Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8935585t1h3866.jpg)
Kopš esam Eiropas Savienībā, pāri Latvijas robežai var braukāt jebkurš — arī cilvēki, kam reāli to liedz piespriestie sodi. Turklāt bez liekām grūtībām pāri robežai var arī pārvest tikpat kā jebko, tostarp priekšmetus un vielas, kas ierindoti aizliegto mantu sarakstā — piemēram, narkotikas, ieročus un sprādzienbīstamas vielas. Risks, ka pārkāpējs robežkontroles punktā tiks pieķerts, ir visnotaļ mazs. Par to eksperimentā pārliecinājās arī «Vakara Ziņas», kas turklāt vēlāk šo pašu atzinumu dzirdēja no robežsargiem.
Robežas bez jēdzīgas kontroles
Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā dzirdēts ne viens vien pārsteigta robežšķērsotāja secinājums par to, ka, iebraucot vai izbraucot no valsts, cilvēks netiek pakļauts nekādai pārbaudei. Piemēram, kāds latvietis, kas darba darīšanās regulāri šķērso Latvijas robežu gan ar Igauniju, gan arī Lietuvu, stāsta, ka daudzajos braucienos robežsargi ne reizi nav lūguši atvērt mašīnas bagāžas nodalījumu.
«No vienas puses, protams, par šādu kārtību varu priecāties — robežšķērsošanas procedūra ir ātra, nav lieki jātērē laiks. Taču, no otras puses — kāda tam vispār ir jēga? Robežsargs tik vien izdara, kā laiski paskatās pasē un novēl laimīgu ceļu. Ja būtu ne tik kārtīgi audzināts un vairāk noziedzīgi orientēts, šāda kārtība uz robežas mani noteikti provocētu gūt ātru peļņu, vedot pāri robežai ne tās atļautākās lietas. Mani pārsteidz tas, ka būtībā pašlaik ir visas iespējas, lai Latvijā varētu vienkārši un salīdzinoši brīvi ieplūdināt gan narkotikas, gan arī sprāgstošas vielas, ieročus un ko tik vēl ne. Manuprāt, vērojot situāciju uz robežas, cilvēkiem izzudušas jebkuras bailes būt pieķertiem likumpārkāpuma, varbūt pat nozieguma izdarīšanā. Šaubos, vai mūsu apstākļos, kad visu sabiedrību apdraudošo narkomānu kļūst tikai vairāk, tas ir pareizi,» spriež regulārais robežšķērsotājs.
Robežsargu modrības pārbaude
Līdzīgs viedoklis dzirdēts arī no citiem cilvēkiem, tāpēc «Vakara Ziņas» veica nelielu eksperimentu. Tā mērķis bija gūt apstiprinājumu vai noliegumu uzskatam, ka pāri Latvijas robežai bez liekas maskēšanās un slēpšanās iespējams pārvest jebko.
Mašīnas «bardačokā» tiek ielikts pistolei līdzīgs priekšmets — mūsu gadījumā tas nav bīstams, tomēr vizuāli rada pareizo iespaidu —, bet bagāžas nodalījumā novietojam plastikāta maisiņu, kurā sabērta balta pulverveida viela — vēlāk tās vizuālo līdzību heroīnam apstiprināja personas, kam ar šādām vielām bijusi darīšana ikdienas darbā policijā! — un paprāvs daudzums tablešu. Lai robežsargu iespējamo uzdevumu atvieglotu un plastikāta iepakojumam piesaistītu lielāku uzmanību, tam līdzās noliekam arī desmit vēl nelietotas šļirces. Visi priekšmeti un to izvietojums tiek fiksēts fotogrāfijās, un eksperiments, kas šoreiz notiks uz Latvijas un Lietuvas robežas Meitenes robežkontroles punktā, var sākties.
Vēl tikai jāpiebilst, ka, uzsākot eksperimentu, ir zināmas šaubas par tā izdošanos, jo konkrētajam transportlīdzeklim iegādātā obligātās civiltiesiskās atbildības polise ir derīga tikai Latvijas teritorijā, un teorētiski uz robežas vajadzētu rasties problēmām — vismaz tiktāl, ka robežsargs palūdz turpat iegādāties polisi, kas derīga arī kaimiņvalstī. Turklāt persona, kas eksperimentu īsteno, iepriekš ir izpelnījusies administratīvo sodu par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, kas nav nomaksāts. Saskaņā ar Latvijas likumiem un normatīvajiem dokumentiem šāda persona līdz soda nomaksai ne tikai nedrīkst veikt dažādas darbības Ceļu satiksmes drošības direkcijā, bet arī izbraukt ārpus valsts.
Tātad, uzsākot eksperimentu, tā veicējiem līdzi ir ierocis, pulverveida viela un tabletes, kam vajadzētu piesaistīt robežsargu uzmanību, kā arī ir divas nepilnības/pārkāpumi, kam saskaņā ar visiem noteikumiem vajadzētu liegt robežšķērsošanu.
Leiši neredz acīmredzamo
Atbilstoši vienpusējās robežšķērsošanas procedūrai, kad personas pārbauda/kontrolē tikai tās valsts robežsargi, kurā persona iebrauc, Meitenes robežkontroles punktā apstājamies tikai leišu pusē. Tur robežsargs palūdz pases un mašīnas dokumentus, kas tūdaļ tiek arī iedoti. Sākotnējām bažām par to, ka robežsargs aizrādīs par apdrošināšanas polises nederīgumu Lietuvā, pamatojumu negūstam — polise netiek pat atlocīta un skatīta. Robežsargs arī negatavojas pārbaudīt kaut kādas datu bāzes, lai pārliecinātos, ka iebraucēji nefigurē kādos melnajos sarakstos par iepriekš izdarītiem pārkāpumiem. Tātad teorētiski arī no tiesas bēgošs kriminālnoziedznieks te tiktu cauri.
Toties tūdaļ rodas jauns satraukums — robežsargs palūdz atvērt mašīnas bagāžas nodalījumu. Zinot, ka tur vienkārši nolikts, pat ne piesegts vai kā citādi slēpts ir aizdomīgais iepakojums ar pulverveida vielu, tabletēm, turklāt arī šļirces, prāts automātiski izstrādā turpmākās notikumu attīstības shēmas…
Krievu valodā jau meklējam vārdus, lai skaidrotu, ka esam žurnālisti, kas nav veduši neko sliktu, bet tikai vēlējušies pierādīt, ka robežsargi šitādus potenciāli bīstamus pārvedumus atklāj. Tomēr, kā izrādās, tas nav vajadzīgs — bagāžnieks tiek atvērts, leišu robežsargs tajā «iemet skatienu» un, novēlējis «horošego putī» («labu ceļu» krievu valodā), dodas tālāk. Acīmredzot šļirces un tabletes viņa uzmanību pietiekami nav piesaistījušas. Tā nu veiksmīgi ar visu savu vedumu iebraucam Lietuvā. Vizinoties pa kaimiņvalsti, prātojam — ja vien pulveris un tabletes bagāžniekā būtu reibinošas un «kaifu» radīt spējīgas, varētu krietni «uzvārīties».
Polise paliek neprasīta, un ierocis — nemanīts
Tā nu, veikuši pusi eksperimenta, atgriežamies, lai pārbaudītu pašmāju robežsargu modrību. Šajā reizē, sapratuši, ka pistolei līdzīgais priekšmets «bardačokā» noteikti netiks pamanīts, tāpēc, lai vairāk piesaistītu sev robežsargu uzmanību, šaujamo noliekam uz šofera blakussēdētāja beņķa un tikai daļēji piesedzam ar somu.
Tomēr izskatāmies pārāk neaizdomīgi. Robežsargs palūdz pasi un mašīnas tehnisko pasi. To apskatījis, viņš paziņo, ka viss esot kārtībā un ka mēs varam turpināt ceļu. Šajā reizē nepamanīta palika ne tikai pistole un bagāžnieka saturs, bet arī apdrošināšanas polise, kas vispār netika palūgta. Arī šajā reizē netika skatīts, vai robežšķērsotājs nav nogrēkojies, nenomaksājot administratīvos sodus.
Robežkontrole ir minimāla
Diemžēl pēc šā pārdesmit minūtes ilgušā eksperimenta secinājums ir viens pašreizējā robežšķērsošanas kārtība negarantē esošo noteikumu ievērošanas kontroli. Par eksperimenta sadaļu, kur centāmies pārliecināties, cik viegli vai sarežģīti ir pārvest pāri robežai neatļautas vielas, protams, var oponēt. Tā teikt, īstie narkotiku un ieroču vedēji tos noteikti slēpj mašīnas durvīs, jumtos, riteņos un sazin kur tik vēl ne. Un, ja mēs gribam, lai visi šādi narkotiku vedēji tiktu atklāti, būtībā vajadzētu prasīt, lai katra mašīna uz robežas tiek izjaukta pa skrūvītei — diez vai tas ir vajadzīgs un diez vai mēs to vēlamies.
Taču, no otras puses, varbūt vismaz bagāžas nodalījuma satura apskate radītu lielāku bijību un varbūt tādējādi rastos iespaids, ka kaut kas jau uz tās robežas tomēr tiek kontrolēts. Turklāt diez vai ir īstā vieta runāt par kādu īpašu robežsargu profesionalitāti, ja netiek pamanīta nosacīti piesegtā pistole uz mašīnas beņķa. Turklāt nav saprotams — kāda jēga ir draudēt ar nespēju izbraukt no valsts, kamēr netiek samaksāti iepriekš nopelnītie administratīvie sodi, ja neviens to nepēta. Un — galu galā — varbūt mēs vizinājāmies ar zagtu mašīnu, bet arī to šādā robežkontrolē neviens neatklātu.
Robežsargi atzīst kontroles bezjēdzīgumu
Tikmēr robežsargi pret šādiem pārmetumiem izturas visai mierīgi un, piekrītot situācijas bezjēdzīgumam, sola, ka vēlāk būs vēl trakāk. Proti, Valsts robežsardzes preses un sabiedrisko attiecību dienesta priekšniece Dace Ūdre skaidro, ka pagaidām, vismaz izpildot pavēles vai reaģējot uz intuīciju, atsevišķi robežšķērsotāji tiek pārbaudīti pastiprināti. Tas nozīmē, ka pasi un tās īpašnieku novērtē ne tikai vizuāli, bet arī pēc dažādām datu bāzēm, turklāt šādos gadījumos pastiprināti tiek pārbaudīta arī automašīna.
Savukārt pēc tam, kad Latvija būs pievienojusies Šengenas valstu līgumam, robežkontroles nebūs vispār, jo, līdzīgi muitniekiem un Sanitārās robežinspekcijas darbiniekiem, kas no robežkontroles punktiem pazuda līdz ar valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, to pametīs arī robežsargi. Viņus mēs varēsim redzēt tikai uz Eiropas Savienības ārējām robežām — tātad Latvijā tā būs robeža ar Krieviju un Baltkrieviju, kur arī pašlaik robežšķērsošanas procedūra ir nopietna.
Bet pa ES iekšpusi droši vadājam, ko un cik daudz gribam. Protams, izņēmums esot gadījumi, kad robežsargi saņēmuši operatīvo informāciju par konkrētām personām un iespējamiem pārkāpējiem. Esošās robežkontroles bezjēdzīgumu un neefektivitāti apliecina arī statistikas dati par aizturēto narkotiku daudzumu uz robežas — tas strauji samazinās un diez vai tas ir tāpēc, ka būtu sākuši izzust narkodīleri un narkotiku lietotāji.