Vairāk maiguma, lūdzu!

Nekliedz uz mani

Mēs esam tik vāji, tik kompleksu mākti un sanervozējušies par savu vietu šajā pasaulē. Reizēm, kad attopos, man ienāk prātā: nu, kā tas vispār iespējams — kliegt uz otru cilvēku? Par ko? Un ar kādām tiesībām?

Atceros, kā es nesen kliedzu uz kādu vīrieti, kuru mīlu. Es kliedzu un kliedzu, izkliedzu visu, kas bija sakrājies.

Kā tas viss sākās? Viņš bija nopircis nepareizu vīnu. Zinu, ka izklausās stulbi — tas taču ir sīkums, labi, ka vispār bija gribējis kaut ko nopirkt, vai ne?

Bet es sadusmojos un sāku kliegt. Un vairs nevarēju apstāties. Es kliedzu par visu — par to, ka tik daudz jau nu būtu vajadzējis zināt, vai es dzeru baltu vai sarkanu, sausu vai saldu vīnu, ka vispār viņam neinteresē nekas, ko es daru, ka viņam viss vienalga, vai viņš iedomājas, ka man jābūt laimīgai, ka viņš vispār atnācis, ka man vispār ir noriebies gaidīt un cerēt, kad tad viņam atkal labpatiks atnākt, ka...

Kliegšana ir šausmīga. Ja tu sāc, vairs nevari apstāties. Un izkliedz vairāk, nekā gribētu un vajadzētu. Var jau būt, ka to visu reiz vajadzēja pateikt, izkliegt? Varbūt kliegšana ir veselīga? Kā tev šķiet?

Viņam tā nelikās. Viņš aizgāja, aizcērtot durvis, un pāris nedēļu mēs viens otru neapgrūtinām ar savas esamības pierādījumiem.

«Mēs izkliedzamies viens uz otru, un tad kādu laiku ir miers,» jautāta par ģimenes skandāliem, saka kāda mana draudzene. Nu jā, draugu lokā saucam viņus par itāļu ģimenīti. Un viņi paši ar to lepojas, ka visus skandālus atrisina izkliedzoties, bet pēc tam — gultā.

Var jau būt, ka kliegšana reizēm ir daļa no spēles. Bet pārsvarā kliegšana ir agresijas izpausme. Un no mīlestības līdz naidam patiešām varbūt ir tikai daži... daži kliedzieni.

Runā ar mani

Klusēšana ir sods. Es tevi sodu ar savu klusēšanu, tu mani sodi ar ignorēšanu...

Kāds mans draugs saka tā: «Sievas klusēšana var padarīt traku. Viņa var nesarunāties ar mani dienām. Pašai droši vien liekas, ka baigi krutā, stiprā sieviete, ka mani lieliski soda. Man liekas, viņa izbauda savu varu, izbauda to, ka redz, kā es mokos.

Es tiešām mokos. Bet ne jau tā, kā viņa domā. Es mokos ar to, ka gatavojos aiziet, bet zinu, ka tas viņu sāpinās. Bet es sen jau vairs nemokos ar vainas sajūtu. Agrāk es kā tāds šunelis lēkāju apkārt, nesu puķes mājās katru vakaru, mēģināju izpatikt... Bet cik lielam gan jābūt grēkam, lai tavs tuvākais cilvēks ar tevi nedēļu nesarunātos. Uzskatu, ka tik liela grēka man nav.»

Iedomājies — tik dienišķs dialogs.

Viņš: «Kas tev ir?»
Viņa: ... (Klusums.)
Viņš: «Kas ir?»
Viņa: «Nekas.»
Viņš: ... (Klusums.)

Vērtīga saruna, vai ne?

Tā mēs krājam soda punktus, tā mēs sodām viens otru. Bet ieklausies reizēm tajā klusumā: reizēm pat dzirdēt var, kā ar smalku, dzidru skaņu plīst attiecību pavedieni — kā tādi zīda diegi. Tinkš... Tinkš... Tinkš.

Neskaties uz mani tā. Paskaties uz mani beidzot

Reizēm es tīšām uz tevi neskatos. Skatos garām, skatos cauri.... Tu mēģini notvert manu skatienu, bet es izvairos.

Man liekas — tā es tevi lieliski sodu. Jo kādreiz taču mēs dzīvojām mūsu abu pasaulē, kur mēs sapratām viens otru no skatiena, kur ar skatieniem varēja sarunāties vēl labāk nekā ar vārdiem.

Tagad man liekas, ka tu esi sabojājis šo pasauli, es esmu uz tevi dusmīga un tevi sodu: es uz tevi neskatos. Nedalos ar tevi savā skatienā. Es skatos uz citu pusi. Un neko nerunāju. Tev pašam jāsaprot.

Es uzvedos dīvaini. Pati to saprotu. It kā nekad neko nebūtu ne dzirdējusi, ne lasījusi, it kā nesaprastu, ka tu, iespējams, nesaproti. Tu esi normāls vīrietis. Vīrieši nesaprot, vīriešiem jāpasaka. Bet, tā kā es esmu dusmīga uz tevi, man liekas, ka es tevi lieliski sodu divkārt: neskatoties uz tevi, nerunājot ar tevi.

Un tad, kad tev beidzot izdodas notvert manu skatienu, es uzbrēcu: «Ko tu tā skaties uz mani?!» Un pati nobīstos. Un vispār jau es tā nemaz negribēju. Bet arī to es tev nesaku. Arī tas tev pašam jāsaprot.

Ko es daru, ko es daru, muļķe tāda? Ko mēs viens ar otru darām?

Vairāk maiguma. Lūdzu

Vairāk maiguma. Lūdzu. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt mums visiem šajā rudenī.