«Visu vidū izcēlās Kārlis ar savu garo augumu,» — tā par aktieri KĀRLI SEBRI, ko ar 3989 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā kā 23. ierindojuši balsotāji — bija izlasāms Latvju dramatisko kursu satīriskajā «mājas izdevumā» «Lai ripo» — žurnālītī, kuru topošie aktieri pavairoja ar tā saukto hektogrāfu un pārdeva (tuvojās izlaidums — tādi pasākumi vienmēr saistīti ar izdevumiem).

Recenzija, kurā pieminēts garais Kārlis, ir sava veida reklāma (autors — Kārļa kursabiedrs Voldemārs Cauka) un mīļš cildinājums šīs pirmās latviešu teātra mākslas mācību iestādes (Jēkaba Dubura un Zeltmata dibināta 1909. gadā) kārtējam izlaidumam 1938. gada pavasarī. Spica satīra, jaukta ar mīļu pacildinājumu Kārļa Sebra scēniskajām priekšrocībām.

Toreiz, pirmizrādes aplausiem skanot, ne pieminētais slaidulis Kārlis, ne pārējie, tāpat atsaucīgie skatītāji pat iedomāties nevarēja, ka tas ir Latvju dramatisko kursu pēdējais izlaidums. Šķiet, to nezināja arī Nacionālā teātra direktors Jānis Grīns, kurš pēc izrādes aplaimoja ar ielūgumu uz pārrunām otrā dienā teātrī Hildu Princi, Helgu Gobzini, Hariju Stuitu un Kārli Sebri. Tieši pēdējais kandidāts varbūtējam angažementam absolventu un jaunāko kursu audzēkņu vidū izsauca «ķiķināšanas» priekus; direktors taču laikam nav pamanījis pirmizrādes lapiņā informatīvo piezīmi, ka Kārlis Sebris nav diplomands, bet pieaicināts «izpalīgos» no otrā kursa audzēkņiem…

Kārlis «neķiķina»

Otrā rītā pie «viņa augstības» Jāņa Grīna kabineta durvīm Kārlis pārējos satraukušos mierina: «Mani izsauca, lai ir kas patur, ja jūs no bailēm ģībsit.»

Jānim Grīnam, lūk, tāds niķis: nepietiek redzēt pretendentu uz skatuves, vajag ielūkoties arī nākamā «mākslas priestera» domāšanas un zināšanu apcirkņos, piemērotībai šodienīguma kopainā.

— Tātad, Cesvaines vidusskola. Un pēc tam jums likās, ka teātris būs tā vieta, kur sevi apliecināt, — direktors it kā rezignē, — jeb vienkārši patīk teātris, pretī māj slavas virsotnes. Tā?

— Mēdz teikt, ka ceļš uz virsotni esot nozīmīgāks, nekā mēnesstaru apgreznotā kalngale, — jauneklis nav apmulsis.

— Nav slikti teikts, — direktors paslavē, — bet tagad viens pavisam konkrēts jautājums: kas ir Brāļu kapu autors?

Kārlis Sebris nav spējīgs atturēties no maza dzēliena, kaut arī sarunas partneris ir pats Jānis Grīns: — Brāļu kapu autors ir karš.

Izrādās, ka Jānim Grīnam humora sajūta tomēr nav sveša.

— Paldies! Protams, man jautājumā pienācās būt precīzākam un prasīt, kas ir Brāļu kapu arhitektūras izveides autors, — un pabīda Kārlim tuvāk lapiņu ar angažementa piedāvājumu.

«Gan jau pratīsi»

Katrā mācību iestādē, katrā kursā, klasē ir savi līderi. Viņus neievēl, viņi rodas. Toreiz trīsdesmito nogalē es, «pārtapis» no lauku puišeļa likumīgos rīdziniekos un topošajos aktieros (tā sauktajos «zeltmatiešos»), ātri vien sapratu, ka pirmajā kursā izvirzās divi līderi: Hugo Jakobi — pazīstams aktieru portretu fotogrāfs un izcili apdāvinātais Ansis Mitrevics (vēlāk Ņujorkas latviešu teātra premjers), bet otrajā kursā — mans novadnieks lizumietis Kārlis Sebris. Mācību stundu starpbrīžos pavērojot visus kopumā, bija viegli pamanīt, ka ne tikai beidzēju kursa dāmas, bet arī puiši labprāt diskutēja vai «dzina velnu» ar nepārprotamo dižlīderi — Kārli Sebri. Viņš, šķita, sevi apzinājās, un es viņu vēroju tikai no attāluma, no kaktiņa.

Reiz saņēmos: mums abiem taču augšzemnieku sēļu dialekts, sak — kā viņš ar to tika galā? Paejos tuvāk, dzirdu, kaut ko par antīko filozofiju runā, par Seneku, kurš sludinājis, ka pareizi dara tie, kas mācās no bitēm; savāc no tūkstoš ziediem medu vienā kārē, lai uzturētu radības kroni — cilvēku. Nu, nepietiekot taču aktierim izlasīt savu lomiņu vai ludziņu — esot jāizlasa bibliotēkas…

Es aizmanījos vēl tālākā nostūrī…

No citiem vēlāk uzzinu: Kārlis Sebris virinājis arī universitātes Teoloģijas fakultātes durvis… Un vispār…

Tas ir Voldemārs Cauka, kurš citudien mani «sapurina», pieved garajam Kārlim. Izrādās, šis patiešām cilvēks: — Privātstundas? Vai tad tev ir tik daudz naudas? Zeltmatis ar savu pieredzi un vācu skolu nav nicināms. Augusts Gulbis? Elpošana. Diafragma. Speciālists, jā! Un tomēr…

Tad jau labāk Sīlene (Marta Sīle, aktrise, koncertdziedātāja, skatuves mākslas pedagoģe), viņas nodarbības pie klavierēm, heksametru — uz augšu, uz leju. Vienlaikus muzikālās dzirdes slīpēšana, elpa un dikcija. Tak vispareizāk: noskaties, kura no tava kursa skuķēm tev visvairāk iekrīt ausī un sirdī. Dzirdēju: Feldmanis (Ernests Feldmanis, režisors, aktieris, skatuves mākslas pedagogs, skolojās Maskavā, papildinājās Parīzē) tevi un to ar tiem čigānietes matiem divskatos aktieru meistarībā uzslavējis. To Feldmanis vēstī… Tad nu tā — starpbrīžos koridoru pastaigā ņem to čigānieti «zem kloķa» un lai viņa labo katru tavu izrunas nošķiebienu. Un bez žēlastības.

— Jā… Irisa… Viņa jau…

— Neesi tak no glupajām mājām, gan jau pratīsi paldies pateikt.

Šo pirmo, man it kā ar mazu ņirdzienu pasviesto padomu Kārlis bija pateicis, trāpot desmitniekā. Paldies tev, Kārli! Paldies, Irisa!

Sebrim tās garākās ļipas

Par vecajiem Ulmaņa laikiem daudzi jūsmo kā par pasaciņu… Bija jau labi, bet bezdarbs tomēr pastāvēja. Liekas, tieši tādēļ, lai likvidētu šo «velnu», Ulmanis bija izdomājis Sabiedrisko lietu ministriju un uzticējis šo iestādi vadīt pašam jaunākajam ministram — Alfrēdam Bērziņam. Visa atbildība par kultūru, mākslu viņam.

Alfrēds Bērziņš rīkojās racionāli: viens paraksts, un Latvju dramatiskie kursi likvidēti (kurš gan tīko sadarboties ar aktierim bezdarbniekiem).

Es šo bargo vēsti uzzināju vasaras brīvdienās laukos — Irisa atrakstīja. Mani tas likās tikpat kā augstākais soda mērs.

Ak, jā, Sebris! Viņš vasarās te netālu pie savas māmuļas Tirzā dzīvo. Mana vecākā māsa Anna turpat blakus Lizumā. Paņēmu divriteni un…

Nu ko Sebru Kārlis — jau sezonu nostrādājis jaunajā teātrī, abi ar māsu mani apceļ. Teātra skola tak vēl pastāvot, kaut arī tās vadītājs Mihails Čehovs aizbraucis (padzīts?) uz Rietumiem. Tur tad vajadzēšot atkal doties iekšā konkursa eksāmenos un atkal no sākuma — ar pirmo kursu. Sebris to saka smiedams, māsa nopietni, es — gandrīz līdz ģībonim. Garais Kārlis uzsit man uz pleca: — Nedomā, ka man pagājusī sezona priekos vien noripoja. Alga? Jā, — tā nekas, bet pašam mūsdienu repertuārā kostīmi jāpērk par savu naudu. Iedeva lomiņu salonkomēdijā — gādā fraku. Modernu. Bet tagad modē frakas ar garām ļipām (detaļa frakas piegriezumā ar mugurdaļas pagarinājumu). Tādu komisijas veikalā nenopirksi. Zobgaļi ņirdz: Dailē Dimiteram, Nacionālajā Sebrim tās garākās ļipas, jāiet skatīties, kamēr modē.

Kad Sebris stāsta arī dullus jokus, viņam izdodas sasmīdināt. Pat es toreiz savaibstījos, kaut dūša papēžos.

Rudenī izturējām konkursu, tikām Teātra skolā — gan Irisa, gan es un citi «mūsējie», arī jaunpienākušie. Nopietna konkurence.

Alfrēds Bērziņš ir konkrēts, nākamajā pavasarī Teātra skolu likvidē. 1944. gada rudenī saskrienamies ar Kārli Sebri ielu stūrī pavisam nejauši.

— Tevi varot apsveikt, tu pieņemts štatā mūsu teātrī, — viņš purina manu nosalušo roku, bet ir pavisam nopietns un piebilst: — Kad lielgabals runā, mūzas klusē — sens teiciens. Un lielgabali vēl arvien nav aprimuši.

— Un tomēr — tā vai citādi, bet teātris pasargāja šos briesmīgos gadus, — es ieminos.

— Teātris — svētnīca. Svēts.

Klusējot atvadāmies.

Ar ķirbjiem ālējas

Brauciens vilcienā pēc mūsu pirmās kopīgi aizvadītās sezonas. Sarunas nevedas. Pirmais klusumu padzen Sebris:

— Būs pie zīlnieces jāiet vai varbūt uz būvēm — palīdzēt celt sagrauto. Cik ilgi tad samierināties teātrī ar «otro zaldātu», ar «kādu no tautas».

Jūs taču ar Briedīti labi saprotaties.

— Briedītis klusāks par ūdeni, zemāks par zāli, ja nebūtu sievas Vallijas aktivitātes, diez vai viņš vispār…

Vēl viens gads teātrī. Pirmais miera gads, taču — vai kur nemierīgs! Visi jau šķietami nopietni pieņem «jauno» dzīvi, bet teātrī — kur nu bez jokiem.

— Kādus jokus jūs ar tiem ķirbjiem? — prasu Sebrim.

— Ha! Nesām ar Briedīti no ģimenes dārziņa. Smagi. Izlēmām piekalnē pie 1. slimnīcas palaist pa slīpni uz trotuāra, lai ripo paši. Kādam lēmums gatavs: Briedītis ar Sebri sadzērušies, dienas laikā ar ķirbjiem pa ielu ālējas… Kādam, lūk, nepatīk Briedītis…

— Varbūt arī Sebris…

— Ko nu es — tāds sīkumiņš.

— Tu zini, kas tevi no «sīkumiņa» padarīja par spilgtu aktieri?

— Zinu, Žanis Katlaps savā režijā mani spilgtā raksturlomā mīļi palūdza katrā darbībā atklāt rakstura attieksmi. Taču ne Sebra, bet rakstura attieksmi. Un ļaut, lai izteiksmes līdzekļiem nav formas demonstrācijas. It kā tas pats, ko visu laiku prasīja Briedītis, taču metode cita. Un ja jau tas vien.

— Kas tad vēl?

— Domājām, ka, lielajam karam beidzoties, atkal viss būs pa vecam. Nemanījām, ka tie mazie kariņi, kas citā vārdā saucas par karjerismu, plaukst cauru gadu kā pienenes pavasarī. Nē, ne par to mums šodien jārunā.

Sebris apklust, man atliek sekot viņa priekšzīmei un klusējot apcerēt divas dzīves: Briedītis ar sievas Vallijas palīdzību (Liepājā, kur bija ilgstoši aizkomandēts teātra kultūras pacelšanai) izkūlies no «tālbrauciena», tagad izlēmis neņemt galvā skriešanas sacīkstes uz karjerisma pjedestāliem un devis to pašu padomu Sebrim.

Amats, algas, dzīvokļi, specveikali, specaprūpe — tie viņiem abiem sveši jēdzieni. Un Briedītis rāpjas (jau toreiz ar savām ne visai stiprajām kājām) Zaubes ielas bezlifta piektajā stāvā, kur divas mini istabiņas Vallija pratusi iekārtot, ar mīļumu apdvestas. Toties Sebris kāpj pagrabā (protams, to sauc par dzīvokli pagrabstāvā…) un «neņem galvā», ka viņam uz papēžiem min reimatisms…

Bohēma?

Teātris ir skola, kurā jāmāca un pašam jāmācās. Visu mūžu jābūt vadošajam. Radoša procesa rosmi nevar nopirkt nevienā bodē, tā ierodas pagrabiņā pie Sebra kopā ar pozitīvas spriedzes uzlādētiem domubiedriem.

Nav taisnība tiem, kuri saka: Sebris turas pie pagrabiņa nevis lai izdzīvotu, bet gan lai uzdzīvotu. Bohēma?

Kārlis balso par tiem, kas nekompromitē ar šo vārdu saistīto romantiku. Un tādēļ kādā Kārļa naktī (28. janvāris) aizsūta «dzīvu apsveikumu» Kārlim Pamšem (cik nu tālu no Stabu ielas Matīsa un Tērbatas stūra nams) — tur pagalmā ierodas Rozenštrauhs ar savu «blici», nospēlē maršu. To izdara tik kvalitatīvi, ka turienes jubilāra kaimiņi: grāmatizdevējs Atis Freināts, Elfrīdas Pakules krustmāte — ievērojamā ķīmiķa docenta Štrenka kundze (viņas dzīvesbiedrs arī Kārlis) atver logus un aplaudē. Trešdaļa šīs mājas iemītnieku, Kārļa Pamšes sievas Stasijas un viņa kursabiedra Pētera Pētersona ierosināti, dodas pie Sebra tūlīt pat naktī pateicības vizītē. Pagrabiņā telpas diezgan un Sebra sievai Nellijai netrūkst humora izjūtas.

Ne jau tikai ar bohēmas tendencēm apveltītie «ierakstās» teātra vēsturē. Kārlis Sebris tur ierakstījies ar galvenajām lomām un kā vēsturisku personību interpretators kinofilmās Latvijā un ārpus tās.

Divdesmit vienu gadu iznācis nostrādāt «zem viena jumta» ar lielo novadnieku. Nekad netiku dzirdējis viņu, kolēģa darbu vērtējot, kādu skaļi nopeļam. (Arī aizkulisēs ne.) Apceļoties gan — dažreiz pat asi izteiktās zobgalībās nebija skops. Un trāpīgs.

Divdesmit viena gada laikā vienu reizi viņš mani «paslidināja». Jāņa Anerauda komēdiju mēģinot, darba atmosfērā pat mušas aiz garlaicības žāvājās, es pietrūkos no sava režisora krēsla un uzdrāzos uz skatuves, lai «sapurinātu» ne jau masu skatā pieaicinātos, bet Antu Klinti, viņu, Kārli Sebri, un Voldemāru Akurateri. Gaidīju, kad viņi paši ar savu iniciatīvu spēlē nāks klajā, negribēdams uzspiest režisora diktātu, bet… No tās dienas izrāde sāka elpot…

Krietni daudz gadu no tā laika pagājuši, bet nu jau daudzkārt skatītāju zāle aizturējusi elpu: Sebris uznāca!

Sebra pagrabiņā

Tas Sebra pagrabiņš sen citu ļaužu pārziņā, taču vēl šodien atmiņā pavīd ar to saistītās Sebra draiskulības un nopietnība. Pēdējā sabalsojas ne ar prātojumiem par karjeru mākslā, bet ar analītiskām pārdomām par dzīves jēgu. Par savu ieguldījumu.

Kāds paziņa bija lūdzis pagrabiņā naktsmāju jauneklim, kura ģimene izsūtīta Sibīrijā. Zēns patvēries skolā, celtniecības tehnikumā. Naktīs, kamēr silts, Rīgas parki viņu žēlojuši. Lauku darbos un Latvijas kaprīzajā klimatā rūdījies, zēns, vārdā Zigfrīds, apņēmies izturēt ziemu, pārnakšņojot Rīgas Veco kapu kapličās. Jau nākamajā vakarā Zigfrīds Kalniņš pēc ilgāka laika iemiga cilvēciskā gaisotnē. Sebra pagrabiņā.

— Vai gribi piestrādāt, lai skolas kopgalda zupa nesāk šķebināt? Mums teātrī tāds Augusts Skaistkalns, sadzīves tehniskā ceha vadītājs, meklē apķērīgus ziķerus, — saimnieks uzrunā jauno iemītnieku.

Ne Kārlis, ne Zigfrīds nereklamējās kā audžutēvs un audžudēls. Arī tad ne, kad Zigfrīdam jau bija sava ģimene un viņš no skatuves strādnieka «pakāpies» skatuves brigadiera, nedaudz vēlāk teātra direktora vietnieka postenī. Pats vērienīgi nodibinājis Rīgas teātru tehnisko darbinieku kvalifikācijas semināru, bet teātrī ar savu iniciatīvu panācis aktieru «mazās zāles» izbūvi…

Savās iecerēs Zigfrīds allaž dalījies ar audžutēvu — Kārli Sebri. Tiklab tajos nodomos, kas reāli pieprasa konkrētas rīcības, kā arī tajos, kurām var piedēvēt fantāzijas oreolu. Reiz Zigfrīds ieminējās: — Latvijas robežas? Cik ilgi par to spriedīs? Vajadzētu kopā ar Sebru Kārli apbraukāt pierobežas skolas. Kur tad viņu nepazīst? Palūgs bērnus, lai salasa ozolzīles, pavasarī uzdiedzē un tad varētu iestādīt, pēc plāna juridiski apstiprinātās robežlīnijās Latvijas ozolu dārzu.

Un Kārlis Sebris rāda plānu un saka puišeļiem: — Te, šajā vietā jāuzdīgst lieciniekiem par mūžīgo Latvijas robežu. Kā būtu, ko?