Katram no mums ir mazi mīlestības noslēpumi. Un tieši šie noslēpumi reizēm piešķir dzīvei īpašu mirdzumu un mums pašiem — īpašu starojumu.
Mūsu mazie noslēpumi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tāds noslēpums ir kā zelta pūderis. Dzīve tev maigi pārbrauc pār vaigu ar zeltītu pūderslotiņu, gaisā novirmo zelta puteklīši un...
Viss nav jāpasaka
...Un viss. Mazs noslēpums piedzimst un nomirst... Skaisti un nesāpīgi. Vai arī dzīvo kopā ar tevi, kādu laiciņu tevi pavadot kā sveša, vilinoša smarža.
Katram ir noslēpumi. Mazi, smieklīgi, dīvaini, jauki, nejauki, tīri, netīri... Mūsu noslēpumi dzīvo kopā ar mums, veido mūsu vēsturi un rada mūsu skatienu. Jo acīs jau ir rakstīts viss — viss, ko ar saulesbrillēm vai sejas mīmiku cenšamies noslēpt. Un, pat ja izdodas noslēpt, noslēpumi laužas uz āru. Vai arī ir tāda sajūta, ka tas kādam jāpastāsta. Un reizēm liekas, ka nav smuki noslēpt no mīļotā vīrieša... Ka jāizrunājas par visu. Ka nevajag neko slēpt.
Es domāju, ka visu nekad nevajag ne pateikt, ne izrunāt. Un nevis mīļā miera labad, bet tāpēc, ka nevajag. Vienkārši nevajag noslēpumam noberzt to mazumiņu zelta — paliks pāri vien parasts dzelzs gabals, kas kādu var sāpināt. Vai ievainot. Vai pat nogalināt. Tevi pašu arī.
Neviens nedrīkst tikt sāpināts. Tāda ir mazo mīlestības noslēpumu cena.
Kam tas jāzina?
Kam tas jāzina, ka es mazliet mīlu vienu puisi no Portugāles? Šodien uzliku viņa fotogrāfiju uz sava datora desktopa. Kad neviens neredz, paskatos uz viņu un atceros viņa balsi — tajā ir saule un spēks, un sekss, un man šķiet, ka es viņam labprāt atdotos kādā saulainā Portugāles pludmalē... Es viņu mazliet mīlu, bet vairāk — iekāroju, iekāroju, iekāroju... Bet kam tas jāzina?
Nevienam! Un es dzīvoju ar zeltainām dzirkstelītēm acīs, un manas asinis riņķo straujāk, un... Un nevienam nav jāzina — kāpēc. Mans mīļākais no Portugāles, kuru es nekad mūžā nesastapšu, šodien ir mans noslēpums.
Kam tas jāzina, kur es šovasar biju vienu nedēļas nogali? Es biju... nekur. Visi zina, ka es biju Vācijā uz darba semināru. Un ar to pilnīgi pietiek. Kam tas jāzina, ka es biju Rietumu princese, kas ciemojās pie Austrumu prinča, kurš manā ceļā kaisīja rožlapiņas, kurš skūpstīja manas pēdas, dzirdīja mani ar vīnu, smēķēja ar mani zālīti un aizmiga manā klēpī? Tā ir pasaka no grāmatas ar zelta vākiem, tas ir mans ar zelta putekļiem pārklātais noslēpums. Ja izstāstīšu, ja kāds nopūtīs tam zelta putekļus, pāri nepaliks nekas — vien kārtējais banālais stāsts par seksu ar ārzemnieku, vien brutāls stāsts, kā viena latviešu maita piekrāpusi savu mīļo... Kam to vajag?
Kam vajag kādu sāpināt? Un tā nemaz nebūtu taisnība. Mans noslēpums ir tikai mans noslēpums, un neviens netiek sāpināts.
Kam jāzina, kurā gleznā es esmu iegleznota — kaila un vienā zeltā? Toruden es iemīlējos gleznotājā, un gleznotājs iemīlējās manī. Bet kam tas jāzina? Man bija mans mīļais, un viņam bija sieva, un nemaz nebija plānota nekāda mīla, tikai intervija piecpadsmit minūšu garumā. Bet mēs iemīlējāmies. Kam tas jāzina? Mēs bijām tik maigi, cik vien varējām, un nevienam ne matiņš nenokrita no galvas. Neviens netika sāpināts. Mēs tikai mīlējāmies mansarda darbnīcā, un baloži dūdoja mums mūziku tā, kā nevienam nekad tie nav dūdojuši.
Viņš tagad apzelta madonnas debesīs. Kas zina, pa kādai arī paved un kādā iemīlas! Un kam tas jāzina?
Un nevienam nav jāzina, kuru es mīlēju tā, ka laikam biju zaudējusi prātu. Kuram jāzina, kā es pirku rozes par pēdējo naudu un saliku uz viņa automašīnas, zinu, izklausās pilnīgi maniakāli, tāpēc jau saku — kuram tas jāzina. Kuram jāzina tā vājprāta nakts, kad nogūlos sniegā kaila zem viņa logiem un zvanīju viņam. Kuram jāzina, kā viņš skrēja lejup pa kāpnēm man pakaļ, kā nesa mani augšā, uz savu dzīvokli, uz savu gultu, siltumā, kam jāzina, kā mēs skūpstījāmies un mīlējāmies līdz rītam — pirmo un pēdējo reizi, jo... Jo neviens nedrīkstēja tikt sāpināts, tikai mēs, tikai mēs paši, bet kam tas viss jāzina?
Dārgumu lādīte
Es neesmu krāpniece. Neesmu zagle. Neesmu palaistuve. Mani noslēpumi ir mani dārgumi. Es esmu dārgumu lādīte.
Es zinu — tu arī, tu arī, tu arī... Bet tie ir tavi noslēpumi un tavi dārgumi, un man nekas nav jāzina.
Kā es rotājos
Es klusiņām rotājos ar saviem noslēpumiem. Noslēpumi mani padara skaistāku. Noslēpumi man dod spēku, spārnus, pacietību, maigumu, idejas... Vairāk mīlestības un vairāk drosmes. Vairāk gudrības.
Un... Es protu lidot. Lidot man patīk par visu vairāk. Neviens netiek sāpināts. Pat es pati ne.
Bet tas arī ir mans noslēpums. Kam tas jāzina...