un par visu sūdzas. Līdz ar to ir grūti konstruktīvi kritizēt sabiedrībā notiekošo — sūdzēšanās taču pieder pie tavas lomas.

Būtiski, ka nav imigrantu avīžu vai citu mediju (ja neskaita satelītkanālus), vai politisku partiju, vien pāris politiķu ar citu etnisku «background». PAR ieklīdējiem avīzēs var lasīt katru dienu, bet nav nekā, kas nāktu NO viņiem. Un ja nu kāds ieklīdējs vēlas integrācijas vārdā interesēties par sabiedrībā notiekošo, dāņu mediji ātri šo vēlēšanos noslāpē ar tādiem virsrakstiem kā «Ieklīdēji dzīvo paralēlā sabiedrībā», «Katrs otrais ieklīdējs ir bezdarbnieks» (pēdējais ir faktu sagrozīšana — tas attiecas tikai uz imigrantiem no 3. pasaules valstīm) utt. Ieklīdēji un viņu bērni (dāniski saukti par «otrās paaudzes ieklīdējiem», kas atgādina Bībeles stāstu par tēvu grēkiem, kas mantoti četrās paaudzēs) ir piespiedu kārtā kļuvuši par sociālpolitiski marginalizētu grupu. Šinī kontekstā tracis medijos ap integrāciju un politiķu izteikumi šķiet labākajā gadījumā ciniski- imigranti tiek vienlaikus atgrūsti un sodīti par «norobežošanos no dāņu sabiedrības». Kā izsakās «otrās paaudzes ieklīdējs» reperis Atafs — ja tu atver dānim durvis, viņš satrauksies: «Nu gan mani piekaus!», bet ja ne, viņš turpinās popularizēt viedokli «Ieklīdēji nevēlas integrēties».

Baltā ādas krāsa

Mums austrumeiropiešiem ir priekšrocība salīdzinājumā ar pārējiem. Eiropeiska izcelsme un nākšana no demokrātiskas, Rietumu izpratnē diezgan civilizētas valsts? Ne gluži. Taču mēs izskatāmies pietiekami rietumnieciski — īpaši tie, kuri atbilstoši ģērbjas -, mēs nevalkājam ap galvu aptītas šalles, lielākoties protam angliski un salīdzinoši ātri varam iemācīties citu Eiropas valodu, jo apgūstamais alfabēts nav pilnīgs jaunums. Un tas rada pusapzinātu vēlmi norobežoties no «tiem pārējiem», kuru loma vietējā sabiedrībā ir līdzīga, bet kuriem nav tā veicies ar ādas krāsu. Nesen satiku Kopenhāgenā latviešu meiteni, kura ar naidu balsī runāja par «tiem turkiem» (ar šo vārdu domājot arī nepavisam ne turkus — kurdus, pakistāņus utt.), kuri «nemaksā nodokļus, neintegrējas» un ko vēl ne. No vienas puses, pārsteidzoši, ka dāņu propaganda tik labi strādā uz ne-dāņiem, bet no otras puses, viņu var saprast — skaidrs, ka negatīvā publicitāte un izplatītākie uzskati sabiedrībā par imigrantiem mudina no šīs grupas norobežoties tik, cik vien iespējams. Un melot sev par atrašanos sabiedrības iekšienē.

Jo mūsu priekšrocības ir diezgan ierobežotas. Bankas vai universitātes darbinieks mūs uzņem ar smaidu, taču smaids apdziest un piederības ilūzija pazūd, līdzko mēs paveram muti un atskan dāņu valoda ar neatpazīstamu akcentu. Var gadīties, ka kāds vietējais, balstoties austrumeiropeiskas vai krievu izcelsmes argumentā, secinās, ka ir pieņemami pēkšņi piedāvāt naudu par seksuāliem pakalpojumiem. Var gadīties, ka pat tie dāņi, ar kuriem tev ir ļoti labas attiecības, pēkšņi sāks visādi izteikties par slinkiem un lētiem austrumu strādniekiem, kurus «nevienam te nevajag». Var gadīties, ka kaimiņš nosauks par «imigrantu cūku». Cita latviešu meitene, kura strādā par au — pair, stāstīja, kā ģimenes viesis vakariņu laikā namatēvam jautājis: «Kā, un viņa ēd kopā ar jums?». Tiem, kuriem nepatīk imigranti kopumā, nepatīkam arī mēs. Sāk šķist, ka vienīgā patiesā «integrācija» ir kamuflāža — izsvēpēt jebkādu akcentu (ja tas īsti neizdodas, vismaz iemācīties franču vai zviedru akcentu) un nomainīt vārdu.

Kur tālāk?

Ar šo visu es nevēlos pateikt, ka nebija vērts iestāties Eiropas Savienībā (par to jau tāpat īsti nebija izvēles). Taču ir vērts būt godīgiem pašiem pret sevi attiecībā uz savu lomu Eiropā. Atsevišķu amatpersonu politiski korektie izteikumi starptautiskās konferencēs vai viesojoties Latvijā neliecina neko par vidusmēra eiropieša viedokli. Pēc personiskās un citu šeit sastaptu latviešu pieredzes spriežot, caurmēra dānis ir vienlīdz fobiju un aizspriedumu pārņemts gan attiecībā uz «tiem turkiem», gan uz austrumeiropiešiem (neņemot vērā mūsu priekšrocību nebūt musulmaņiem). Šinī kontekstā dažu Latvijas žurnālistu izteicieni par bailēm no turkiem, kuras bijušas vienīgais un galvenais cēlonis Francijas «non» ES konstitūcijai, un izteikumi par «imigrantiem» vecajās Eiropas valstīs, kuri ir viss iespējamais, tikai ne austrumeiropieši, skan labākajā gadījumā divkosīgi un nepatiesi. Godīga attieksme pavērtu lielākas iespējas mainīt situāciju nākotnē — cita starpā radīt sev reputāciju ne kā lētākajiem, jo tas acīmredzot rada negatīvas asociācijas, bet uzsvērt kvalitāti un fleksibilitāti, kā arī savas intereses. Pašlaik šķiet, ka sadzirdamais sabiedriskais viedoklis Latvijā ir pilnībā uzticīgs Rietumu lielvarām. Piemēri ir nevainīgā pacifisma simbola uz Jūrmalas šosejas paniska novākšana, Bušam ierodoties Rīgā, vājais mediju atbalsts «Laval un partneri» tiesībām strādāt Zviedrijā un steidzīgā ES konstitūcijas apstiprināšana Saeimā — lai tik viņi nepadomā, ka mēs nesadarbojamies. Taisnība, ka mēs esam maza valsts, kurai vēsturiski ir «iemācīts» baidīties no lielvarām, taču uzsvērti pazemīga attieksme no mūsu pašu puses cita starpā nozīmē, ka ar mums ir vieglāk nerēķināties. Mūsu viedoklis pašiem par sevi veido Eiropas un pasaules nostāju. Varbūt ir pienācis laiks bīties mazāk un aizstāvēt vispirms savas, pēc tam ES intereses. Kaut vai tāpēc, ka tieši tā rīkojas vecās ES dalībvalstis.