Es tevi gribu! — tie esot tie trīs maģiskie vārdi, kas vīriešus padara trakus un laimīgus. Nu, vispār jau doma vien, ka sieviete tiešām grib, ir lieliska. Un ja vēl viņa tā pasaka — skaidri un gaiši... Tad ir — o! Tāds retums...
Es tevi gribu!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā viņi man ir stāstījuši.
Varbūt tiešām mēs pārāk maz sakām tieši to, ko domājam?
Fragments no kādas sarakstes
«Tu esi tāds retums.»
«Vai tad?»
«Sievietes nekad nesaka, ko domā. Tu saki visu, ko gribi. Vai tu zini, ka vīrieši domā par seksu gandrīz nepārtraukti?»
«Es arī.»
«Tāpēc jau es saku, ka tu esi retums.»
«Es gribu tevi.»
«Ak dievs. Un es gribu tevi, gribu, gribu, gribu tevi.»
Par ko tu domā?
No vienas puses — kas gan var būt vieglāks, kā pateikt to, ko tu patiesībā domā un ko tu gribi.
Bet vispār jau mēs neesam tā audzinātas. Teikt, ko domā un ko grib. Vēl jo vairāk — runājot par jūtām. Par emocijām. Par sapņiem. Par fantāzijām. Par seksu.
Joprojām. Joprojām mēs neesam tā audzinātas.
Un nav jau arī obligāti kaut ko teikt. Tas ir tas pats, kas klaigāt un vaidēt seksa laikā — ja patiesībā negribas to darīt, labāk nevajag, citādi sanāk kā lētā pornofilmā. Tā māksloti un stulbi. Un mute ātri izžūst no tiem «o-o-oooo» un «ā-ā-āāāā». Bet, ja reiz esi sācis, stulbi procesa vidū apklust, vai ne.
Labāk jau paklusēt. Paklusēt vienmēr ir drošāk. Varbūt labāk nemaz neuzzināt, ko otrs domā. Un diespas, lai tas otrs labāk neuzzina, ko domāju es. Jo es domāju... Es domāju visu ko. Manas fantāzijas ir piedauzīgas un netīras. Visi seksa veidi. Visas pozas. Bauda. Bauda. Bauda.
Es viņu mīlu. Es viņu gribu. Ļoti. Un tieši par to es arī domāju. Kādreiz es nevarēju pateikt neko no tā visa.
Atbrīvošanās
Neatceros, kas un kurš man iemācīja runāt to, ko es patiesībā domāju. Atceros kaut kādus fragmentus. Jaunas meitenes dotos mājienus (man likās, ka es dodu zīmes ļoti speciāli, nozīmīgi un saprotami — protams, neviens tās nesaprata). Visu sieviešu mūžīgos maldus, ka «viņam» vienkārši jāsaprot un jāuzmin, ko es domāju un ko es gribu, kas man patīk un kas man nepatīk... Atceros, cik es biju izvairīga un mīklaina — un kā man riebās, ka vīrieši ir tik nesaprotami (izvairīgi un mīklaini!)...
Viss bija sviestā un putrā. Un ir joprojām. Ik pa laikam.
Bet atbrīvošanās notika. Un es atkal izvairos, nepasaku līdz galam, meloju pati sev, kad saku — neatceros. Es viņu ļoti labi atceros. Es atceros visu, kas notika.
Mēs šķīrāmies. It kā. Viss bija stulbi, stulbi, stulbi. Mēs stāvējām katrs savā gaiteņa galā, un viņš jautāja: «Tu pati vispār zini, ko tu gribi?»
«Jā!» es, spītīgi izslējusi trīsošo zodu, teicu. Un ne velna nezināju. Izņemot vienu. Ka es gribu viņu.
Viņš izaicināja: «Nu, pasaki tad vienreiz, ko tu gribi!»
Viņš bija nomocījies ar mani. Pārāk daudz neziņas un nezināšanas, pārāk daudz izvairības un atteikumu, pārāk bieži man nez kas bija uznācis un mēs bijām gulējuši kā brālis ar māsu (ha!), pārāk bieži es vienkārši biju... Es biju nesaprotama. Kā tāda peldošā sala, kas peld prom.
Patiesībā es gribēju palikt. Bet nemācēju to ne pateikt, ne parādīt.
Un tad nu viņš man jautāja: «Ko tu gribi?»
Un es pat nedomājot atbildēju: «Tevi.»
O! Kas tas bija par klusumu!
«Pasaki vēlreiz?»
«Es gribu tevi. Es gribu tevi. Es gribu ar tevi bučoties. Es gribu ar tevi gulēt. Es gribu...»
Man liekas, tajā dienā es izaugu. Es pateicu visu, ko gribu. Un to arī dabūju.
Runāt vai rakstīt? Rakstīt
Uzrakstīt reizēm var vairāk nekā izrunāt. Bet uzrakstīt — tā arī ir māksla. Pamēģini. Aizraksti savam mīļotajam vīrietim savu visneķītrāko fantāziju.
Runāt vai rakstīt? Runāt
Ja tu to pateiksi — kaut vai čukstus — tu padarīsi viņu traku. Iečuksti viņam ausī — to, ko tu tūlīt izdarīsi ar viņu. Pasaki viņam skaļi. Pasaki. «Es gribu tevi.»
Robeža
Robeža — tas ir tik smalki. Tikai ar tausti un jūtām.
Jo skaidrs, ka mūsu drosmīgākās, netīrākās, kaisli neķītrākās, piedauzīgākās un izvirtušākās fantāzijas mūsu pašu mutē var kļūt par lētāko un pretīgāko drazu, kas jebkad verbalizēta. Un tajā pašā laikā — nav nekā labāka par mūsu drosmīgākajām, netīrākajām, kaisli neķītrākajām, piedauzīgākajām un izvirtušākajām fantāzijām.
Mēs esam robežpārkāpēji. Visu laiku.
Seksuālas sarunas, viss, kas saistīts ar sapņu, vēlmju, fantāziju verbalizāciju ir mīnu lauks. Tu vari pāriet robežu un palikt dzīvs. Bet tu vari arī uzrauties. Un viss ir sabojāts. Un tev uz mūžu ir iedzītas bailes runāt to, ko tu domā.
Kā tikt pāri robežai? Kā tikt pāri bailēm? Laikam jau vienīgais veids ir — uzticēties. Es uzticos tev. Es uzticos savām sajūtām. Es nekaunos no savas seksualitātes un no tā, kas notiek manā galvā. Pastāsti man, par ko tu tagad domā...
Vai...
«Vai tu gribi mani?»
«Jā. Es gribu tevi. Es gribu tevi.»