O, 27.09.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Marta Argeriča un Gidons Krēmers «Pilsētai un pasaulei»

Apollo.lv
Marta Argeriča un Gidons Krēmers «Pilsētai un pasaulei»
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Trešdien, 29. novembrī, plkst. 19.00 Latvijas Nacionālajā operā koncerts «Pilsētai un pasaulei. Dzīvā leģenda» — Marta Argeriča (Martha Argerich, klavieres) un Gidons Krēmers (vijole).

Programma

I

  • Roberts Šūmanis (1810–1856) Otrā sonāte vijolei un klavierēm re minorā, op. 121
  • Bēla Bartoks  (1881–1945) Sonāte vijolei solo, SZ 117

II

  • Roberts Šūmanis «Bērnu ainas» («Kinderszenen»), op. 15
                           «No svešām zemēm un ļaudīm» («Von fremden Ländern und Menschen»)
                           «Jocīgs stāsts» («Curiose Geschichte»)
                           «Noķer mani» («Hasche-Mann»)
                           «Lūdzošs bērns» («Bittendes Kind»)
                           «Laimes gana» («Glückes genug»)
                           «Svarīga būšana» («Wichtige Begebenheit»)
                           «Sapņojums» («Träumerei»)
                           «Pie kamīna» («Am Camin»)
                           «Bruņinieks uz koka zirdziņa» («Ritter vom Steckenpferd»)
                           «Gandrīz vai par nopietnu» («Fast zu ernst»)
                           «Baidīšana» («Fürchtemachen»)
                           «Bērns iemieg» («Kind im Einschlummern»)
                           «Dzejnieks runā» («Der Dichter spricht»)
  • Bēla Bartoks Pirmā sonāte vijolei un klavierēm, SZ 75


Gidonam Krēmeram — Latvijas atskaņotājmākslas lepnumam un izcilam mūziķim, kura meistarība sajūsmina visu pasauli, — patīk pārsteigt dzimto pilsētu ar brīnumainām dāvanām. Lūk, pateicoties viņam, rīdzinieki dzird mūsu laikmeta ģeniālo pianisti Martu Argeriču. Vairāk nekā desmit gadus viņi nav spēlējuši kopā. Nu Rīgā abas zvaigznes atkal apvienojas, un šīs koncerts pierāda, ka Rīga paceļas jaunā līmenī, ka tā ir viena no Eiropas mūzikas dzīves galvaspilsētām.

Marta Argeriča pieder pianistu elitei. Vientuļniece, burve, dieviete, mūslaiku lielākā virtuoze, klavieru Grēta Garbo — tā viņu dēvē žurnālisti, kurus māksliniece ne visai labi ieredz. Savas karjeras laikā viņa sniegusi tikai dažas intervijas, tāpēc pianistes personīgā dzīve ir ziņkārīgām acīm slēpta. Taču balvas runā pašas par sevi. Marta Argeriča ir Francijas «Commandeur de l’Ordre des Arts et des Lettres» (2004), Romas  akadēmijas «Santa Cecilia» akadēmiķe (1997), ASV  «Musician of the Year» (2001). 2005. gadā viņai tika pasniegts Japānas imperatora «The Order of the Rising Sun, Gold Rays with Rosette» un Japānas Mākslas asociācijas prestižā «Paemium Imperiale».

Pianistes ieraksti iekļauti firmas «Philips» albumu sērijā «100 izcilākie pasaules pianisti». Viņas ieskaņojumi tapuši firmās «Sony», «Philips», «Teldec» un DGG, viņas koncertus translē radio un televīzija visā pasaulē. Viņa ir trīskārtēja «Grammy» balvas laureāte: par Bartoka un Prokofjeva koncertiem 2000. gadā, par Prokofjeva «Pelnrušķīti» kopā ar Mihailu Pļetņovu 2005. gadā un par Bēthovena koncertiem šogad. Citu viņas balvu vidū ir «Gramophon — Artist of the Year», «Best Piano Concerto Recording of the Year» par Šopēna koncertiem, «Choc–Monde de la Musique» par koncertierakstu Amsterdamā, «Künstler des Jahres Deutscher Schallplatten Kritik»...

Kopš 1998. gada Marta Argeriča ir Japānas «Beppu Festival» mākslinieciskā vadītāja, 1999. gadā viņa nodibināja Starptautisku Pianistu konkursu un festivālu savā dzimtajā pilsētā Buenosairesā, bet 2002. gadā — «Progetto Martha Argerich» Lugāno.

Martu Argeriču nav iespējams salīdzināt ar kādu citu pianistu. Vienīgi viņas fenomenālā tehnika liek atcerēties Vladimira Horovica tehniku. Viņas spēle pārsteidz ar negaidītību, bet tas tikai palielina komponista iecerei līdzvērtīga atskaņojuma pievilcību. Viņas iecienītāko komponistu vidū ir Bahs, Bēthovens, Šopēns, Šūmanis, Lists, Debisī, Ravels, Franks, Čaikovskis, Bartoks, Mesiāns, Stravinskis, Šostakovičs… Viņas iemīļotāko partneru vidū — Miša Maiskis un Gidons Krēmers…

Vien nedaudzi pianisti savu kolēģu sirdīs raisa tik lielu bijību. Vien nedaudzi pianisti izvilina no publikas tik nevaldāmas ovācijas. Viens no mākslinieces menedžeriem reiz sacījis: «Mēs gada laikā varētu pārdot 365 viņas koncertus, ja vien viņai pietiktu spēka tos nospēlēt.» Bet kāds kritiķis izteicies šādi: «Ar savu spēli viņa mums pierāda, ka Paradīze nav zaudēta.»

Viena no mūsdienu labāko vijolnieku rīdzinieka Gidona Krēmera karjera sākās kā četrgadīga puikas mācību stundas pie sava tēva un vectēva, kuri bija izcili vijolnieki. Iestājies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, viņš drīz vien ieguva savu pirmo balvu republikas konkursā un 18 gadu vecumā kļuva par Dāvida Oistraha studentu Maskavas konservatorijā. Un aizsākās viņa uzvaru virkne starptautiskos konkursos, arī Karalienes Elizabetes konkursā, kā arī Paganīni un Čaikovska konkursos.

Gidons Krēmers iemantojis pasaules slavu kā viens no oriģinālākajiem māksliniekiem. Viņš uzstājas uz visām lielākajām koncertskatuvēm kopā ar izcilākajiem Eiropas un Amerikas orķestriem. Viņš arī sadarbojies ar mūsu laikmeta izcilākajiem diriģentiem — tādiem kā Leonards Bernsteins, Herberts fon Karajans, Kristofs Ešenbahs, Nikolauss Harnonkūrs, Lorins Māzels, Rikardo Muti, Zubins Mehta, Džeimss Levains, Valerijs Gergijevs, Klaudio Abado, Nevils Meriners…

Gidona Krēmera repertuārs ir ārkārtīgi plašs, mākslinieks atskaņo visus nozīmīgākos klasicisma un romantisma laikmeta, kā arī 20. gadsimta meistaru skaņdarbus. Viņa vārds cieši saistīts ar tādiem vārdiem kā Alfrēds Šnitke, Arvo Perts, Gija Kančeli, Sofija Gubaiduļina, Valentīns Silvestrovs, Luidži Nono, Ariberts Reimans, Pēteris Vasks, Džons Adamss un Astors Pjacolla, kuru mūziku viņš spēlē ar cieņu pret tradīcijām un tai pašā laikā mūsdienīgi. Ir pilnīgs pamats apgalvot, ka pēdējo 30 gadu laikā neviens no Krēmera līmeņa māksliniekiem mūsdienu mūzikas labā nav paveicis tik daudz, cik viņš.

Mākslinieks ražīgi strādā arī ierakstu jomā. Viņš ieskaņojis vairāk nekā 100 albumu, no kuriem daudzi tikuši apbalvoti, tā apliecinot viņa ārkārtējos nopelnus interpretācijas laukā. Balvu vidū ir «Grand prix du Disque», «Deutscher Schallplattenpreis», «Ernst-von-Siemens Musikpreis», «Bundesverdienstkreuz», «Premio dell‘ Accademia Musicale Chigiana», «Triumfs 2000», «Unesco Prize». 2002. gadā Krēmers un viņa orķestris «Kremerata Baltica» saņēma «Grammy» un ECHO balvas par albumu «After Mozart».

1981. gadā Gidons Krēmers nodibināja kamermūzikas festivālu Lokenhauzā. 1997.–1998. gadā viņš bija Gštātes festivāla mākslinieciskais vadītājs. 1997. gadā Gidons Krēmers kļuva par kamerorķestra «Kremerata Baltica» pamatlicēju, uzaicinot tajā spēlēt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jaunos mūziķus. Pašlaik tas ir viens no pasaules spožākajiem kamerorķestriem. Kopš 2002. gada Gidons Krēmers ir arī Bāzeles festivāla «Les muséiques» mākslinieciskais vadītājs.
Gidons Krēmers spēlē Gvarnēri del Džezu darinātu vijoli (1730). Viņš ir arī triju grāmatu autors.

«Bartoks ir savrupa zvaigzne, kas pakļaujas vien saviem likumiem…Man viņš kalpo par paraugu un ceļu uz glābiņu. Viņu es redzu augstumos, redzu viņa mirdzošos, baltos matus, viņa atmosfēru caururbjošos skatienus. Uz delnas viņam ir pulkstenis: pēc tā viņš saskaņo sevi ar Visuma mūziku…»

Savu Pirmo sonāti vijolei un klavierēm Bartoks sacerējis 1921. gadā. Lai gan Bartoku uzskata par  ritma un melodijas nacionālās koncepcijas pamatlicēju un ka abas viņa sonātes vijolei un klavierēm dziļi sakņojas ungāru tautas mūzikā, nevienā citā skaņdarbā komponists nav tik ļoti pietuvojies ekspresionismam. Joprojām šīs sonātes izvirza visaugstākās prasības gan atskaņotājiem, gan publikai. Klavieru partija ir velnišķīgi grūta, un vijoles partija liek atcerēties Enesku un Šimanovska skaņdarbus. Abas sonātes veltītas izcilajai ungāru vijolniecei Jellijai d’Araņji (starp citu, tieši viņai savu «Čigānieti» 1924. gadā veltījis Ravels).

Sonāte vijolei solo radās, pateicoties tam, ka 1943. gadā Bartoks satikās ar izcilo vijolnieku Jehudi Menuhinu, kura koncerta programmā toreiz bija iekļautas abas Bartoka Sonātes vijolei un klavierēm un Baha solo sonāte. Menuhins Bartokam pasūtināja solo sonāti, un komponists ar prieku piekrita to uzrakstīt. Sonātes pirmatskaņojums notika pēc gada Ņujorkā. Šim Bartoka skaņdarbam par netiešu piemēru kalpojuši Baha skaņdarbi vijolei solo, it īpaši — pirmajai daļai, kas atgādina slaveno Baha Čakonu.

«Ik mazākais Šūmaņa klavieru skaņdarbs, neraugoties uz savu  pieticīgo apjomu, ir neatdarināmas burvības un patiesi ģeniālas meistarības pilns.» Pēteris Čaikovskis.

«Bērnu ainu» (1838) lielākā daļa, tāpat kā viss cikls kopumā, ir lirisma caurstrāvotas. Kā pats Šūmanis sacījis, tie ir atspulgi, kurus pieaugušais veltījis pieaugušajiem. Atmiņas un pārdomas par bērnību ir tas, kas veido skaņdarba gaisotni.

Gandrīz visus 1851. gada skaņdarbus Šūmanis rakstījis minorā. Tā ir pārdomu  mūzika, bieži vien — fantāzijtipa, nospriegota un mainīgu tēlu pilna. Otro (Lielo) sonāti vijolei un klavierēm Šūmanis uzrakstīja ļoti ātri: laikā no 26. oktobra līdz 2. novembrim, uzreiz pēc Pirmās sonātes. Viņš to izskaidroja tā: «Man nepatika pirmā vijoļsonāte, tāpēc es uzrakstīju otro, kura, ceru, ir sanākusi labāk.» Kamermūzikā Šūmanis jutās ērtāk nekā simfoniskajā mūzikā. Taču, izņemot stīgu kvartetus, galvenais instruments viņa kamermūzikā tomēr ir klavieres, bet vijole tām tikai seko vai klavierēm tiek pretstatīta.

Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu