Bija reiz jauka un daiļa sieviete, un bija viņa tik burvīga, ka līdzīgas tai pasaulē nebija. Un skaistuli uz ielas ieraudzīja jauni kārdinātāji, un viens no viņu pulka iedegās lielā mīlestībā, bet skaistule no viņa vairījās, un viņš tai nepatika.
Stāsts par sievu viltu. Pasaka
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un notika, ka viņas vīrs reiz devās uz svešu zemi, un jauneklis to katru dienu un vairāki lāgi dienā aicināja pie sevis, bet viņa tam neatbildēja. Un tad nu jauneklis aizgāja pie vecas sievas, un turpat tuvumā tā dzīvoja, un viņš sāka tai gausties par mīlestību, kas iedegusies viņa sirdī, un par lielo kaislību pret skaistuli.
Un vecajai sievai viņš sacīja, ka kaislībā šis sadegšot, ja skaistule šim liegšot savus glāstus. To dzirdējusi, vecā sieva iesaucās:
«Es galvoju, ka viņa būs tava un tevi nepiemeklēs nekas ļauns! Es tevi aizvedīšu pie viņas, ja tā būs lēmis Allah augstais!»
Tad nu jauneklis iedeva viņai dināru un aizgāja savu ceļu. Un, kad atausa rīts, vecā sieva aizsteidzās pie skaistules un dēvējās par viņas draudzeni, un tā nu viņa gāja katru dienu pie skaistules. Viņa ēda azaidu un vakariņas un ar viņas ēdienu baroja vēl savus bērnus. Un vecā sieva tikmēr kairināja jauno skaistuli, līdz samaitāja viņas dabu.
Un tā nu skaistule vairs nevarēja šķirties no vecās sievas ne stundu, ne mirkli, un reiz notika, ka vecā sieva skaistules mājā paņēma maizi un maizi sapiparoja un sazieda ar taukiem, un ar to nu viņa baroja suni, un tas pazemīgi tecēja viņas pēdās.
Te kādu dienu vecā sieva maizē sabēra vēl vairāk piparu un sabaroja suni, un, kad nu suns to apēda, tam sāka asarot acis un vecās sievas pēdās tas tecēja raudādams, bet skaistulei bija brīnumi, un viņa jautāja vecai sievai:
«Ak, saki, — ko tavs suns raud?» Un sieva atbildēja:
«Ak meitiņ, tas ir brīnišķīgs stāsts. Šis suns reiz bija sieviete, un tā bija mana draudzene, un bija viņa tik skaista un jauka, ka pasaulē nebija tai līdzīgas, bet uz ielas viņai uzplijās jauneklis un iedegās pret viņu lielā mīlestībā, un kaislībā viņš sasirga un iegulās spilvenos.
Un viņš to aicināja vairāki lāgi dienā un cerēja iesvelt viņas sirdi, bet viņa atsacījās, un es devu tai padomu: «Ak meitiņ, klausi, ko viņš tev saka, un žēlo viņu un esi viņam laipna!» Bet manu padomu viņa neklausīja. Un, kad nu jaunekļa pacietība sāka zust, viņš sūdzējās saviem draugiem, un tie nu manu draudzeni apbūra, un viņa pārvērtās suņa izskatā.
Un, redzēdama, kas viņu piemeklējis un kā pārvērties viņas izskats, viņa atnāca pie manis, jo raugi: es biju vienīgā, kas par viņu iežēlojās, un viņa sāka mani lūgties un skūpstīja manas rokas un kājas, un raudādama lēja gaužas asaras.
Un, kad nu es viņu pazinu, es teicu tai: «Cik labu padomu es esmu tev devusi, bet svētības tiem nav bijis!» Un tā nu mana sirds pret viņu iesila žēlumā un es paturēju viņu pie sevis. Un tāds nu ir mans suns. Un, tiklīdz tas atceras, kas bijis senāk, tas raud un gaužas par savu likstu.»
Un, kad nu skaistule dzirdēja vecās sievas vārdus, viņu satvēra bailes un viņa iesaucās: «Ak māmuļa, tavs stāsts mani iztrūcināja!»
Un vecā sieva jautāja: «Kas tevi tā baida?»
Te nu skaistule sacīja: «Skaists jauneklis iededzies pret mani mīlestība un vairāki lāgi mani aicinājis pie sevis, bet es viņu atraidīju un nu baidos, ka mani piemeklēs tas pats, kas piemeklējis suni.» To dzirdējusi, vecā sieva iesaucās:
«Ak, sargies, meitiņ, viņam pretoties, jo man ir lielas bailes par tevi. Ja nezini, kur viņš dzīvo, tad saki, kāds viņa izskats, un es viņu aizvedīšu pie tevis. Un sevis dēļ neliec skumt nevienai sirdij!»
Tad nu skaistule aprakstīja jaunekļa izskatu, bet vecā sieva izlikās to nepazīstam un sacīja: «Es iešu un viņu meklēšu.»
Un, skaistules māju atstājusi, vecā sieva aizgāja pie jaunekļa un sacīja tam: «Ak, ielīksmo savu dvēseli, es piemuļķoju tavu skaistuli! Un rīt dienvidus stundā atnāc ielas galā un gaidi, līdz es nākšu, un tad abi iesim viņas dzīvoklī, un tu varēsi ar viņu līksmoties visu novakari un visu nakti.»
To dzirdējis, jauneklis ielīksmojās lielā priekā un vecajai sievai iedeva divi dināri, sacīdams: «Kad būšu izpriecājies, cik kāro mana sirds, es došu tev desmit dinārus.»
Un vecā sieva steidzās atpakaļ pie skaistules un teica tai: «Nu redzi, es viņu uzgāju un visu viņam pateicu, un es redzēju, ka esi viņu sakaitinājusi un viņam padomā pret tevi kas ļauns. Bet es viņu pierunāju, un rīt viņš atnāks, kad aicinās uz lūgšanu.»
Un sieviete ielīksmojās un teica vecajai sievai: «Ak, ja viņa sirds būs mierināta un rit viņš atnāks, kā solījies, es došu tev desmit dinārus!» Bet vecā sieva atbildēja: «Kad viņš būs atnācis, es tevi pasaukšu.»
Un, kad nu pienāca rīts, vecā sieva sacīja skaistulei: «Sarīko ēdienu un uzposies, un ģērbies greznākajās drēbēs, bet es iešu un viņu atvedīšu!»
Un skaistule sāka greznoties un rīkot ēdienus un dzērienus, bet vecā sieva aizgāja un gaidīja jaunekli, bet jauneklis neatnāca. Un viņa staigāja un meklēja jaunekli, bet viņa pēdas nesadzina, un klusībā tā sacīja:
«Ko nu lai daru? Vai tiešām vējā visi gardie ēdieni, ko viņa sarīkojusi, un nauda, ko viņa man solīja? Nē, tam nebūs izputēt, es sameklēšu citu jaunekli un viņai aizvedīšu!»
Un, tā nu staigādama, viņa pēkšņi ieraudzīja skaistu jaunekli, un jaunekļa izskats rādīja, ka tas ir ceļinieks. Un vecā sieva piegāja pie viņa un, viņu apsveikusi, jautāja: «Ak jaunekli, vai sirds tev nekāro jaukus ēdienus un dzērienus un skaistu sievieti?»
To dzirdējis, jauneklis iesaucās: «Kur to lai rodu?»
Un vecā sieva atbildēja: «Pie manis manā mājā.»
Un tā nu viņš aizgāja vecajai sievai līdzi, un tā nezināja, ka jauneklis ir skaistules vīrs. Pie vārtiem piegājusi, viņa klaudzināja, un iznāca skaistule un vārtus atvēra. Un, kad nu vecā sieva bija iegājusi, skaistule aizsteidzās uzposties un iesmaržoties.
Un vecā sieva vīrieti ieveda viesu istabā un pati bija īgna un pūcīga, un, kad nu skaistule ienāca un ieraudzīja vīrieti, kam blakus sēdēja vecā sieva, viņa tūdaļ sagudroja viltību un tai pašā mirklī atģidās, kas darāms. Viņa noāva kurpi no kājas un sacīja savam vīram:
«Ak negantais, vai tāda bija mūsu noruna? Nu es redzu tavu viltu un tavu ļauno dabu! Kad es dzirdēju, ka esi pārbraucis, es liku tevi pārbaudīt šai vecajai sievai, un tu iekriti lamatās, no kurām tevi jau biedināju. Un nu es zinu tavas gaitas, un tu esi lauzis mūsu zvērestu. Ak, es šķitu tevi tīru, bet nu tevi redzēju ar šo veceni, un viņas pēdās tu nāci netiklus ceļus!»
Un tā nu skaistule ar savu kurpi dauzīja vīra galvu, bet viņš liedzās un zvērēja, ka savu mūžu nav viņu vīlis un ka veltīgas viņas aizdomas, un viņš zvērēja Allaha vārdā, bet sieva tikai dauzīja viņa galvu ar savu kurpi un raudāja, un kliedza: «Ak, nāciet, musulmaņi!»
Un viņš aizbāza tai muti ar roku, bet viņa tam koda un skrāpēja. Un vīrs pret viņu pazemojās un skūpstīja tai rokas un kājas, bet viņa negribēja tam piedot un nebeidza dauzīt viņa galvu.
Un tad nu viņa pamirkšķināja ar acīm vecajai sievai un rādīja tai zīmi, lai tā tur viņas roku, un vecā sieva piegāja pie skaistules un sāka skūpstīt tai rokas un kājas, un beidzot viņa abus apsēdināja. Un, kad nu viņi apsēdās, vīrs skūpstīja rokas vecajai sievai un sacīja tai:
«Lai tevi svētī Allahs augstais, jo tu mani pestīji no viņas nagiem!»
Bet vecajai sievai nu bija lieli brīnumi par sievietes viltību. Un tāds ir stāsts par sieviešu viltību un neuzticību.»