Uzņēmējs Germans Milušs gadu pēc kukuļdošanas Jūrmalas mēra vēlēšanās gaida tiesu apsūdzētā statusā, kamēr viņa ietekmīgie paziņas, ar kuriem toreiz drudžainās telefonsarunās tika dalīta vara kūrortpilsētā, turpina dalīt varu valstī. G. Milušs uzsver, ka Jūrmalas sarunās piedalījās ne tikai Latvijas Pirmā partija un TP, bet arī «Jaunais laiks», kuru pārstāvējis partijas sponsors Sols Bukingolts.
— Lasot publiskotos telefonsarunu atreferējumus, rodas iespaids, ka tie neatspoguļo visu Jūrmalas vēlēšanās notikušo.
— Es lieliski apzinos, kādu sabiedrisko nozīmi šī lieta ieguvusi un pēc kādām sekām alkst zināmi cilvēki. Proti, daži alkst asiņu. Šobrīd, es domāju, ir skaidrs, kurš vēlas asinis. (..) Es lieliski apzinos, kā interesēs tas tiek darīts.
Man izteica nepārprotamus, tiešus piedāvājumus liecināt pret pazīstamiem kungiem, par kuriem ir runa. Tas ir, man vienkārši pateica: «Jūs mums neesat vajadzīgs. Lieciniet pret Šķēles kungu, pret Šlesera kungu.» Kad es pajautāju: «Pagaidiet, kādas liecības?», [man teica]: «Mēs zinām visu!» Es atbildēju: «Nu, ja zināt visu, tad varbūt pateiksiet priekšā?» [Man teica]: «Jūs no Šlesera saņēmāt 100 000 latu, kurus nodevāt tālāk.» Es neesmu saņēmis nekādus 100, ne 10, ne 20 tūkstošos. Nekādu naudu ne no viena neesmu saņēmis, tādēļ man nav ko teikt. Es esmu godīgs cilvēks un negribu nevienu apmelot. «Nu, labi,» man teica: «Tad turpināsim nodarboties ar jums.» Tas bija prokuratūrā. (..) Prokurore Zaļūksne tā arī pateica. (..) Man piedāvāja liecinieku aizsardzības programmu, dzīvošanu jebkurā pasaules valstī. (..)
Ja jūs man jautātu, vai es baidos, es teiktu — jā, jo es šobrīd redzu, kādas nelikumības notiek. Visi, kuri grib, var drukāt, ko vēlas. Interpretēt tās vai citas sarunas tā, kā tas kādam vajadzīgs. (..) Protams, šeit ir politika. Šodien notiek cīņa par varu. Kurš kādu vietu ieņems nākamajās vēlēšanās. Šajās priekšvēlēšanu sacīkstēs — un Kalvītis pilnīgi pareizi saka, ka tas būs melnā PR karš, — tas ir viens no melnā PR momentiem. (..)
Tā ir slēptā reklāma — notraipīt ar dubļiem vienus, vienas partijas un izpestīt citas. Uz lietas izskatīšanu ir uzaicināti daudzu Latvijas politisko partiju pārstāvji, izņemot «Jauno laiku». Tas ir, sanāk tā, ka «Jaunais laiks» koalīciju ir veidojis kaut kādā vakuumā. Viņiem nebija nekādu pārrunu, viņi ne ar vienu netikās, viņi ne ar vienu nekontaktējās un tā tālāk. Lai gan es pats personiski runāju ar Inesi Aizstrautu. Es ar viņu tikos pirms vēlēšanām, pēc vēlēšanām es ar viņu runāju, jā.
— Pēc kā iniciatīvas notika šīs sarunas?
— Apstāsimies pie šī jautājuma šādā veidā: tā sanācis, ka esmu ievilkts šajā situācijā. Neviens nestrīdas, ka man ir savas ekonomiskās intereses Jūrmalā. Šobrīd tas projekts, ar kuru es nodarbojos — Marienbādes projekts — tā vērtību lēš ap 100 miljoniem eiro. Nav slikts projekts, jā. (..) Tādēļ sanāca tā, ka mani uztrauca, kurš būs mērs. Pilnīgi normāli. Mani tas uztrauca. (..)
Izveidojās pati banālākā situācija, kuru var ļoti vienkārši izskaidrot. Eižens Cepurnieks ir mans draugs... daudzus gadus. Tajā nav nekā nosodāma. Mēs kopā aizraujamies ar ūdens motosportu. Eiženam patīk jahtas, un man arī tas patīk. (..) Tās ir pilnīgi normālas vīriešu aizraušanās. Mūs ar šo cilvēku daudz kas saista. Par to, ka mēs esam draugi, zina daudzi cilvēki. (..) Pateicoties manām lieliskajām attiecībām ar Cepurnieku, caur mani varēja uzzināt objektīvu viedokli par to, ko domā «tēvzemieši».
Un kad šeit notika priekšvēlēšanu kampaņa, mēs dabiski interesējāmies, kas šeit sanāk. Un hotelī «Rīdzene» es izeju, un nāk Ainārs. Viņš saka: «German, kā tur tavs draugs Eižens dzīvo?» [Es saku:] «Normāli dzīvo.» «Ko tur TB domā?» Es saku: «Da nezinu, ko domā.» Šlesers saka: «Parunā tu ar Cepurnieku. Mums tā kā īsti nav kontakta. Mēs zinām, ka Eižens šobrīd tur ir pilnvarots ar Jūrmalu nodarboties. Uzzini, ko tur TB domā.» Nu es, protams, piezvanīju Cepurniekam.
Es domāju, tas bija 15. vai 16. datumā, tas ir kādas divas dienas pirms mēra vēlēšanām. No tā arī viss sākās. It kā attapos politiskās cīņas vidū. Teiksim, ja jāsaka absolūti atklāti, katram cilvēkam, saprotiet, imponē kļūt pietuvinātam politiskajam procesam. Un tālāk sākas viss tas process. Tas ir konsultācijas, zvani un pārējais. Bet jautājums jau ir cits. Tāds, ka mani šobrīd apvaino naudas nodošanā par Hlevicka ievēlēšanu. Te arī parādās interesants jautājums: kādēļ man tas būtu bijis jādara, kādēļ man viņu tā bija jābīda? Jūs nezināt, es nezinu, izmeklēšana arī nezina.
— Jūs tātad «palīdzējāt» LPP, Eižens Cepurnieks — TB/LNNK, kurš palīdzēja JL?
— Kurš jums teica, ka es palīdzēju LPP? Es izlikos, ka palīdzēju.
— Vai «Jaunais laiks» šo sarunu laikā mēģināja ar jums sakontaktēties?
— Mēģināja. (..) Jums jāiet pie «Jaunā laika» un jāprasa, lai viņi jums rāda cilvēku, kurš tur darbojās no viņu puses. Tāds cilvēks ir, to visi brīnišķīgi zina. Ar ko viņš kontaktējās, ar ko viņš pārrunāja, kādēļ viņš to darīja? Kādēļ tur bija Bukingolts? Kādēļ tur bija vēl daži cilvēki?
— Bukingolts Jūrmalā pārstāvēja «Jauno laiku»?
— Nu, pašā Jūrmalā viņš nebija, bet sarunās viņš piedalījās.
— Viņš bija tas «Jaunā laika» pārstāvis, kurš mēģināja ar jums sakontaktēties?
— Nē, tas nebija viņš. Pie manis vērsās absolūti citi cilvēki. (..) Es neesmu ne LPP, ne TP sponsors, bet esmu JL sponsors. (..) Kad es satikos ar Krupņikova kungu, es pieņēmu to, ko solīja šīs partijas atbalstītājiem. Viņi jau vienmēr labi runā — atbalstīt biznesa projektus, uzlabot uzņēmējdarbības vidi, padarīt caurspīdīgākus konkursus. Mani tobrīd uztrauca konkursi, jo es gribēju pārdot valstij mašīnas. Kāpēc ne. «Labi, German, mēs to visu izdarīsim.»
Pēc tam — viņi jau pie varas bija — pēkšņi visi uzzināja, ka šīs partijas līderis par visu sponsoru naudu samaksāja nodokļus un visu pievāca. Es nezinu — bija tā vai nebija. Es piezvanīju Krupņikova kungam un paudu savas iebildes. Es teicu: «Griša, kaut kā nepareizi tas — mēs partijai dodam naudu, nevis personiski vienam līderim.» Kaut kā, es teicu, nepareizi jūs darāt.
Nu, un pēc trim nedēļām mūs izsauca uz KNAB. Es, taisnību sakot, uz KNAB neaizgāju, aizsūtīju savu juristu. Nu un tur uzdeva jautājumus, vai mēs brīvprātīgi naudu devām, vai mums ir kaut kādas pretenzijas. Pēc tam es atkal piezvanīju Krupņikova kungam: «Griša, kā tad tā? Tas ir, kā — ar vienu roku dodam, ar otru roku atņemam, bet ar trešo roku pa galvu sitam?» —– «Nu tu zini, German,» viņš teica, «visus sauc.» Es to vērtēju kā iebaidīšanu. Man kopš tā laika, teiksim tā, attiecības ar šo partiju kļuva saspīlētas. (..)
— Kas jūs saista ar Andri Šķēli?
— Mēs bijām pazīstami. Es esmu pazīstams ar daudziem cilvēkiem. Savulaik mēs kopā [ar Ēriku Kažu, kurš 1995. gadā bija ministrs A. Šķēles valdībā un pēcāk Miluša biznesa partneris] veidojām Tautas saskaņas partiju. Pēc tam mēs sponsorējām «Saimnieku». Dabiski, ka mūsu ceļi kaut kur krustojās, protams, ka mēs viens otru zinājām. (..)
Nu, mums it kā bija tālruņa numuri un —– es domāju, kaut kur dienu vēlāk vai tās pašas dienas vakarā, [kad notika pirmā saruna ar Šleseru] — zvana man Andris un prasa: «German, kas tur ir ar TB?» Es it kā no sākuma nesapratu, kāds viņam ar to sakars. Bet, tā kā es zināju, ka Ainārs kontaktējas ar Andri, izdarīju loģisku secinājumu, ka viņi noteikti ir runājuši. Viņš teica: «Ej, strādā. Varbūt kaut kas sanāks.» Un es piekritu. Vai man Šķēlem bija jāsaka — nē, Andri, es neko nedarīšu, TB balsos par Aizstrautu?
— Vienā telefonsarunā ir moments, kad jūs zvanāt Šķēlem un sakāt: «Mēs ejam uz visu banku!» un viņš jums atbild: «Nu, lai notiek. Labi, es sapratu. Es tūlīt.» Ko — «tūlīt»?
— Jūs man šodien varat pateikt, kur bijāt šā gada 18. janvārī, ar ko runājāt, pa kādu telefonu un par ko? Tur ir sarunas, kuras man neizsauc nekādas asociācijas — neatceros, par ko tur tiek runāts.
(..) Tajā dienā es pulksten 14 sēdēju tepat restorānā «Bella Italia», pie manis pēc 15 minūtēm atbrauca Cepurnieks, mēs ar viņu dzērām grapu. Es varu iedzert, es varu papļāpāt kaut ko pa telefonu. Šķēle man jautā, kādus kretīnus ielikt, es saku — davai, ieliekam šitos. Man vienalga. Es ko kaut kāds ministrs, kaut kāds padomnieks esmu?
— Kādēļ politiķiem tas bija vajadzīgs? Viņi paši nevar vienoties?
— Meitenīt, saprotiet, ir oficiālas attiecības, kad apsēžas Šķēle, Šlesers, Straume, Repše, skatās cits citam uzticīgi acīs, par kaut ko vienojas, bet pēc tam mēs no preses uzzinām, ka nekas nav sanācis. (Smejas.) Un tad ir, teiksim tā, draugi Šķēlem, Šleseram, Panteļējevam, Straumem, Repšem. Tā ir virtuve, politiskā virtuve, kuru šeit, lūk, uzrakstīja (Rāda uz telefonsarunu izdrukām. — A.M.). Šie cilvēki zvana tiem cilvēkiem, lai tie cilvēki parunātu ar šitiem cilvēkiem, lai šitie cilvēki apstiprinātu šiem cilvēkiem, vai tiešām būs tā jeb tā tomēr nebūs. Tā ir virtuve. Ir cilvēki, kuri nemelo. Tad acīs nevajag teikt nepatīkamas lietas, tad nav jāmelo, tad daudz kas kļūst skaidrs, ja. Jo politiķis šodien var pateikt vienu, piecelties, nospļauties un par doto vārdu aizmirst.
— Vai publiskotie telefonsarunu ieraksti ir korekti atreferēti?
— Nu, teiksim tā — tur ir kādi 10 procenti no visām tās dienas sarunām. (..) (Milušs ar pirkstiem rāda, ka lietā ir teju sprīdi biezs sējums ar telefonsarunu atreferējumiem — A. M.) Par 90 procentiem tie ir korekti atreferēti. Es varu nokomentēt to, kas tika parādīts. Nu, tur, piemēram, ir tāda it kā nopietna frāze, kad es zvanu Šlesera kungam un Šķēles kungam pēc tam. Un tur ir absolūta nepatiesība. Tur ir tāda svarīga frāze: «Paņēma un uzmeta.» Protams, ka izmeklēšana to interpretē kā — paņēma [kukuli], punkts, un uzmeta. Es neteicu: «Paņēma. Un uzmeta,» es teicu: «Ņēma un uzmeta.» Tur ir tādas sarunvalodas nianses. (..)
Es zināju, nojautu, ka mūs noklausās. Lūk, un par to nevienam nebija nekādu šaubu. Tādēļ man uz to brīdi bija seši satelīttelefoni, ja. (..) Es uzskatu, ka katram ir tiesības uz personisko dzīvi — jums ir tiesības runāt pa telefonu to, ko jūs domājat, vai jums ir tiesības kādu mānīt, ja tas nerada kaut kādas kriminālas sekas. Nu, labi, jūs noblēdījāties, nepateicāt patiesību, bet nekādu seku tam nav, tas ir, jūs nelaupāt banku vai nezogat mašīnas, jūs neapzogat valsti. Es teicu, ka kaut ko izdarīšu un varbūt neizdarīju. Vai tas ir kaut kas krimināli sodāms? (..)
Kādēļ visi domā: ja kāds kādam ko ir palūdzis, tad šis kāds noteikti izpildīs to, kas viņam lūgts? Tādēļ, ka to apliecina kaut kādas telefonsarunas no viena mana telefona? Ja jums ministrs kaut ko palūgs, jūs savā sirdī tam nepiekritīsiet, bet, pasakot to atklāti, jūs nonāksiet neizdevīgā stāvoklī, sakot — «ministr, es to nedarīšu». Lūgumu taču var pieņemt, radīt iespaidu, ka to pildi, un nepildīt.
— Ir viena jūsu saruna — ar Leonīdu Lasmani, kurā — vismaz ja vadās pēc latviešu tulkojuma — ir runa par naudu. Lasmanis jums saka: «Paklau, man būs viss piķis vajadzīgs.»
— Man zvana Lasmanis un saka, ka vajadzīgi babuļi (krievu valodā — babki, latviešu sarunvalodā — piķis. — A. M.). Es jūsu priekšā šodien netēlošu muļķi. Babuļi var būt gan nauda, gan meitenes, citu variantu nevar būt, visi jums pateiks, ka 90 procentos gadījumu tā ir nauda. Tātad zvana jums cilvēks ap pusdiviem dienā un saka: «German, vajag babuļus.»
— Visus babuļus.
— Jā, visus babuļus. Ko man viņam atbildēt? Kādus babuļus? Priekš kam? Es piekritu, ka tūlīt aizvedīšu, un beidzu sarunu.
— Jūs esat tādi draugi? Lasmanis jums tā bieži naudu prasa?
— Tas ir garš stāsts. Lasmani es pazīstu vairāk nekā 10 gadus. Būdams LSDSP ģenerālsekretārs, viņš neskaitāmas reizes pie manis vērsās pēc finansiālas palīdzības. Diedelēja naudu. Vēlāk viņš pie manis nāca un teica, ka nav ko ēst. Nu, labi, es viņu sen zinu, kāpēc nepalīdzēt? Es neesmu tas onkulis, kurš, 100 000 vērtā auto braucot garām ubagojošam piecgadīgam puisēnam, aizgriež galvu. Man viņa ir žēl, un es dodu latu. Tādēļ, kad Lasmanis man piezvanīja, es pirmkārt nedaudz apstulbu — kāda nauda? Bet, kad šo sarunu izrāva un šādi pasniedza... Tur nav vēl citas sarunas. Es nestāstīšu, nav man tiesību.