Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8901381t1h70fc.jpg)
Sievietēm, kas ir uz šķiršanās robežas, par gultas priekiem jāaizmirst. Kamēr visas pasaules sievietes bērnu iznēsā deviņus mēnešus, latvietes līdzīgi bifeļu, delfīnu un stirnu mātītēm mazuli gaida desmit mēnešus un divas nedēļas — šis pārsteidzošais atklājums izriet no Latvijas Civillikuma.
Loģiskais pret dīvaino
Latvijas Civillikuma pirmā daļa Ģimenes tiesības sadaļā par vecāku un bērnu savstarpējām tiesībām un pienākumiem paredz, ka par bērna māti atzīstama sieviete, kas mazuli dzemdējusi. Tas tiek apstiprināts ar ārsta izziņu un šķiet pilnīgi loģiski. Taču sarežģītāks ir jautājums par bērna tēva noteikšanu. Proti, saskaņā ar Civillikumu par tēvu bērnam, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes nu jau bijušais vīrs. Pieņemot, ka vidēji mēnesī ir 30 dienas, nav grūti aprēķināt, ka Civillikums sievietei bērnu paredz iznēsāt desmit mēnešus un divas nedēļas — tāpat kā to dara bifeļu, delfīnu un stirnu mātītes. Un lai arī pašreiz vairs nevienam nav skaidrs, kas ir šā pārsteidzošā fakta atklājējs, tas joprojām mēdz sarežģīt ne vienas vien sievietes dzīvi.
Tēvs būs šķirtais vīrs…
Ilze ir viena no Latvijas sievietēm, kurai šī Civillikuma norma radījusi sarežģījumus un likusi pārplānot nozīmīgus dzīves notikumus. «Pirms pāris gadiem ceļojuma laikā iepazinos ar kādu puisi. Kā jau atpūtas laikā gadās, prāts padodas vieglām, varbūt dēkainām domām. Abi ar puisi pavadījām lielisku laiku un jau pēc mēneša nolēmām apprecēties. Protams, šķita, ka turpmākā kopdzīve būs tikpat skaista un interesanta kā tās sākums. Tomēr pasakas ar skaistu sākumu un laimīgām beigām dzīvē realizējas reti, un manā gadījumā tā nenotika. Kopā spējām nodzīvot tik nepilnu pusgadu, kad bija vairāk nekā skaidrs, ka neesam izdarījuši pareizo izvēli. Gājām katrs uz savu pusi bez īpašām pretenzijām vienam pret otru. Diemžēl, atgriežoties katrs savā dzīvē, līdz galam nenokārtojām mūsu vēl kopīgās lietas. Proti, par laulības šķiršanu atcerējāmies tikai pusotru gadu vēlāk, kad gan viņam, gan arī man jau bija parādījušies citi cilvēki. Saņēmāmies un izšķīrāmies, bet pāris dienas vēlāk uzzināju, ka esmu stāvoklī. Es un mans puisis par jaunumiem tiešām priecājāmies. Bērniņš ir gaidīts, jo šajā reizē lēni un prātīgi esam sapratuši, ka kopā deram un esam laimīgi. Plānojām arī kāzas, kuras cerējām rīkot pēc bērniņa piedzimšanas — nevēlējos iet pie altāra ar lielu punci. Tagad šķiet citas izvēles nebūs — ja žigli neapprecēsimies, pēc dokumentiem mūsu bērna tēvs būs mans šķirtais vīrs,» stāsta Ilze.
Skaistu kāzu nebūs
«Šis Civillikumā noteiktais 306 dienu termiņš man ir pilnīgi nesaprotams. Varu pieņemt, ka, rūpējoties par bērna tiesībām, likumā būtu noteikts: bērns, kas dzimis augstākais deviņus mēnešus un divas nedēļas pēc laulības šķiršanas, saņem šķirtā vīra uzvārdu. Var taču gadīties, ka pirms došanās uz tiesu pēc paziņojuma par laulības šķiršanu, pāris izdomā pēdējo reizi pamīlēties un liktenīgā kārtā ieņem bērnu. Bet kāpēc likumā noteikti turpat vienpadsmit mēneši?» neizpratnē ir Ilze. Viņa atzīst, ka, lai izvairītos no šīs absurdās situācijas, kad mīļotā vīrieša bērniņam draud šķirtā vīra uzvārds, pāris nolēmis formāli reģistrēt savu laulību. «Izpaliks man skaistas kāzas, par kādām esmu sapņojusi, bet citu izvēli likums man neatstāj. Piekrītu, ka manā gadījumā nekas nemainītos arī tad, ja likumā būtu noteikts deviņu mēnešu termiņš, taču tam vismaz būtu kāds loģisks izskaidrojums. Nesaprotu, kāpēc latvietēm kā bifeļu mātītēm likums paredz turpat vienpadsmit mēnešu grūtniecības periodu,» — tā Ilze.
306 dienu autors nezināms
Likumdevējs — Saeima — jautājumu par 306 dienu termiņu atturējās komentēt. Tas esot ministrijas kompetencē, kas iesniegusi likumprojektu un attiecīgi var izskaidrot nianses. Un šajā gadījumā jāvēršas Tieslietu ministrijā. Taču ministrijas Civiltiesību departamenta direktora vietniece Māra Jēgere atzina, ka jautājumu par 306 dienu termiņu nebūšot iespējams noskaidrot. Šā likuma sadaļa darbojas kopš 1993. gada, un tik seni dokumenti arhīvā neesot atrodami. Patlaban ministrijā vairs neesot arī iespējams atrast personu, kas strādājusi pie likumprojekta izstrādes un varētu izskaidrot apsvērumus, pēc kuriem vadoties noteikts šis termiņš. Jēgere vien pieļāva, ka šāds termiņš noteikts, ņemot vērā kādas medicīniska rakstura nianses. Līdzīgu viedokli pauda arī ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva. Viņa apstiprināja, ka šis termiņš likumā iestrādāts jau 1993. gadā, un šajā laikā nekādas pretenzijas par to neesot saņemtas. «Var gadīties pāri, kas, piemēram, šķiršanās dienā vēl nolemj pamīlēties un ieņem bērnu. Mums jāgādā par bērna tiesībām uz tēva vārdu, tādēļ arī noteikts šis termiņš. Es gan nezinu, kādēļ tas ir desmit ar pusi mēnešu ilgs,» sacīja Iklāva. Arī viņa pieļāva, ka šā termiņa noteikšanai varētu būt kāds medicīniska rakstura iemesls.
Mediķi skaidrojumu nesniedz
«Vakara Ziņām» tā arī neizdevās rast nevienu piemēru, kad sieviete bērnu iznēsājusi desmit mēnešus un divas nedēļas. Savā 24 gadu praksē tādu neatceras arī ginekologs un dzemdību speciālists Voldemārs Lejiņš: «Sievietei pārnēsāt bērnu līdz desmit ar pusi mēnešiem nav iespējams. Tas ir bīstami gan bērnam, gan arī mātei. Tiešām nezinu, kādēļ likumā noteikts šāds termiņš. Ar reālu grūtniecību to sarežģīti saistīt.«
Tikmēr sievietēm, kas ir uz šķiršanās robežas, labāk par gultas priekiem nedomāt. TO ieteicams nedarīt arī pāris mēnešu pēc šķiršanās, bet vēl labāk — pagaidīt kādus sešus septiņus mēnešus. Tas gadījumam, ja bērns sadomā piedzimt pirms laika.