Paukštello spoku varā

Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde – «Spoka sonāte». Tas ir stāsts par to, kā kādas ģimenes gaitas turpina ietekmēt spoks – mirusī māte, izraisot neprognozējumu, pārsteidzošu notikumu lavīnu. RB pirms pirmizrādes tikās ar vienu no iestudējumā iesaistītajiem aktieriem – Jāni Paukštello.

– Par ko jūsu versijā ir stāsts «Spoku sonātē» ?

– Par divām pasaulēm. Paralēlām pasaulēm. To, kas te, un to, kas tur… Par divām dimensijām.

– Jūs pats ticat tai otrai pasaulei?

– Kurš gan netic?!

– Gan jau ir cilvēki, kuri netic.

– Nē.

– Jūsuprāt, pilnīgi visi tic viņpasaules eksistencei un spokiem?

– Protams! Jūs taču mēdzat runāt ar kādu sev mīļu cilvēku, kurš jau ir miris. Domās runāt.

– Mēdzu, taču nesaucu viņus par spokiem.

– Vai tad jūs šo cilvēku neredzat vizuāli?

– Tā kā pierasts filmās spokus skatīt – tā gan neredzu.

– Vai tad spoks ir slikta lieta?

– Nezinu. Filmās dažreiz jā.

– Nūu, tie jau ir briesmoņi, drakulas. Spoki ir dažādi.

– Tātad jūs ticat gan paralēlās pasaules eksistencei, gan spoku esamībai...

– ... esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēki, kas apgalvo pretējo, patiesībā tikai slēpjas aiz šī ērtā vārda «neticu». Mēs visi esam trausli...

– Kāds ir jūsu varonis «Spoka sonātē" ?

– Labs.

– Lūdzu, paraksturojiet.

– Es nevaru. Pirms pirmizrādes nevaru.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka šis periods ir ļoti trausls. Tagad, kad sarunājamies, līdz pirmizrādei ir atlikušas četras dienas, un šis ir vistrauslākais periods gan aktieriem, gan režisoram, gan lugai kopumā.

– Bet kad pienāk tas periods, kad lugas karkass ir gatavs, atliek vien pieslīpēt? Vai tad tikai pēc pirmizrādes?

– Darbs turpinās katru dienu. Tas turpinās arī pēc pirmizrādes, kas ir tikai ļoti aizkustinošs brīdis. Es visam mūsu mākslinieciskajam kolektīvam – aktieriem, režisoram un arī sev – vēlu veiksmi.

– Jūs vienmēr ap pirmizrādes laiku jūtaties tik trausls?

– Šī ir pietiekami nopietna luga, un tas liek man justies trausli.

– Lugas tematikas dēļ?

– Kāpēc jūs mani tincināt? Mēs vēl mēģinām, un mēģinājuma procesā pat pēdējā dienā viss var izšķīst vai arī sakārtoties.

– Kādas emocijas, pārdomas raisās, strādājot ar viesrežisoru?

– Labas. Tā ir cita pasaule.

– Kāda?

– Līdz šim nepazīstamu cilvēku tikai mēģinājumu laikā iepazīt nevar, tomēr daudzos punktos ar viņa pasauli būsim saskārušies, un tā būs abpusēja pieredze. Laba pieredze. Es to zinu.

– Vai «svešā» režisora darbā jūs kaut kas pārsteidza?

– Jā. Pirmkārt, viņš zina, ko grib. Vienmēr tā nav. Otrkārt, viņam ir tāds nepārtraukti mierīgs, bet pamatīgs spiediens.

– Vai ar viesrežisoriem ir interesantāk strādāt?

– Kāpēc?

– Viss ir nezināms, kamēr vietējie iepazīti kā raibi suņi?

– Nu... Interesanti ir strādāt ar katru režisoru, jo katrs iestudējums ir pieredze.

(Grimētavā ienāk kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, un Paukštello par katru cenu grib viņu pierunāt savā vietā pastāstīt par izrādi.)

– Kāpēc tik ļoti kratāties vaļā no runāšanas par jauno darbu, savu lomu?

– Tāpēc, ka runājam pirms pirmizrādes.

– Pēc būsiet runīgāks?

– Jā, jo tā būs pieredze. Uz visu notikušo pēc pirmizrādes var paskatīties nedaudz no malas. Pagaidām. Rūta, nu parunā tu...

– Kā sastrādājaties ar Kristīni Nevarausku? Viņai šī ir pirmā lielā loma Rīgas teātrī.

– Šis nu ir jautājums, kas jāuzdod pēc pirmizrādes.

– Kāpēc?

– Viņa ir jauna aktrise, strādā labi. Esmu priecīgs, ka varu strādāt ar viņu kopā.

– Vai esat atvieglojis viņai ienākšanu galvaspilsētas teātrī?

– Kā es to varu izdarīt?

– Ar draudzīgi pastieptu roku, nevis ar attieksmi: tu, jauniņā, no provinces...

– Bet viņa jau ir zvaigzne! To taču jūs nerakstīsiet avīzē?

– Kaut kas par gaidāmo pirmizrādi man taču ir jāuzraksta.

– Labi. Pirmās 10 dienas es nesapratu, ko režisors no manis prasa. Pēc tam, kad uzgājām uz lielās skatuves, man kļuva skaidrs: viss ir kartībā. Un, ja skatītājs sapratīs, būs labi...

Uz augšu