Šā gada sākumā komandējumā uz Londonu devās Rīgas Domes Vides departamenta direktors Askolds Kļaviņš. Brauciena iemesls nopietns – pilsētā plāno celt jaunu, modernu dzīvnieku patversmi. Tādu iestādi katru gadu vis nebūvēsi, arī naudas līdzekļi tiks ieguldīti ne mazie, tādēļ jau projektēšanas laikā ir jāizsver visi par un pret, jāparedz visas iespējamās vajadzības, līdz ar to ārzemju brauciens bija veltīts tam, lai iegūtu gandrīz pusotru gadsimtu krātu dzīvnieku labturības un problēmu risināšanas pieredzi.
Pieczvaigžņu patversme četrkājainajam londonietim
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Brauciena mērķis bija uzzināt, kā Londonā ir noregulēta gan suņu uzskaite, gan suņu ķeršana, to dzīve patversmēs, kā arī citi suņu un kaķu dzīvi pilsētā regulējošie pasākumi,» skaidro A.Kļaviņš. «Mums bija iespēja iepazīties ar cilvēkiem, kuri ikdienā seko līdzi suņu dzīvei, ar tā saukto dog control – municipālajiem darbiniekiem, kas specializējušies tieši suņu dzīves jautājumu risināšanā. Bija iespēja apskatīt trīs patversmes: vienu, kuras būvniecība drīz būs pabeigta un kura būs vismodernākā, otru – ar gana lielu pieredzi; trešā, pati vecākā un ar ļoti bagātām tradīcijām – celta 1886.gadā.
Visbiežāk sastopami «suņi izmukušie»
Jāsaka, ka sistēma ir ļoti labi sakārtota – tēvutēvu ieviestās dzīvnieku labturības un reģistrācijas metodes Londonā un visā Anglijā strādā dzelžaini. Lai arī identifikācijas čipi nav obligāti, gandrīz visi dzīvnieki ir reģistrēti un līdz ar to identificējami pēc reģistrācija žetona; tas nozīmē, ka 95 procentus uz ielas noķerto dzīvnieku drīz vien nogādā atpakaļ to saimniekiem. Visbiežāk tie ir negadījuma pēc noklīduši vai izmukuši – dabas aicinājuma dēļ pāris reižu gadā mājdzīvniekiem rodas vēlme paklaiņot. Jau dog control automašīnā pēc reģistrācijas žetona noskaidro noķertā dzīvnieka «deklarēto dzīvesvietu» un sazinās ar tā saimnieku, pēc tam to aizgādā uz mājām vai arī saimnieks pats atbrauc pakaļ savam mīlulim, saņemot ne pārāk lielu rēķinu par pakalpojumu – aptuveni dažus desmitus mārciņu –, kā arī nomaksā sodu par nolaidību dzīvnieka uzraudzīšanā – līdz pat 500 sterliņu mārciņām.
Aptuveni piecu procentu noķerto klaiņojošo dzīvnieku saimnieki nav identificējami. Visbiežāk šie saimnieki nemaz vairs nevēlas saņemt savu dzīvnieku atpakaļ. Šie suņi nonāk kādā no dzīvnieku patversmēm, kur tos apskata mediķis. Pirmās septiņas dienas dzīvnieks patversmē nodzīvo pilsētas maizē – to finansē nodokļu maksātāji –, pēc tam tas nonāk sabiedrisko organizāciju aprūpē.
Patversmēs ir lieliski labturības apstākļi – viss tīrs, kārtīgs, laba ventilācija, nav smaku, nav pārmērīgs troksnis, kāds parasti rodas, vienkārši saliekot blakus būrus. Daudzi studenti un pensionāri brīvprātīgi nāk un ved suņus pastaigās pa pilsētu. Ja dzīvniekam tiek meklēts saimnieks, viņam uz muguras uzsedz sedziņu ar uzrakstu «Es meklēju mājas», tā pastaigas laikā informējot sabiedrību, ka ir iespējas iegūt četrkājainu draugu.
Bez psiholoģiskā testa nekādi
Taču uzreiz jāsaka – nav arī tā, ka, redzot šādu suni, var pieiet tā «pavadonim» klāt un teikt: man šis dzīvnieks patīk, es viņu ņemšu! Tik vienkārši tas nav. Katrā patversmē strādā zoopsihologs – tā ir ierasts, un, iedziļinoties apstākļos, kļūst skaidrs, ka tā nebūt nav lieka greznība.
Kad dzīvnieks nonāk patversmē, to vispirms ved «uz sarunu» ar zoopsihologu, kurš iepazīstas ar, piemēram, suni, un aizpilda informācijas anketu datu bāzē. Savukārt, ja kāds iedzīvotājs grib ņemt suni no patversmes, nākamo saimnieku vispirms iztaujā īpaši sagatavots patversmes darbinieks: noskaidro cilvēka dzīvesveidu, kāds dzīvnieks būtu vēlams, ar kādu sadzīvos utt. Turklāt iegūto informāciju pārbauda – darbinieki brauc uz savu aprūpējamo nākamajām mājām un pārliecinās par to, vai patiešām ap māju ir tik daudz akru brīvas zemes, kā cilvēks apgalvo. Ja izrādīsies, ka cilvēks melojis, tālāka saruna ar viņu nenotiks.
Nav arī tā, ka cilvēks var staigāt gar visiem krātiņiem un teikt: šim smukāka spalva vai acis, šo es ņemu! Darbinieks atlasīs trīs četrus dzīvniekus un piedāvās; ja tie nākamā saimnieka vēlmēm neatbildīs, darbs turpināsies.
Ja, piemēram, mēs no Rīgas patversmes atdodam vakcinētu un sterilizētu dzīvnieku, tad Londonā tiem tiek piešķirts arī čips identifikācijai, turklāt ir noteikta suņa un nākamā saimnieka psiholoģiskā saderība. Tas tādēļ, lai nerastos situācijas, ka pēc dzīvnieka paņemšanas mokās abi – gan dzīvnieks, gan cilvēks. To Londonā mēģina novērst.
Komunisms britu gaumē – katram sunim savu TV!
Sabiedrisko organizāciju patversmes ir dažādas. Viena no tām, kuru apmeklēju, bija īpaši moderna; tur tiešām bija pārdomāts viss plānojums – kā daudzstāvu māja ar istabām dzīvniekiem. Kāpņu nebija, bet celtnes vidū tādas kā slīpas ejas – lai sunim nav jākāpj pa trepēm. Kaķiem bija ierīkoti ļoti kulturāli dzīves apstākļi – tādi kā atsevišķi dzīvoklīši, kuros kaķi dzīvo pa vienam vai diviem.
Savukārt visvecāko patversmi es labprāt nosauktu par pieczvaigžņu patversmi. Apskatījis pirmo dzīvokli su-nim, domāju – pajokošu – un ar nopietnu sejas izteiksmi jautāju: jums te, saprotams, katram sunim ir televizors? Patversmes darbinieks ar tikpat nopietnu sejas izteiksmi man atbildēja: jā, protams, katram sunim šeit ir televizors! Skatos – patiešām, katrā suņu «dzīvoklītī» ievietots televizors, divi suņi guļ uz tepiķīša un skatās televīzijas pārraidi. Pie sienām citu suņu fotogrāfijas, pat gulta, pa TV rāda ikdienišķu programmu. Es gan nepainteresējos, vai suņi paši pārslēdz programmas; tādos sīkumos neiedziļinājos, jo mums nav plānots tuvākajā laikā Rīgas patversmes suņus apgādāt ar televizoriem.
Kaķu novietnē skanēja ļoti jauka klasiskā mūzika – tiesa, šāds risinājums nav dārgs. Mierīgu klasisko mūziku dzīvniekiem atstāj arī pa nakti. Tas viss tiek darīts, lai dzīvniekiem nodrošinātu maksimāli tuvus apstākļus mājām, lai viņiem nerastos nevajadzīgs stress, pārdzīvojumi un agresija. Turklāt mierīgam dzīvniekam vieglāk atrast nākamo saimnieku...
Šajā «pieczvaigžņu patversmē», saprotams, uzņem visus dzīvniekus, nav tā, ka šķirotu pēc, piemēram, suņa maka biezuma, ja viņa saimnieks testamentā ir atstājis kādus naudas līdzekļus. Sabiedriskās organizācijas, kas uztur šīs patversmes, saņem ļoti lielus ziedojumus, it īpaši testamentāros ziedojumus. Kad cilvēks saprot, ka viņa dzīves gaitas var beigties ātrāk nekā viņa mājdzīvniekam, anglim šķiet pilnīgi normāli parūpēties arī par savu dzīvnieku. Visu mūžu cilvēks ir juties atbildīgs un rūpējies par to, ko ir pieradinājis, tādēļ arī, dodoties viņsaulē, atstāj kādu naudas summu savam sunim vai kaķim un noslēdz līgumu ar konkrētu patversmi, lai dzīvnieks var mierīgi un bez bēdām pavadīt atlikušās dzīves dienas. Ja nelaiķa saimnieka atstātā nauda beidzas, tad suni ārā, uz ielas nemet. Patversmē ir lielas sienas, noklātas ar dažādām plāksnītēm, kas un cik daudz ir ziedojis.
Problēmas – tādas pašas, tikai risinājumi citi
Kādā lielā, īpaši iekārtotā istabā dzīvoja tikai četri kaķi. Mums uzreiz radās jautājums, kāpēc te tikai četriem kaķiem vesela istaba? Stāsts tāds: pienācis ziņojums, ka miris kāds pensionārs un viņa dzīvoklī bez aprūpes palikuši 15-20 kaķi. Ieradušies darbinieki konstatēja, ka tur ir ... 150 kaķu! Lai dzīvnieku dzīve turpinātos bez smagām psiholoģiskām traumām, patversmē viņiem iekārtoja istabu – maksimāli līdzīgu tai, kādā viņi visi iepriekš dzīvoja, – un visus pārcēla uz turieni. Pamazām kaķiem tika atrasti jauni saimnieki, un mēs redzējām tikai pēdējos palikušos.
Tātad tāda situācija, ka pilsētnieka dzīvoklis ir pilns ar kaķiem un suņiem, ir sastopama arī Londonā, ne tikai Rīgā, – tas nav nekas neparasts. Principā šeit problēmas ir tādas pašas, tikai risinājums citādāks.
Mēdz būt arī cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem – arī tas diemžēl nav nekas nedzirdēts. Kad mūs iepazīstināja ar rajonu, kurā atrodas šī patversme, aprakstot apkaimi, darbinieks pieminēja iedzīvotāju etnisko sastāvu – acīmredzot ne bez iemesla. Piemēram, kādā no šīm etniskajām grupām bulterjeru turēšana ir ļoti populāra. Problēmas rodas, kad vietējie uzrīko suņu cīņas, – ja iepriekš sociālo grupu pārstāvji attiecības vai rēķinus kārtoja ar dūru spēku, tad tagad viens otru nesit, bet ar savu suņu cīņām noskaidro, kurš saimnieks ir ietekmīgāks,» – tā Askolds Kļaviņš.
Rīgā pieredze noderēs
Gūtie iespaidi, protams, ir zelta vērti. Taču ne jau tādēļ nodokļu maksātāji no savas kabatas finansēja šo brau-cienu, lai Rīgas Domes Vides departamenta direktors uzzinātu, ka sunim derētu savs televizors un kaķiem būtu vēlams atskaņot klasisko mūziku. A. Kļaviņš precizē: «Mēs esam uzsākuši darbu pie jaunās pilsētas patversmes ēkas projektēšanas. Pasūtītājs ir Vides departaments, tādēļ loģiski, ka mums projektētājam ir jāizskaidro, kādas telpas, cik daudz un kāpēc ir nepieciešamas. Mums bija iespēja redzēt gan visjaunāko, gan visvecāko Londonas dzīvnieku patversmi; praktiskās atziņas, kuru ir ārkārtīgi daudz, atspoguļosies darbā ar projektētājiem, būvējot jauno patversmi, kas ir paredzēta 40 suņiem un 30 kaķiem. Aktuāls ir jautājums, cik patversmju Rīgā vajadzētu. Pēc brauciena ir skaidrs, ka pilsētā jābūt vienai patversmei, kuru uztur par nodokļu maksātāju naudu, līdzīgi kā pašlaik Līčos, un tā, kuru ceram uzbūvēt jaunu, modernu Šķirotavas rajonā. Nepieciešams, lai būtu «ātrā palīdzība» brīdī, kad dzīvnieks attopas uz ielas viens pats, lai pēc iespējas ātrāk to noķertu, veiktu medicīniskas pārbaudes un apkoptu, noteiktu identitāti un atdotu saimniekiem vai mēģinātu atrast jaunus. Pēc tagadējās likumdošanas noķertos dzīvniekus 14 dienas uzturam par pilsētas līdzekļiem.
Vajadzētu pēc iespējas vairāk privāto patversmju, kad šīs 14 dienas beidzas. Citādi, ja iztrūkst nākamais aprūpes posms, lai cik skaists šis dzīvnieks arī būtu, ir jāpieņem lēmums viņu iemidzināt, jo ne visi nodokļu maksātāji būtu ar mieru, ka klaidoni dzīvnieku par viņu naudu uztur vēl ilgāk.
Par laimi, ir daudzas sabiedriskās organizācijas, kuru būtība, sūtība un dzīves aicinājums ir rūpēties par šādiem dzīvniekiem, tāpēc pilsētas varasvīriem no savas puses visādiem līdzekļiem jāveicina «sabiedrisko patversmju» izveidi, lai tajās pietiktu vietas gan visiem klaidonīšiem, gan tiem, kuru saimnieki dažādu iemeslu dēļ vairs nevar par viņiem rūpēties.
Lielbritānijā dzīvnieku aizsardzības organizācijas un patversmes ik gadu saņem lielus ziedojumus. Latvijā tā pagaidām vēl nenotiek, taču esmu pārliecināts, ka, bei-dzoties pārejas periodam, nostabilizējoties valsts iekārtai un ekonomiskajai situācijai, būs gan pietiekami daudz dzīvnieku patversmju, gan arī pozitīva sabiedrības attieksme.»